Sirsnīgi sveicieni visiem labas gribas cilvēkiem Latvijā un visā pasaulē!
Ir pagājis vēl viens gads. Pirmais, ko Latvija pavadījusi kā pilntiesīga Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Mūsu zeme nu pilnā mērā ir izjutusi, ko nozīmē dzīvot ar Eiropas darba kārtību, vērienu un prasībām, bet arī ar tās problēmām. Ir pabālējis sākotnējais aizkustinājums par sasniegto mērķi, gūtas pirmās dzīves mācības jaunajā statusā.

Nepieciešamība pēc atvērtas un nepārtrauktas komunikācijas – lūk, viens no būtiskākajiem secinājumiem, kas gūts šajā laikā. Mainās Eiropa, mainās pasaule, valstu robežas tiek nojauktas diemžēl, kā rāda politiskie notikumi Eiropā un pasaulē, paliekot valdīt cilvēku prātos. Aizspriedumi, ksenofobija, bailes stāties pretī ļaunumam un neizbēgamiem pasaules globalizācijas izaicinājumiem šīs robežas šķir cilvēkus un tautas daudz bīstamāk par mūriem. Un te nu es lielas cerības lieku tieši uz kristīgo saimi, kura, sekojot apustuļa Pāvila pēdās, varētu kļūt par iejūtības un gudra dialoga paraugu. (Apd 17 : 22 23)

Mūsu zeme ir iegājusi jaunā pārbaudījuma lokā. Skarbā realitāte joprojām ir tāda, ka Latvija ir nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā, ar visām no tā izrietošajām sekām. Ļaudis Latvijā nomāc smagi darba un iztikas jautājumi, rūpes par izglītību, veselību, nedrošība par rītdienu. Daudzi devušies peļņā uz citām zemēm. Tāpēc svarīgāks nekā jebkad katram no mums ir iedrošinājums un drauga plecs visur, kur mūsu tautieši strādā, veic izvēles un pieņem lēmumus. Un man tiešām prieks, ka Latvijas Baznīcu torņi kļūst par vienojošo atbalsta bāku visiem, kas tiecas uz gaismu.

Mēs esam garīgi stipra, sīksta un darbīga tauta, mēs sasniegsim visu, ko esam iecerējuši. Un īpašs gandarījums, ka šajā sarežģītajā laikā cilvēkos atraisījušās labākās jūtas un Latvijā attīstās nopietnas labdarības tradīcijas.

Pagājušā gada nogalē labdarības akcijā „Labā zvaigzne” par „labajām sirdīm tika atzīti 360 līdzcilvēku izcelti labdari, cilvēki, kuri dara lielus un mazus darbus, lai nesavtīgi palīdzētu tuvākajam.
Un cik daudz vēl šādu cilvēku mūsu zemē, kas, klusi un skaidras sirds vadīti, īsteno dzīvē nesavtīgu kalpošanu tuvākajam. Šādi darbi vairo pasaulē gaismu un kliedē tumsu, padara ikdienu un līdz ar to arī Latviju skaistāku.

Plašumā vēršas arī nevalstisko organizāciju aktivitātes, diakoniju un garīgās izglītības darbs, kopienu fondu un privāto stipendiju darbība. Tautas labklājības celšana nav iedomājama bez garīgās izglītības un personiskās līdzatbildības veicināšanas.

Es vēlos pateikties visiem, kas šo cilvēcisko, patriotisko saiti ir stiprinājuši. Paldies, ka jūs esat, kādi esat, turpināsim katrs savā dzīvē darīt, ko varam, savas tēvu zemes, savu līdzcilvēku labā!
Novēlu visiem draudžu ļaudīm dzīvot kristīgā mīlestībā pret Dievu un saviem līdzcilvēkiem, tā vairojot gaismu savā tautā un pasaulē!

SPEKTRS: Kā jūs varētu izskaidrot negatīvu nostāju pret tautas dziedniecību?

Nikolajs GRIBS: Tas ir interesants un ļoti svarīgs jautājums, jo šobrīd daudzi cilvēki cieš un dzīvo lāstā, nezinot šīs problēmas būtību. Eksistē divi spēki – Dieva un sātana. Sātans ir mūsu ienaidnieks. Viņš nav radītājs un dziedinātājs, mūsu spēka avots, bet gan zaglis un melis. Parasti viņš izmanto tādu metodi: zog cilvēka spēku un enerģiju un pārnes to no vienas dzīves sfēras citā, tādā veidā cilvēkam dodot atvieglojumu uz laiku.
Pirmsākumos sātans bija brīnišķīgs Dieva eņģelis, bet viņš gribēja kļūt augstāks par Dievu, un tagad ir Dieva un cilvēka ienaidnieks. Bībelē teikts, ka zīlnieces, tantes, burvji, brīnumdari, čukstētāji un ekstrasensi ir sātana kalpi, kas tiešā vai pārnestā nozīmē pilda ienaidnieka gribu – sagraut cilvēku. Dziedinot cilvēka miesiskās vainas, grauj viņa dvēseli un garu.

Parasti viņš izmanto tādu metodi: zog cilvēka spēku un enerģiju un pārnes no vienas dzīves sfēras citā, tādā veidā cilvēkam dodot atvieglojumu uz laiku.

SPEKTRS: Bet daudzas vecmammiņas dziedina Jēzus vārdā? 

N.G.: Jēzus teica: „Ne katrs, kas teiks: “Dievs, Dievs!” ieies Debesu valstībā, bet tie, kuri pilda mana Tēva gribu.” Tas nav apspriežams jautājums, jo tas ir Dieva likums. Un vēršanās pēc palīdzības pie „tantiņām”, zīlniecēm, ekstrasensiem ir nelietība Dieva acīs. Dievs aizliedz tāda veida dziedināšanu, lai nepieļautu atkarību no sātana ietekmes, jo tikai Dievs zina, kas ir labāk nepieciešams cilvēkam.

SPEKTRS: Ir bijuši dažādi pravieši piemēram, Nostradams, kuri ir pravietojuši par cilvēces nākotni. Kā jūs domājat, vai viņi ir runājuši Dieva vārdā?

N.G.: No cilvēciskās puses grūti spriest, un personiski viņus neesmu pazinis, bet zinu tikai to, kas rakstīts par viņiem un ko šie cilvēki paši ir rakstījuši. Ir dažāda veida pravietojumi, kuri nesakrīt ar Svētajiem Rakstiem.
Es šaubos par to, ka cilvēki, kuri uzņemas pravieša funkcijas, sev piesavinot Dieva slavu, var būt par Dieva kalpiem. Patiesi Dieva pravieši vienmēr ir runājuši Dieva vārdā. Tādus praviešus kā Nostradams neuzskatu par Dieva kalpiem ar Svētā Gara dāvanām: pravietošanu, atklāsmēm, gudrību utt.

SPEKTRS: Kādi tad ir bijuši Bībelē aprakstītie pravieši – nākotnes pareģotāji?

N.G.: Būtībā Bībele ir pravietiska grāmata. Piemēram, atveriet “Atklāsmes grāmatu”, un tur atradīsiet visu laiku pravietojumus līdz pat cilvēces beigām. Tie ir  pravieši, kuri runāja Dieva Vārdā, un viss, ko viņi pravietoja, ir piepildījies, atlikusi tikai niecīga daļa pravietojumu, lai piepildītos mūsu laikos.

SPEKTRS: Kristietībā slimības ir pieņemts izdzīt Jēzus Vārdā, bet psiholoģijā arī ir termins „pašsuģestēšana” jeb pašiedvesma, kad grūtos brīžos cilvēks savā dzīvē pravieto: „Esmu dziedināts!” vai arī „Man viss būs labi!” Paskaidrojiet, lūdzu, starpību starp ticību un pašsuģestiju!

N.G.: Ticība balstās uz Dieva Vārda, tāpēc tai ir rezultāti. Mēs varam stāties pretī slimībai, to izdzenot Jēzus vārdā. Slimības ir nākušas caur cilvēces grēkiem, un, lūk, šajā gadījumā pašiedvesma nevar palīdzēt.

SPEKTRS: Bet situācijā ar Ījabu pats Dievs pieļāva slimību, tas nozīmē, ka arī Dievs var mācīt cilvēku caur slimību un problēmām?

N.G.: Ir termins – Dievs pieļāva, bet faktiski to dara sātans. Dievs iraizliedzis sātanam aiztikt cilvēka dvēseli, cilvēka centru, un tādā veidā cilvēks tika pārbaudīts. Ja cilvēks ir līdz galam uzticams Dievam, tad arī sātans ieraudzīs šo uzticību, bet Dievs pēc pārbaudījumiem svētīs cilvēku vēl vairāk nekā iepriekš.

SPEKTRS: Bet ne katrs cilvēks emocionāli spēj  izturēt tāda veida pārbaudījumus!

N.G.: Dievs zināja, cik daudz Ījabs ir spējīgs izturēt. Un ja arī cilvēks mirst, tad patiess ticīgais saprot, ka nāve ir pārejas posms uz dzīvi ar Dievu, tādēļ mūs nāve  nebiedē.

SPEKTRS: Vai kristietis drīkst sevi dziedināt ne tikai ar lūgšanu, bet arī lietojot dažādas dziednieciskās tējas vai izmantojot urīnterapiju?

N.G.: Pasauli Dievs ir radījis cilvēkam, un viņam tika dota gudrība saprātīgi attiekties pret savu veselību, dzīvot pareizu un veselīgu dzīvesveidu. Tas nenozīmē, ka var salā staigāt kails ar domu, ka Dievs dziedinās. Slimībām ir iemesls. Dažos gadījumos slimība ienāk caur grēku, citos – no nepareiza dzīves-veida.
Par urīnterapiju Bībelē nav teikts, ka šī metode ir grēcīga, bet, manuprāt, tā nav tā labākā metode, un, izsekojot līdzi rakstiem, jāsaka, ka labāk dzert tējas.

SPEKTRS: Ja ticīgais ir ticis uz operāciju galda, vai tas nozīmē, ka viņam ir trūcis ticības?

N.G.: Ticības trūkums varētu būt viens no variantiem, otrs – iespējams, ka Dieva sods. Piemēram, AIDS ir izvirtuša cilvēka grēka auglis, kaut arī šis cilvēks var vainot šajā rīcībā citus.

SPEKTRS: Vai operācija ticīgam cilvēkam var būt kā ārstēšanas nepieciešamība?

N.G.: Dievs nav pret ārstiem. Kaut arī pats Jēzus ir mūsu ārsts, dzīvē ir tādi momenti, kad ir nepieciešama operācija, un mēs svētījam ārstus, lai sekmīgi veiktu operāciju. Bet, no otras puses, es zinu kādu gadījumu, kad slimnieks atteicās no aklās zarnas operēšanas un redzēja sapni, it kā pie viņa atnāca ārsts baltā virsvalkā, izgrieza aklo zarnu, parādīja to viņam un aizgāja. Pēc neilga laika slimnieks pamodās un saprata, ka viņam nekas nesāp, un viņš līdz šai dienai ir pilnīgi vesels. Faktiski viņu dziedināja Dieva eņģelis. Domāju, ka ir cilvēki, kuri neuzticas Dievam pilnībā, tādēļ liekas uz operācijas galda. Bet Dievs, kurš mūs zina pilnībā, ir spējīgs mūs dziedināt.

  Vecajā un Jaunajā derībā tiek pieminēti eņģeļi, tos Dievs sūtīja pie cilvēkiem  kā vēstnešus un  sargus. Tā tas notika toreiz… Bet kā ir tagad?   Reiz mācītājs dievkalpojumā stāstīja par kādu vīrieti Amerikā, kuru eņģeļi iznesuši no degošas, autokatastrofā avarējušas automašīnas. “Nu, jā! Jā! Tas jau notiek Amerikā, bet ne šeit, Latvijā, un kur nu vēl manā draudzē,” es nodomāju.  Esmu ievērojusi, ka draudzē daudz tiek runāts par ļauno garu nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku dzīvi, bet eņģeļiem uzmanība tiek pievērsta reti. Vai tiešām eņģeļi pieder pagātnei vai kādai tālai zemei? Vai eņģeļi ir starp mums? Jautāju draudzenei, kādas ir viņas domas par eņģeļiem, un viņa man atbildēja: “Tev nav jādomā par eņģeļiem, bet par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu!” Es tomēr nelikos mierā: “Vai eņģeļi eksistē tagadējos laikos?” “Protams!” viņa atbildēja. “Bet kā eņģeļi izskatās?” “Nezinu!” draudzene  paraustīja plecus. 

Tuvojās 2006.gada pavasara konference ar mācītāju Donu Arnotu no Amerikas. Konferences laiks iekrita manā dzimšanas dienā  24. maijā. Šajā dienā gribēju no Dieva izlūgties īpašu dāvanu. Konferences organizators, draudzes “Dieva Upe” mācītājs Nikolajs Bondarcovs, mani palūdza fotografēt, lai fotogrāfijas varētu ievietot draudzes mājaslapā. Pēc konferences, 26. maijā, piesēdos pie datora, lai apstrādātu fotogrāfijas, sakārtotu tās mapītēs un nosūtītu mācītājam Nikolajam Bondarcovam interneta portālāwww.newsound.lv. Viena no fotogrāfijām bija ļoti tumša, tādēļ datorprogrammā Photoshop gribēju to padarīt gaišāku, bet, kad fotogrāfiju palielināju, tas, ko ieraudzīju, lika manai sirdij satraukti pukstēt straujāk, un pa vaigiem nemanot ritēja prieka asaras. Mans prāts atteicās pieņemt to, ko redzēja acis,  tam nebija nekāda loģiska izskaidrojuma. Atteicos ticēt savām acīm, kuras gadiem man ir uzticīgi kalpojušas.

Jā! Tu pareizi saprati, fotogrāfijās bija redzami eņģeļi. Pārbaudot citas fotogrāfijas, tajās visās bija līdzīga aina.

 (Neizdevies foto, taču redzētais tajā piesaistīja uzmanību un pārbaudītas visas pārējās fotogrāfijas.)

Eņģeļu izskats Reizēm fotogrāfijās bija redzami balti mazi punktiņi vai lielāki un mazāki gaismas apļi. Agrāk domāju, ka tie ir kādi fotografēšanas defekti. Tagad tie bija  miglā tīti  2 – 3 metrus lieli eņģeļi. Tuvplāna fotogrāfijās tie bija cilvēku augumā un pat mazāki, kā neizteiktas formas augumi virs cilvēkiem un uz cilvēku apģērbiem.

(Par fotogrāfiju: Arnots aizlūdza par meiteni, taču meitene ar spēku krita atmuguriski, tā it kā viņu būtu atsituši no lielas uguns liesmas spēka. Guļot uz grīdas meitenei sakarsa vaigi un centās nepārtraukti atvēzēties ar rokām, it kā viņai būtu kļuvis karsti. Tuvplānā pie viņas galvas redzams neizskaidrojams objekts, kura realitātē nebija. )  

(Par fotogrāfiju: Labā Vēsts skatuve. Konferencē lūgšanas laikā. Pietuvinātie foto, lai labāk saredzētu noslēpumainos objektus. )

Kāpēc eņģeļi pazuda?

Kādu brīdi ar sajūsmu aplūkoju šo fantastisko ainu, bet tad pēkšņi eņģeļi fotogrāfijās pazuda. Kāpēc pazuda? Šo jautājumu uzdevu baznica.info portāla prezidentam un pareizticīgās baznīcas mācītājam Pāvelam Ļevuškānam, draudzes “Dieva Upe” mācītājam Nikolajam Bondarcovam un draudzes „Gars un patiesība” mācītājam Rufus Fridai.

Pāvels Ļevuškāns: “Pārdabiskas lietas kā nemanot atnāk, tā arī nemanot aiziet. Šī dāvana no debesīm acīmredzot bija domāta tev personīgi, tavas ticības stiprināšanai, nevis publiskai apskatei. Šāda veida gadījumi ir piedzīvoti visai daudz.”

NikolajsBondarcovs: “Dievam tu esi ļoti dārga un svarīga, tāpēc Viņš atvēra tavā priekšā debesis, lai tu varētu tajās ielūkoties.”

Rufus Fridai:  „Šāda parādība ir pilnīgi iespējama, jo Bībelē ir teikts: „Un es pats būšu”  saka tas Kungs,- „tai visapkārt par ugunīgu mūri, un es parādīšos tās vidū lielā savā godībā.” (Cakarijas 2: 9) šie teiktie vārdi  ir bez laika noteikšanas.

Eņģeļi atkal parādījās …Bet Kungs ir žēlastības Dievs! Pēc dažām nedēļām es fotografēju starp-konfesionālo kristiešu tikšanos draudzes “Rīta Zvaigzne” telpās Rīgā, Aspazijas ielā 26. Dažās fotogrāfijās atkal bija redzami eņģeļi kā nelieli gaismas objekti. Kaut arī tie bija pilnīgi atšķirīgi no konferences fotogrāfijās redzētajiem, tas mani ļoti iepriecināja.   Fotoaparāta brāķis? Fotogrāfijās redzēto skeptiķi uzskata par fotofilmiņas brāķi. Turklāt nav saprotams, kāpēc cilvēka acs neredz to, ko redz fotoaparāts? Var jau būt, ka varētu novelt vainu uz fotoaparāta filmiņas brāķi, bet par digitālajām kamerām to gan nevar teikt. Izskaidrojums ir tāds, ka fotoaparāti spēj uztvert arī infrasarkano staru diapazonu, ko acis neredz. Tāpēc, ja “spīdošais” objekts ir nekustīgs, tad fotogrāfijā būs labi pārredzamas malas, kuras atdala objektu no fona. Objekta pārvietošanās gadījumā uz fotogrāfijas būs redzamas svītras vai zīmējumi, kas faktiski ir infrasarkans “spīdošā” objekta ātras kustības ceļš.      

Novēlējums! Kad Tu, mans mīļais draugs, no kādas sarežģītas situācijas esi ticis sveikā ar “veselu ādu”, tad zini, ka tevi ir apsargājuši Dieva sūtīti eņģeļi. Jo eņģeļi ir starp mums!

Pēc garo stundu darba laika steidzoties uz mājām  neapjaušot, kas ceļa galā mūs sagaida… 
Manā priekšā stāvēja jauns liela auguma simpātisks vīrietis. Ieskatoties viņa smaidā nav iespējams pat nojaust, ka viņš ir saskāries ar nāvi aci pret aci un spējis pārvērtēt savu dzīvi.
Piedzimis “laimes krekliņā”, ir liecība par ceļu satiksmes negadījumu, pēc kura parasti neizdzīvo, šajā gadījumā ir divi mirušie un izdzīvojis viens automašīnas pasažieris.

Stāsta varonis – Svjatoslavs Pjavčenko. 

Notikums -  1997. gada 28. jūnijā. 

Notikuma vieta - Cēsis.

Autokatastrofa ir traģēdija! Rodas mūžīgais jautājums, kāpēc? Dzīvība ir tik ļoti trausla. Nekad nezini kurā brīdī var notikt neparedzēts pavērsiens.
Negadījuma aculiecinieks, Slavika draugs Kosķiks, notikuma laikā bija atradies citā automašīnā, kas  brauca tieši aiz autokatastrofā cietušās automašīnas.
Kosķiks mums palīdzēs papildināt Slavika stāstījumu no sava skata punkta.

SPEKTRS: Kad pirmo reizi izdzirdēju Jūsu liecību es nodomāju, ka šis gadījums ir tas, par kuru saka, ka cilvēks ir dzimis “laimes krekliņā”.

Slaviks: Pārciešot šo autokatastrofu es gulēju slimnīcā un tik tiešām cilvēki, kuri mani apmeklēja, teica, ka es esmu dzimis “laimes krekliņā”, ja reiz esmu izdzīvojis pēc tādām traumām. Vēlāk, pārdomājot Dieva plānus katra cilvēka dzīvē, es saņēmu tādu savdabīgu atklāsmi, kad tu nožēlo grēkus, uztici savu dzīvi Dievam
un dzimsti no augšas, tad Dievs Tev piešķir “laimes krekliņu”.

Ārsti neticēja, ka es izdzīvošu, bet neskatoties uz to, Dievam bija Savs plāns manā dzīvē.

SPEKTRS: Kādas ir saglabājušās atmiņas par šo bīstamo ceļojumu?

Kostiks: Tagad notikušo labi neatceros. Ir palikušas visspilgtākās atmiņas. Mūsu kompānija brauca divās automašīnās un sākotnēji es braucu kopā ar Slaviku vienā automašīnā, bet otra apstājās pie kāda veikala, lai nopirktu ēdamo. Pārsēdos otrajā automašīnā, jo draugi no tās pasauca mani uzkost. Iedomājieties, Jūs brauciet, smejieties, ēdiet bulciņas un pēkšņi acu priekšā redzat kā priekšā braucošā mašīna pārvēršās metāla lauskās un kā plastmasas spēļmantiņa tiek lauzta kāda rokās. Viss notika tik ātri, ka nespējām noticēt redzētajam.

SPEKTRS: Kāds aizgāja bojā?

Slaviks: Jā, divi cilvēki. Viens no viņiem bija mans draugs un partneris, arī radio dīdžejs.

SPEKTRS: Kā uz šo notikumu reaģēja aizgājēju vecāki, vai nepārmeta to, ka Jūs esat dzīvs, bet pārējie miruši?

Slaviks: Nē, nepārmeta, kad uz slimnīcu atnāca mana drauga māte, ticīgā un draudzes apmeklētāja, viņa uz mani skatījās kā uz dēlu, jo mēs ar draugu bijām ļoti tuvi, tā kā Bībelē teikts, ka draugs dažkārt ir tuvāks nekā brālis. Es nevarēju vēl runāt, bet viņas acīs redzēju sāpes par dēla pazaudēšanu un prieku, ka esmu dzīvs. Ar otru ģimeni bija nedaudz sarežģītāk. Šī ģimene apmeklē citu draudzi un viņu dēls atradās pasaules ietekmē,  dzēra, smēķēja, respektīvi, darīja visu, kas pasaulei bija raksturīgs. Es viņu no turienes vilku ārā. Kad viņa vecāki atnāca uz slimnīcu, ļoti pardzīvoja par notikušo autoavāriju, bet kad viņi aizgāja, es izjutu pārmetumu, sāpes, aizvainojumu.

SPEKTRS: Daudzi  komas pārcietušie ir stāstījuši dažādus komas laikā pārdzīvotos notikumus,  redzējuši tuneļus, tikšanās ar Dievu, vai sātanu. Vai Jums bija kāds redzējums?

Slaviks: Komas laikā es neko neredzēju, bet tikšanās ar Dievu man bija notikusi jau agrāk neparastā veidā. Pēc manas grēku nožēlošanas ļoti  meklēju Dievu, es reāli gribēju piedzīvot tikšanos ar Viņu. Tā, kā man ir bijusi bagāta dzīves pieredze, daudz draugu un dažādas intereses es baidījos par to, ka, ja es nesatikšu Dievu, tad mani nekas neaizturēs draudzē. Es biju izjutis Dievu, lūgšanas laikā pat kritu Svētā Gara klātbūtnē, bet es gribēju saņemt kaut ko vairāk.
Man ir dažādas  aizraušanās un viena no tām ir aktīvā atpūta dabā ar ieroci,  esmu mednieks.
Vienu reizi, atrodoties uz laivas ezerā es pacēlu rokas pret debesīm un lūdzu, lai Dievs svētī ēdienu un ceļojuma inventāru. Kad atvēru acis ieraudzīju, kā virs laivas debesis savienojās ar zemi. Pamanīju, ka lūgšanas sākums bija apmēram četros, bet beidzās divos naktī. Es neizjutu, kā ir pagājis laiks. Atnāca Dieva godība, Viņa mīlestība un atklāsmes manā dzīvē. Es zināju kā es dzīvoju un kāda būs mana nākotne.

Tad es biju pilnīgi vesels un nekas neliecināja par  autokatastrofas iespējamību. Bībelē ir rakstvieta  “Lai Tas Kungs tevi uzklausa bēdu laikā, lai tevi pasargā Jēkaba Dieva Vārds!
Lai Viņš tev sūta palīdzību no svētās vietas un atbalstu no Ciānas”! (Ps. 20 : 2-3)

Toreiz Viņš man to teica, bet šiem vārdiem nepiegriezu nekādu īpašu vērību. Tikai tad, kad gulēju slimnīcā un sapratu, ka problēma ir nopietna es novērtēju Dieva gādību. Tad slimnīcā es sevi mierināju, tas taču nav mans liktenis, es esmu dzimis no augšas, man vajadzētu baudīt dzīvi, turpināt sēt un būt svēts šajā pasaulē, nevis sēdēt vientulībā invalīdu ratiņos un apgrūtināt ar sevi radiniekus. Tieši tādu likteni man solīja ārsti.

Atrodoties slimnīcā Dievs man atgādināja par šo Psalmu, un tad, kad tev ir Dieva teiktais Vārds tu uz to balsties. Mana seja bija izkropļota un dažādas funkcijas traucējumi, kad ieskaties spogulī un ieraugi tādus defektus, tad nāk sarūgtinājums, bet es saņēmu savu dvēseli rokās un lasīju Bībeli. Centos nostādīt savu domāšanu pozitīvi un skatīties uz sevi tā kā mani redz Dievs. Jo es esmu Dieva templis un vai tad templis var būt ar nepilnībām. Kādu laiku tās nepilnības bija, bet Dievs tās novērš. Vēlāk es gāju uz ielām sludināt cilvēkiem par dzie-dināšanu un viņi, skatoties uz mani, dziedināšanai ticēja.
Dievs nav mums solījis to, ja mēs nāksim pie Viņa, tad viss dzīvē mums ies kā ”pa sviestu”. Mēdz būt arī savādāk.

Kostiks:   Slaviks ir stiprs cilvēks, es domāju, ka es pēc tādas situācijas morāli salūztu. Viņa dzīve ir brīnums. Viņš ir aicinājuma cilvēks un tas ir ļoti labi redzams pēc avārijas, jo tikai nostiprinājies cilvēks Dievā spēj pārdzīvot tādu triecienu. Krītot aizā, viņš aizķērās aiz aizas malas un nepadevās. Ticība viņu glāba. „Ticībā taisnais dzīvos.” Viņš pierādīja savu ticību.

SPEKTRS: Ir zināmi cilvēki ar izkropļotām sejām un rētas ir palikušas uz visu mūžu, bet skatoties uz Jūsu seju var tikai brīnīties, jo praktiski nav redzamas nekādas rētas, vai Jums ir taisīta plastiskā operācija?

Slaviks: Nē! Plastiskā operācija man nav taisīta, es vispār biju atteicies no daudzām operācijām un plastisko operāciju arī. Es ticu apsolījumam: Ja Dievs man ir atļāvis dzīvot, tad Viņš mani pacels, atjaunos un  parūpēsies par to, lai nebūtu redzamas sekas.
Ārsti slimnīcā pateica, ka sešus mēnešus es atradīšos guļus stāvoklī un ja es būšu spējīgs kustēties, tad pārvietos mani uz invalīdu krēsla. Tā būs labākajā gadījumā mana „gaišā” nākotne. Kad ārsts man to teica, es atrados ļoti sliktā fiziskā stāvoklī, atslābis, ar daudziem lūzumiem un griezumiem, bet iekšēji manī bija kodols, pret kuru es balstījos. Savācot visus spēkus un ticību es nošļupstēju ārstam: „ Dakter, vai ziniet, ka pēc nedēļas es nostāšos uz kājām, bet pēc divām nedēļām es būšu mājās!” Tā arī notika, pēc divām nedēļām mani izrakstīja mājās. Es varēju  staigāt, bet man bija paralizēta seja,  bija jāiet uz procedūrām un masāžām. Kad es atstāju slimnīcu, ārsts mani brīdināja, ka pēc diviem gadiem man būs nepieciešama operācija. Bet es viņam atbildēju, ja mēs tiksimies pēc diviem gadiem, tad tādēļ, lai slavētu to Kungu. Sanāca tā, ka pēc diviem gadiem mani darba darīšanās aizsūtīja tieši uz šo slimnīcu un to pašu stāvu. Kāpjot augšā pa trepēm, ar smaidu aceroties šo sarunu, man pretī nāca mans arstējošais ārsts.

Kad viņš mani atcerējās un uzzināja, ka man ar veselību viss kārtībā, vienīgā frāze, ko viņš spēja pateikt, bija: „Slava Dievam!”

Kostiks: Slava tiešām pēc avārijas izskatījās atbaidoši, puse no sejas ādas viņam vispār nebija, galvaskausa lūzums, viņš bija kā sagraizīts gaļas gabals, neatpazīstams. Ātrās palīdzības ārsti domāja, ka Slavu pat līdz slimnīcai neaizvedīs. Viņu izvilka no ātrās pa-līdzības automašīnas, bet viņš neko nespēja pateikt, kā tikai kliegt: „Tēvs… Tēvs…”. Mēs, protams, sapratām pie kāda Tēva viņš vērsās, bet nekādi palīdzēt nespējām, mēs paši bijām šokā.

SPEKTRS: Vai invalīda grupu Jums piešķīra?

Slaviks:  Pēc valsts likumdošanas man vajadzēja piešķirt invaliditātes grupu, bet lieta ir tāda, ka pie komisijas, kura pieņēma  lēmumu, ir ļoti sarežģīti saņemt grupu, jo valstij ir man jāmaksā nauda, bet bez invaliditātes viena šprice maksā 10 latu. Skatoties uz manu izveseļošanās ātrumu  komisija pat netaisījās man piešķirt invaliditātes grupu. Bet pirms tam es biju konsultējies ar juristu un labi zināju savas tiesības. Ļoti svarīgi zināt savas tiesības gan Dieva priekšā, gan sātana, gan valsts priekšā. Pēc sarunas ārsti komisijā saprata, ka es zinu par ko runāju un iedeva uz gadu otro grupu, bet pēc gada iedeva trešo grupu, par cik uzreiz to nedrīkst noņemt.

SPEKTRS: Kā ir mainījusies Jūsu personīgā dzīve pēc autokatastrofas?

Slaviks: Personīgā dzīve ir veidojusies ļoti labi! Pēc autokatastrofas diviem gadiem es precējos, pēc vēl gada mums piedzima bērniņš un drīz parādījās arī otrs. Mana veselība un redze ir pilnībā atjaunojusies un vispār es esmu laimīgs cilvēks!

Kostiks: Es Slavika dzīvi pēc autokatastrofas redzu tādu, ka viņam ir par ko pateikties Dievam, viņš atgriezās no tās pasaules un dziedinājās, tādas lietas netiek aizmirstas. Dzīvo nevis ar sociālo pabalstu palīdzību, bet gan ir liels priekšnieks uzņēmumā. Viņa liktenis ir no Dieva un viņš to ir pierādījis. Protams, viņu ir cēlis un dziedinājis Dievs, bet Dievs nāk pie stipra cilvēka, pie tā, kurš nepadodas!

Cik daudz vajag, lai pasaulē viss ietu vaļā tā pa īstam? Sešdesmito gadu beigās Kubas krīzes laikā pasaule stāvēja par matu tiesu no globālas kodolkatastrofas, jo divas naidīgas sistēmas uz šauras taciņas bija satikušās aci pret aci. Vienam ir jāatkāpjas. Dzīvnieku pasaulē piekāpjas vājākais, bet cilvēku pasaulē  -  gudrākais.

Toreiz, otrreiz, vēlreiz – bet vai arī šoreiz?

Pirmo pasaules karu izraisīja viens serbu nacionālists. It kā. Hasburgu troņmantinieka nonāvēšana mums, eiropiešiem, vēl šķiet kā pietiekami vērā ņemams iemesls, lai sāktu karu. Taču zināms, ka kroņprinča slepkavība bija tikai šķaudiens, kas lika sakustēties un gāzties lejup lavīnai; pasaules pārdalīšana bija nobriedusi. Apokalipse toreiz gāja secen, bet tā nebūs katrreiz. Jo vispār jau -  apokalipse vienreiz būs neizbēgama, bet vai tiešām šoreiz tā sāksies karikatūras dēļ? Gatavais absurds. Bet ar ko absurda iemesls būtu mazvērtīgāks vai sliktāks par jebkuru citu? Teiksim, par kādu prāvāku asteroīdu, kas nedaudz pamaina trajektoriju, vai par operatora sīku nolaidību atomreaktora režīmu pārslēgšanā? Drebuļi pārskrien: tik vien vajag, un apokalipse jau glūn aiz stūra.

Ja islāms apvainojies

Visa islāma pasaule šajās dienās ir sacēlusies pakaļkājās – Dakartā islāma fanātiķi auro: mēs esam gatavi karam, ejam nolinčot Dānijas vēstnieku! Pēkšņi ir atbrīvotas tumšas, nekontrolējamas enerģijas – TV ekrānā redzams, kā satracinātu vīriešu pūlis ar automātiem rokās ielaužas EŪ pārstāvniecībā. Izrādās, mēs dzīvojam uz snaudoša vulkāna; islāma pasaules dusmu izvirdums sācies ne pa jokam. Tik nopietni, it kā Dievs pats būtu satracināts. Vismaz tādu iespaidu šie radikāļi grib atstāt,: ka islāms un Dievs runā vienā valodā. Ja islāms ir apvainots, tad pats Dievs ir apvainojies. Apmēram tā. Nē, tieši – tā. Un diplomāti dabū pasvīst virsstundas, lai tikai kaut kā remdinātu islāma pasaules dusmu kvēli. Kam tur no mums ir vislabākie sakari ar Dievu? Ir pat drusku pārbijušies: bet ja nu tiešām viņiem ir taisnība? žurnālistu apvienības samulsušas kaunina savus amatbrāļus: humors jau bija ar tām Muhameda karikatūrām, bet kurš lai to visu tagad satīra?

Ko jūs gribat, muļļas?

Jāvaicā: kas ir apvainojies tad, kad viss mūsdienu laikmets kariķē Jēzu Kristu, kuru mūsu reliģijā pielūdzam kā vienīgā Dieva dēlu – kā paрu Dievu? Viņu apvaino, apspļauda, viņš ir attēlots uz slepkavas bicepsiem un prostitūtas ciskām, tuneļos Kristus vārds tiek rakstīts kopā ar neķītriem lamu vārdiem. Sorry…ko jūs gaidāt, un ko jūs gribat…jūs, muļļas. Vai tad jūsu Dievs ir īsts, ja jūs to visu atļaujat. Vai jūs varat sataisīt tādu jezgu ka mēs un mūsu muļļas Muhameda aizstāvībai? Nē? Nu tad viss skaidrs. Stāviet pie ratiem. Jūsu Kristus jau pats sevi sasēja kopā ar grēciniekiem, prostitūtām, slepkavniekiem, pats brīvprātīgi ļāvās sevi apspļaudīt un apņirgt, pat nonāvēt tādu grēka pagaļu dēļ – lūk, tādu Dievu jūs arī esat pelnījuši! Bet mēs, tīrie reliģijas ļaudis, šķīstie un bezvainīgie, greizsirdīgi esam gatavi pārgriezt rīkli ikvienam, kas kaut vismazākajā veidā uzbruks mūsu Muhamedam. Un par jūsu Kristu, ko jūs pielūdzat kā Dievu, mēs jau sen smejamies un nolādam katru reizi, kad sanākam kopā; tas piederas mūsu dievkalpojumos - apņirgt un nolādēt Kristus krustu. Lūk, mēs jums, izkurtējušie kristieši, rādām, ko nozīmē īsti dievbijīgie.
Tā ir tā vēsts, ko mēs saņemam šajās dienās.

Brilijanta kaklarotas nemainīgā vērtība

Vai Dievam vajadzētu aizstāvjus? Viņa vārds pats sevi aizstāvēs, un vai mums būtu Viņš jāatriebj un jānoceļ viņa dusmas no debesīm, izsludinot internacionālo dusmu dienu, kā to nupat paziņoja Jussefs el Kardavi, sunnītu šeihs no Katāras? Tāds Dievs mums, kristiešiem, ir nepareizs Dievs. Zaimošana un reliģisku cilvēku jūtu apņirgāšana ir nosodāma, bet tikpat daudz arī – nosodāma ir sevis celšana Dieva vietā. Un ja kādi bezdievīgi ļaudis attēlo vai kariķē Dievu vai viņa praviešus? Ko tad? Nav nekāds brīnums, jo tieši zaimi, neķītras domas, laulības pārkāpšana un bezdievība mājo cilvēka sirdī, un Dievs to ļoti labi redz. Un tāpēc Viņš nevis linčo, demolē, iznīcina cilvēku par to, bet nāk mīlestībā, lai viņu glābtu, lai paņemtu visu šo kaunu no viņa nost, liktu uz sava dēla pleciem un uznestu Golgātā. Mārtiņš Luters, ko pamatoti saucam arī par mūsu tautas mācītāju, teica: vai briljanta kaklarota zaudē savu vērtību, ja to nēsā staigule? Vai Dievs kļūst mazāks, ja kāds par Viņu ņirgājas? Un nevis niknums un dusmu izvirdumu tad nāk no Dieva sirds, bet žēlastība un palīdzība. Tā mūsu Kristus.

Svešais Dievs

Tāds Dievs, šķiet, ir svešs islāmam. Un ne velti kristiešiem jau kopš pašas islāma parādīšanās, kad to vēl uzskatīja par kristietības novirzienu arābu vidū, ne gluži bez pamata šķita, ka muhamedāņi kaut ko pamatīgi ir pārpratuši jautājumā par Dievu: ko nozīmē būt ar Dievu un par Dievu? Tieši to laikam arī gribēja apsmaidīt šā dāņu laikraksta „Jyllands – Posten” karikatūras, kas pēc tam tika pārpublicētas Zviedrijā, Norvēģijā, Francijā, Spānijā… Arī viens revolucionārs redaktors Jordānijā to izdarīja un tūlīt pat bija spiests mukt prom no šīs zemes. Arābu zemēs dzīvojošie EŪ pilsoņi izjūt tiešas vajāšanas un izrēķināšanās draudus. Eiropas politiķi ir satraukušies, arābu zemēs ir sācies EŪ preču boikots. Konflikts starp EŪ un islāma zemēm rit pilnā sparā. Politiķu un diplomātu uzdevums ir atņemt svelmi šim strīdam, lai nokaitētā gaisotne nekļūtu eksplozīva: piekāpties satracinātu cilvēku priekšā, paust sapratni par reliģisku jūtu aizskārumu un nosodīt neapdomīgus izdevējus – tas ir diplomātu tiešais darba pienākums. Arī kristīgajā kultūrā tas ir normāli: lai klusinātu agresiju, ir jāatkāpjas. Gudrākais atkāpjas. Stiprākais nomierina un žēlo, nevis uzbrūk un kož.

Daugavpils draudzes “Dieva Derība” mācītājs un konsaltinga aģentūras “Maximum Development” prezidents Staņislavs Zlobins māca cilvēkiem dzīvē sasniegt maksimālus rezultātus un neapstāties pie tā, kas jau ir sasniegts dotajā brīdī.

Sportists trenējas rezultātu dēļ. Uzņēmējs savu uzņēmumu virza tā, lai iegūtu peļņu. Rezultāts ir tas, kā dēļ mēs dzīvojam.

Kāda interese ar kaut ko nodarboties, ja tas nevainagojas ar panākumiem. Jūs droši vien piekritīsiet, ka ir prātīgi, pirms kādu lietu uzsākt, noskaidrot: “Ko tas man dos?”
Cilvēkam vajadzētu atbrīvoties no neauglīgas steigas, kad rezultāts ir tikai enerģijas izsīkums un “nosēdušies putekļi”. Bet ir cilvēki, kas, šādi darbodamies, patiešām domā, ka viņi ir lieli strādnieki, citus kritizē un nosoda par bezdarbību. Vienmēr esmu vēlējies tāda tipa cilvēkiem pajautāt: “Lūk, tu esi tāds gudrs, garīgs un svēts. Cik daudz labu un nozīmīgu darbu esi izdarījis? Kur ir redzami tavi darba augļi?!” Kā teica kāds cilvēks: “Vārdiem nav vērtības, parādi darbus!”

Dari nevis darba, bet rezultāta dēļ

Dieva darbos mums vajadzētu būt auglīgiem, sasniegt augstus rezultātus. Ko tieši tu dari, lai nostiprinātu Dieva Valstību šeit uz Zemes un grautu sātana darbus cilvēku dzīvēs?

Veiksme nāk no Dieva.
Pieņemsim, ka kristīgs uzņēmējs ir veiksmīgs savos darījumos. Viņš, pelnot naudu, var celt klubus bērniem, jauniešu centrus, iespiest grāmatas, apmaksāt kristīgo radio un televīziju programmas, kā arī ziedot baznīcai.
Tas pats attiecas arī uz izglītības sistēmu, politiku, medicīnu un citām dzīves sfērām. Ja kristieši ir veiksmīgi, sātana darbi tiek grauti.
Tas ir iespējams tad, ja katrs no mums ir veiksmīgs tajā vietā, kurā viņu ir nolicis Dievs. Katrs savā vietā strādā kopīgam mērķim – atmodai. Tieši tāpat kā sporta komandā: katrs savā atrašanās vietā strādā par labu komandas uzvarai. Lai arī kādas profesijas pārstāvis tu būtu, strādā kā Dievam, esi gaisma pasaulei, dari labus darbus!

Dievs nevēlas, lai mēs būtu neauglīgi.
Dievs nevēlas redzēt mūs kā “neauglīgu vīnakoku”. Jēzus ir vīnakoks, bet mēs Viņa zari. Un visi zari radīti tam, lai nestu augļus. Pretējā gadījumā, kādēļ tad ir vajadzīgi šie zari?
Ja zari nenes augļus, tad vīndaris tos nocērt, lai tie neatņemtu spēku auglīgajiem zariem. Bet tos zarus, kuri nes augļus, viņš attīra un kopj.
Tā ir arī ar cilvēkiem: tos, kuri nes augļus Dieva Valstībai, Viņš attīra un svētī, paceļ augstāk un ved pa dzīvi tālāk.

Princips: pēc veiksmes seko nākošā veiksme.
Ja cilvēks nav sasniedzis pirmā līmeņa panākumus – tad nebūs arī otrā. Cilvēkam nebūs nopietnu, vērienīgu sasniegumu dzīvē, ja viņš nespēs sasniegt mazos katrā dzīves etapā.

Pēc mazām uzvarām seko lielas uzvaras.
Pēc lielām uzvarām seko lielākas uzvaras. Bet pēc lielām uzvarām seko liela veiksme. Viss notiek likumsakarīgi, soli pa solim.
Dievs vēlas, lai tieši tā notiktu mūsu dzīvē.
Mēs varam sapņot par lielām lietām, nepievēršot uzmanību tām, kuras mums šķiet nevajadzīgas un mazas. Bet tieši no tām sākās mūsu lidojums. Jo lidmašīna uzsāk lidojumu no zemes, nevis no desmitā stāva.
Katram ir sava atbildības sfēra – ģimene, finanses utt. Un visās šajās lietās ir jāievieš kārtība.
Ieviešot kārtību šajā mazumiņā, uzveicot to nekārtību, kura valda darba vietā, uzveicot dezorganizāciju un haosu, saņemsim no Dieva vairāk. Dieva griba ir, lai viņa tauta būtu veiksmīga un dzīvotu pārpilnībā. Lai Dieva bērni līdzinātos Viņam.
Vai tad Tēvs nevēlas svētīt savus bērnus? Viņš vēlas!
Bet kuram lai Viņš dod, ja kabatas “cauras”. Kuram lai dod, ja cilvēks bieži vien uzvedas kā bērns?  Dievs spēj iedot miljonu vai pat divus, bet vai cilvēks ir gatavs to pieņemt? Nu, iedod tagad to cilvēkam ar neattīrītu sirdi, egoistiskam, kurš nespēj pareizi pielietot šo naudu… Kur viņš to liks? Kāds labums būs no šīs bagātības? Un kam?
Dievs mūs māca savest kārtībā visu, kas mums pieder – savas domas, vēlēšanās, savu dzīvi. Kārtībai jābūt gan ģimenē, gan darbā, gan  kalpošanā un naudas lietās.
Un tad, kad visās šajās dzīves sfērās būs kārtība, tad iespējams cerēt uz izaugsmi.
Par to esmu pārliecinājies savā dzīvē. Ievēroju, ka mana veiksme ir atkarīga no tā, cik lielā mērā es esmu spējis savu dzīvi savest kārtībā. Dievs gaida, kad cilvēks spēs savu dzīvi savest kārtībā, bet cilvēks gaida un lūdz Dievu par to, lai Dievs svētītu un izvirzītu to. Bet bez kārtības nebūs izaugsmes. Tā arī sanāk, ka mēs gaidām no Dieva, bet Dievs gaida no mums. Nē, mani dārgie, kamēr mēs neizdarīsim to, kas ir atkarīgs no mums, Dievs nevarēs izdarīt to, kas ir atkarīgs no Viņa.

Dievs svētī mūsu darbus.
Neizposti  savu veiksmi nākotnē, saved kārtībā to, kas tev pieder.
Ja šo domu pārvērš formulā, tad tā izskatās šādi.

P + O = V1
V1 + (P + O) = V2
V1 + V2 + (P + O) = V3 utt.

P – Cilvēka potenciāls
O – Organizācija un kārtība
V – Veiksme
V1 + V2 + V3 + … +Vn + (P + O) = V

Ja tu nesasniegsi V1, tad nav ko cerēt uz V2. Protams, tu vari sapņot par lielu kalpošanu, bet ja tu neej un nesludini Dieva Vārdu saviem kaimiņiem, tad kāda runa var būt par kontinentu evanģelizēšanu?

Jā! Tev jau ir dotības un ir zināma pieredze, bet ja tu vēlies virzīties tālāk, tev ir vajadzīga kārtība tavās lietās, lai tu varētu virzīties tālāk.
Tas ir līdzīgi kā iet pa kāpnēm. Ievies kārtību uz pirmā pakāpiena, Dievs tevi pacels uz otra pakāpiena. Ievies kārtību uz otrā pakāpiena un virzies uz nākamo pakāpienu utt. Ļoti svarīgi savest kārtībā katru dzīves pakāpienu. Tikai tad ir iespēja pretendēt uz augstāku līmeni. Bet ja tu centīsies pārlēkt pāri, izlaižot kādu pakāpienu, tad diez vai kaut kas labs no tā sanāks. Lieta ir tāda, ka katrs lielais līmenis prasa spēcīgu sagatavošanos. Ja tu neesi gatavs, tas ir, tu neesi izgājis cauri tam, kas bija nepieciešams, tad kā tu tiksi galā ar kaut ko lielāku?
Tātad saved kārtībā visās savas dzīves sfēras. Bez tā, kaut arī ar savām lielajām spējām un grandiozajiem talantiem, nespēsi sasniegt neko.
Kārtība un disciplīna padara mūsu dzīvi veiksmīgu.

Līdz šai dienai ar valdības palīdzību ir panākts, ka preses izdevumu veikalos pornogrāfiska satura žurnāli tiek pārdoti celofāna iepakojumā. Tas zināmā mērā sarežģī pusaudžu vēlmi žurnālus pašķirstīt un ielūkoties tajos. Bet vai tas ir atrisinājums?
Bērni ar smaidu uz lūpām skrien pa Rīgas ielām un skaļā balsī dzied pa radio bieži dzirdamu dziesmu: “Porno, porno veselo, zadorno!” Redzot šo ainu, es nodomāju: Vai viņi vispār saprot šo vārdu jēgu?
Draudzēs sievas žēlojas par saviem vīriem, kuri ir iekļuvuši pornogrāfijas slazdos. Vai arī, ka vīrs pārkāpj laulību, pamet ģimeni un aiziet pie jaunākas sievietes.
Saprat, ka šī problēma ir samilzusi, un pārdomājot, kā atbrīvoties no pornogrāfijas un tās postošajām sekām vīriešu dzīvē, SPEKTRS vērsās pēc padoma pie Kristīgo vīriešu kustības (CMN) prezidenta Dona Binklija.

Organizācijas (CMN) pamatlicējs un vadītājs, doktors Edvīns Luiss Kouls, izcils Dieva vārda mācītājs un apdāvināts sludinātājs, daudzu grāmatu autors, 2001. gadā organizēja dievkalpojumu Dalasā (ASV), kur 210 tautu pārstāvji bija sapulcējušies vienkopus, lai vienotos nest 10 miljoniem vīriešu pa visu pasauli atklāsmi par to, ka vīrišķība un līdzība Kristum ir sinonīmi. Taču 2002. gada augustā E.L.Kouls atstāja šo pasauli.

SPEKTRS: Kas slikts pornogrāfijā?

Dons Binklijs: Viss, ko ir radījis Dievs, ir perfekts, bet ļaunumu nodara grēks.
Sātans vienmēr ir izmantojis “acu iekāri” un “miesas kārību”, lai ievilinātu Dieva bērnus savos slazdos. Viss sākās ar:
1. Iekšējo vilinājumu (2.Samuēla 11:2) jeb iekāri – alkas sākas domās.
Nepareizas iedomas prātā ir kā ugunīgas sātana bultas, tās atgrūž mūs no Svētā Gara spēka. Kad šīs domas atgriežas no jauna prātā, tās ļoti viegli kļūst par altāri, kur tiek pielūgti elki.
Vebstera vārdnīca elku pielūgsmi definē kā „pārmērīgu nodošanos vai pieķeršanos kaut kam”.
Mūsu pielūgsmes objektam ir jābūt Jēzum.
2. Kārdinājums, kas atnes ļaunumu, grēku un nāvi (2.Samuēla 11:4)
Tāpat kā varēja novērst Dāvida dzīves traģēdiju, arī šodien ir iespējams novērst garīguma zaudēšanu un morāles vērtību degradāciju.
Sātans kārdina cilvēku ar vienu vienīgu mērķi,  lai, apmānot mūsu miesu, mūs iznīcinātu. Taču tas iespējams tikai ar mūsu pašu līdzdalību.
Būtībā grēks maina cilvēka uzvedību. Kļūstot par vīrieti, jaunietim rodas vēlēšanās eksperimentēt masturbējot. Eksperimentēšana nostiprinās ieradumā, tādējādi ietekmējot visu vīrieša dzīvi. Masturbēšana un fantazēšana noved pie pornogrāfijas. Nav iespējams lasīt pornogrāfiska satura žurnālus, skatīties pornofilmas un nepalikt ļauno garu neskartam.
Pornogrāfija pazemo, inficē, ietekmē prātu un garu. Ietekmējoties cilvēks kļūst neapmierināts ar dzīvi, viņš kļūst kā apmāts, zaudē savu garīgo spēku un attālinās no Dieva. Šādi dzīvojot, nav iespējams saņemt no Dieva spēku. Pornogrāfijas būtība ir elku pielūgšana. Cilvēka prātā veidojas tēls, kas patiesībā ir elks.

Masturbācijas laikā notiek elka pielūgšanas akts. Tā rezultātā veidojas nepareizi domāšanas stereotipi, dzīves attīstība apstājas, cilvēks degradējas. Fantazējot un vienatnē pats ar sevi apmierinot savu seksuālo grēku, nozīmē noliegt savu vīrišķību. Bībele skaidro, ka „cilvēks, kurš nosedz savu grēku, negūs panākumus”.
Pornogrāfija, azarta spēles, smēķēšana, alkoholisms un narkotikas pielīp kā dubļi, solot apmierinājumu, tādēļ no tā ir tik grūti izkļūt.
“Grēks vienmēr tev sola kalpot un izpatikt, bet patiesībā tas vēlas valdīt pār tevi un paverdzināt.”( 1.Jāņa 2:15-16).

SPEKTRS: Ko nozīmē vārds pornogrāfija?

D.B.: Saskaņā ar Barna pētījumu, vārds “pornogrāfija” ir radies no vārdiem „porno” - ielasmeita un “ graph” -grafiks. Ielasmeita nozīmē prostitūta, bet prostitūta nozīmē  “izstādīt jeb eksponēt pārdošanai”.
Skatoties pornogrāfiju, rezultāts ir amorāls, jo prostitūtām tiek maksāts par seksa pakalpojumiem. Jēzus teica: “… tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” (Mateja ev.5:27-28)  Piepildot miesas iegribas, varam atnest nāvi mūsu kalpošanai, laulībai, finansēm, karjerai, taču, ja veidojam savu dzīvi, balstoties uz Dieva vārda principiem, mums ir garantēta veiksme.

SPEKTRS: Vai pornogrāfija ietekmē cilvēku dzīves globālā mērogā?

D.B.: Demokrātija mūsdienu kultūrā viegli pieļauj domu, ka ir normāli samierināties ar kompromisiem ticības jautājumos un sekot meliem par pornogrāfiju kā nekaitīgu izklaides formu. Interesanti, ka tas, kas kādreiz saucās „vieglā pornogrāfija”  skati, kas domāti pieaugušajiem,  kotējās kā „ģimenes izklaide”. Šāda veida pornogrāfiju skatītāji TV ekrānos var vērot neskaitāmas stundas, tai skaitā arī bērni.
Kristiešiem ir jāatmostas un jānostājas pret pasaules uzskatu, ka „viss ir nekaitīgs”. Sātans jau kopš seniem laikiem izmanto melus par savas viltības ieroci, lai nozagtu, nogalinātu un izpostītu, padarītu kristiešus bezspēcīgus un vājus, neļaujot uzvarēt viņa ļaunās shēmas. Simsons kļuva vājš, kad nebija nomodā un atklāja Delīlai noslēpumu par savu spēku.
Mums ir jāsaprot, ka kompromiss galu galā mūs padarīs vājus, dodot ļaunajam iespēju mūs uzvarēt.

SPEKTRS: Domāju, ka pornogrāfija iespaido cilvēku ne tikai garīgajā, bet arī psiholoģiskajā jomā…

D.B.: Noteikti! Būtībā pornogrāfiju psiholoģiski var raksturot kā kaitīgu ieradumu veicinošu uzvedību  gluži tāpat kā citas problēmas sabiedrībā:
Narkomāns dzīvo bezcerībā, alkoholiķis ir depresīvs un vientuļš, kāršu spēlmanis ir salauzts morāli, laulības pārkāpēja mājā ir juceklis, pornogrāfijas pārņemtajam rodas vainas un kauna sajūta. Bezcerība un izmisums ir grēka pārņemtas dzīves rezultāts.

SPEKTRS: Kāds ir šīs problēmas risinājums?

D.B.: Lai arī kārdinājums vai apmātība ir tik liela, cik vien liela tā var būt, to ir iespējams uzvarēt. Padevība vai paklausība Dievam atraisa spēku. Vienīgais iemesls, kādēļ mums nav spēka, ir tāpēc, ka mēs nepaklausām Dieva gribai. Kamēr mēs neesam paklausīgi, nebūs spēka, jo mums vienkārši tas nav vajadzīgs.
Mēs kļūstam fiziski spēcīgāki tad, kad trenējamies pretoties. Tāpat mēs augam garīgi stipri, sperot paklausības soļus. Jo vairāk mēs paklausām, jo vairāk piepildāmies ar Dieva spēku.
Princips ir šāds : paklausība rada spēku.
Piemēram, frāze: ”Saki tikai NĒ!” kļuvusi populāra Amerikā, pateicoties Nensijai Reiganai. Tā skan labi, bet pati par sevi ir vāja un bez spēka, lai apturētu kārdinājumu pēc narkotikām. Ar paļāvību uz sevi un neatkarību no Dieva nekad nevar stāties pretim atkarībai. Mēs varam vienkārši pateikt: “Saki tikai NĒ!” Taču mēs esam uzvarētāji tikai tad, kad zemojamies Dieva priekšā un esam atkarīgi no Dieva varenā spēka, sadarbojoties ar Viņu un izdarām izvēli sakaut ienaidnieku. “Tad nu padodoties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums.” (Jēkaba 4:7)
E.L.Kols teica: “Paklausība ir Dieva aizsardzības metode tavai dzīvei”.
Ceļš uz uzvaru ir turēt Dieva Vārdu sirdī, lai vairs negrēkotu pret Dievu. Pāvils brīdināja Timoteju, lai viņš turētos tālu no jaunības pārmērībām. Dāvids teica: ”Mums ir augstāk jāpaceļ sava dzīves standartu latiņa un jāsaka: “Es neraudzīšos uz ļaunām un kauna pilnām lietām.”” (101.psalms 3)
Atceries, ka tas, kurš ir paklausīgs, kļūst stiprāks, kamēr tas, kurš pretojas, kļūst vājāks.
(Jesajas 55:7): “Bezdievis lai atstāj savu ceļu, un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie tā Kunga.”
Stīvs Galahers savā grāmatā “Seksuālā elku kalpība”, saka: “Jo vairāk baro seksuālo iekāri, jo tai būs lielāka kontrole pār cilvēka dzīvi. Tā ir patiesība. Mūsu miesa vienmēr alkst pēc apmierinājuma, taču mēs nedrīkstam pakļauties tās iegribām. Mums jāpieķeras gara lietām. “Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet gara cilvēki pēc gara lietām. Miesas tieksmes ved nāvē, bet gara tieksme  uz dzīvību un mieru.”(Romiešiem 8:56)”
Ja tu esi noguris no miesas darbiem, tad tev ir jāizdara izvēle . Sāc sistemātiski lūgt un gavēt, lasīt Dieva Vārdu un ļaut Svētajam Garam tevi padarīt par cilvēku, kādam tev jākļūst. Kad tu pieķeries Viņam, tu gūsti apmierinājumu un mieru savā dzīvē.
Lasi Bībeli un piemēro to savai dzīvei!
Izvēle ir tavās rokās!

SPEKTRS: Luterāņu arhībīskaps Jānis Vanags un mācītājs Juris Rubenis ir pret sieviešu ordinēšanu mācītāja amatam, jo Svētajos Rakstos par to neesot  rakstīts, turklāt sieviete kalpošanai Dievam nav paredzēta. Kā Jūs varētu ko-mentēt šos vārdus?

Marija Šilkina: (smaida) Tad, kad Jura Rubeņa lut. draudzē bija mācītāju trūkums, 10 – 15 gadus atpakaļ,  atļāva ordinēt par mācītājām sievietes un teikšu jums, ka labi viņas kalpo arī šobaltdien.
Mēdz būt dažāda sapratne par kādām no Bībeles rakstu vietām. Netiek pamatīgāk izpētīts, kāpēc konkrētajā vietā tiek rakstīts tā un ne savādāk. Piem: (1. Tim. 2:11-12) ir vienīgā vieta Bībelē, kurā ir rakstīts „sieviete apklusti”. Pāvils aizliedza sievietei sludināt Dieva Vārdu un šai rīcībai bija savs iemesls.  Efesas pilsētā bija liels izvirtības līmenis. Sievietes, kuras agrāk dzīvojušas grēcīgu dzīvi, tagad nostājas vienā līmenī ar kalpotājiem vīriešiem un saņem tādas pašas tiesības, jo Bībele vēstī, ka Dieva priekšā visi mēs esam vienādi (Gal. 3:28). Sievietēm tika dota vara, bet, ja cilvēks dzīvojis nebrīvē un tagad ir brīvs, viņš pat nezina, ko ar šo brīvību darīt un dažkārt, nezinot kā rīkoties, nonāk sarežģītās situācijās. Kad Pāvils atnāca uz šo draudzi un ieraudzīja visas šīs nepareizās lietas, viņam tās likās šausmīgas. Pāvils aizliedza sievietēm mācīt savus vīrus, jo viņas jau bija aizgājušas savā augstprātībā par tālu.
Visās dzīves sfērās pozīcijas ir nepieciešams nolikt pareizā gultnē. Šajā gadījumā aizliegums teikts tikai vienu reizi konkrētā pilsētas un draudzes situācijā.

S: Vai tāpēc Bībeles lasītāji šo rakstvietu saprot  kā adresētu visām draudzēm?

Marija Š: Jā!
Jaunajā Derībā ir minētas sievietes  kalpotājas.
1) Piem: 2.Jāņa vēstule

„Izredzētai nama mātei…” Kad šie vārdi  tika pētīti dziļāk , tika pieņemts viedoklis, ka šajā gadījumā iet runa par sievieti, kura ir mācītājas lomā.
2) Nesen šī tēma tika speciali pētīta   un tika secināts, ka Jaunā Derībā tiek runāts arī par apustuļiem sievietēm. Bībelē ir rakstvietas attiecībā par vārdiem Avils un Priska, (Ap. d. 18:2) tātad tika lietots vispirms vīra vārds un tad sievas, jo pēc to laiku tradīcijām vispirms tiek uzrunāts cilvēks, kurš nes kalpošanu Dieva priekšā un tad, tiek pieminēts otrā laulātā vārds. Interesanti pavērot, (Rom. 16.nod., Priska un Akvils) ka dažās rakstvietās tiek pieminēts vispirms sievas vārds un tad vīra, kas liecina par to, ka sieva nesusi kalpošanu Dieva priekšā.
3) Lietotie vārdi tekstos Jūlija un Jūnija, (Rom.16:7  nosauc Avinu par apustuli…) patiesībā šo vārdu nekad nelika kā vīriešu vārdu, tas vienmēr bija sievietes vārds. Ari Foiba ir diakonija kalpotāja (Rom. 16. nod.)
4) Minētas arī sievietes pravietotājas. Tas nozīmē- nest Vārdu no Dieva,  tātad, viņas bija Dieva kalpi. Pravietiskā kalpošana neietilpst tikai Dieva Vārda nešanā kā pravietojums cilvēku dzīvēs, bet tas arī nozīmē nostāties   katedras priekšā un runāt Dieva Vēsti draudzei.
Es domāju, ka nevajadzētu būt nekādiem šķēršļiem, lai sieviete nevarētu būt mācītāja.

S:  Kā sākās Jūsu mācītājas kalpošana Gardenē?

Marija Š: Sākotnēji kalpoju Dobelē, bet sakarā ar to, ka Gardenes draudzes locekļi finansiālu apsvērumu dēļ nespēja braukt uz Dobeli, tad ar Dobeles draudzes  „Labā Vēsts” mācītāju svētību pārcēlos uz Gardeni. Dobeles draudzē biju skolotājas kalpošanā, kā arī sludināju Dieva Vārdu un vēlāk biju izvēlēta Diakonijas kalpošanai. Gardenē kalpošanu sāku kā mājas grupas līderis, jo tad vēl draudzes nebija. Ar laiku Dievs atklāja savu gribu veidot draudzi Gardenē un svētīja ar draudzes telpām. Pusgada laikā draudze izauga līdz 30 cilvēkiem.

S: Tādas mazpilsētiņas amplitūdai tas ir diezgan liels skaitlis.

M. Š.: Jā, diezgan. 1996. gada 14. decembrī notika draudzes atklāšana un pirmais lielais dievkalpojums.
S:  Sarunās ar citiem mācītājiem, Jūsu viedoklis tiek ņemts vērā?

M. Š.: Jā,  tikšanās reizēs ar mācītājiem ņem vērā manu viedokli, kad tas ir nepieciešams.

S:  Neskatoties uz to, ka Jūs esat sieviete, vai Jūs aicina sludināt citās draudzēs?

M. Š.: Jā, aicina. Piem: Rīgā, draudzē „Labā Vēsts” , Liepājā, draudzē “ Emanuels”, Gulbenē,  vienā no vasarsvētku draudzēm, Jelgavā, draudzē  „Žēlastība”, Salaspils vasarsvētku draudzē, kā arī Dobeles Vasarsvētku draudzē „Labā Vēsts”.

Pastāv viedoklis, ka vīrs izvēlas sev sievu. Tāpēc daudzas sievietes baidās izrādīt iniciatīvu attiecībā pret vīriešiem. Viņas domā, ka tas ir nepieņemami. Tā tas ir vai nē- dzīve pierāda savu.
     Dzīves virpulis mūs ierauj ikdienas rūpēs. Bet ir kāda vērtība, kura spārno un iedvesmo, rodot dzīves jēgu. Tā ir MĪLESTĪBA.
     Tā dara brīnumus un mūs pārvērš par mīļiem zaķīšiem, pūkainiem kaķīšiem un brīnišķīgām zivtiņām. Ar divām tādām zivtiņām es arī vēlos Jūs iepazīstināt.
Deniss un Nadja Moškanovi laulībā jau ceturto gadu, bet kā izrādās viņiem bija iespēja apprecēties jau agrāk. Kādu reizi, kopīgo draugu kompānijā, viņi devās uz kristīgo diskotēku.
Atpakaļ brauca vienā automašīnā un iepazinās tuvāk. Izrādījās, ka viņus vieno kopīgas intereses-  svešvalodu zināšanas, vienas firmas apģērbu valkāšana un pat darbs mārketinga sfērā. Tāpēc nolēma uzjautrināt draugus un sāka tēlot līgavu un līgavaini. Draugiem pat izdevās tādu satraucošu momentu nofotografēt.
Nadja Denisu nosauca par samiņu, bet viņš Nadju par zivtiņu. Visi smējās līdz vēdera sāpēm. Neviens pat iedomāties nespēja, ka atrodas uz Moškānovu ģimenes kāzu ģenerālmēģinājumu.  Vēlāk zivtiņa sāka iemīlēties….
Bet viņš nolēma: paspēlējāmies un pietiek, un turpināja dzīvot savu dzīvi. Kas bija tālāk?
Pēc šīm savdabīgajām kāzām, parādījās stipra draudzība, kura pēc Nadjas vārdiem nospēlēja lielu lomu viņu attiecībās.

Lai parādītos mīlestība,  nevis simpātijas, kuras kā zināms atnāk un aiziet, nepieciešams noteikti iepazīt cilvēku un viņa iekšējo stāvokli. Jo bieži vien notiek tā, ka iekšējais stāvoklis un raksturs ir pilnīgi atšķirīgi viens no otra!

Draudzība ilga ilgu, bet varbūt arī neilgu laiku (spriest jums) -pusgadu.
Šajā laikā mūsu zivtiņa turpināja pārsteigt samiņu ar skaistiem un negaidītiem pārsteigumiem. Piemēram, ar kulinārijas prasmi. Viņa sekoja bauslim  „Ceļš līdz vīrieša sirdij nāk caur vēderu”. Šis „ceļš” atstāja uz Denisu lielu iespaidu arī tāpēc, ka Nadja gatavo ļoti garšīgi, neuzbāzās un neprasīja neko pretī. Viņa eksperimentēja, gan ēdienā, gan dzīvē!
Par sirds ciešanām zināja tikai māte un Dievs.
Tikai Dieva mīlestība dod tik daudz pacietības un gudrības, lai radītu pārliecību sev un, neskatoties ne uz ko, tiekties pēc sava mērķa. Nadja sāka nodarboties ar sportu un notievēja par 12 kg. Lai atkal pārsteigtu Denisu. Protams, viņš bija sajūsmināts, bet turpināja attiekties pret viņu kā pret mīlošu, gādīgu un pret brāļa pārkāpumiem iecietīgu māsu . Vēl kāds pašaizliedzīgs solis no mūsu zivtiņas puses (kurš meklē tas noteikti atradīs) kļuva piedāvājums samiņam braukt  uz viņas draugu kāzām Daugavpilī. (Nadja dzimusi šajā pilsētā). Būt par personīgo vadītāju un, pie reizes, sastādīt kompāniju. Pēc ilgām pārdomām un iekšējas pretošanās  Deniss piekrita. Šis ceļojums palika viņu atmiņā uz ilgu laiku.
Lieta  tāda, ka mūsu pavadoņa mašīnai bija pieradums noslāpēt,  motoram apstājoties. Tādu pārsteigumu automašīna sagādāja divas reizes pēc kārtas: braucot cauri Jēkabpilij, atzīmējoties uz galvenā krustojuma (labi, ka tur nebija pazīstamo) un uz trases. Nadjai uz augstiem papēžiem un skaistā, līdz potītēm garā linu kleitā nācās stumt automašīnu, bet Denisam vajadzēja paspēt lekt pie stūres, lai to iedarbinātu. Ne jau velti zivtiņa lūdza un ticēja: mans būs mans!
Pamazām, samiņa acis uz „māsu” sāka skatīties savādāk, sirds kusa un Nadja ar katru dienu kļuva tuvāka un dārgāka. Izrādot rūpes un uzmanību Deniss dāvināja ziedus, dāvaniņas un neparastus pārsteigumus.
Pēc Denisa viedokļa, meitenēm, kuras nebaidās spert pirmo soli pretī savam iemīļotajam, ir lielākas iespējas iegūt sev draugu vai līgavaini. Tādu iespēju izmantoja mūsu varoņi un iemantoja sev laimīgu nākotni.

Kāzas
Deniss lūdza Nadjas roku un sirdi 2003. gada 17. augustā un notika grandiozs pasākums-  kāzas. Viņi gandrīz neuztraucās, jo aiz pleciem ir labs, pirms  pusgada  veiktais mēģinājums.

Moškānovu ģimene iesaka:

Draudzējaties, taisiet viens otram dāvaniņas (tortīti,  gaļu pēc garšas);
Meitenes, nenēsājiet savas domas sevī, nedomājiet, ka puiši nodarbosies ar jūsu domu minēšanu. Jo daudzus „dzīves mezglus” ir iespējams atsiet ar atklātas sarunas palīdzību.

Mīliet un esiet mīlēti!

Aizmirstiet, ko esat mācījušies skolā. Izmetiet ārā to, kas jums iestāstīts. Mūsu priekšteču vēsture ir bijusi pilnīgi citāda! Jo mēs izrokam to, kas sen ir aizbērts. Izceļam dienas gaismā to, kas pazudis neziņas un ignorances tumšajos kambaros.
    Saprāta priesteri ir kategoriski – ja kaut ko nevar izskaidrot, tad tas ir jāapšauba. Ko nevar sašķirot katalogos, tas jāatliek malā. Un ko nu nekādi nevar noklusēt, to var ignorēt , ja tas neiederas ierastajā skaidrojumu shēmā.
     Vējš jau sen ir mainījis virzienu. Nepaiet ne gads, kad progresīvi zinātnieki saviem kolēģiem nepasniegtu virkni strīdīgu arheoloģisku ideju. Nepaiet ne gads, kad atjautīgi domātāji neuzdurtos kādam elpu aizraujošam atradumam.
    Taču sabiedrības mehānismi joprojām darbojas. Ekspertu modrās acis vērīgi raugās, lai sabiedrība ieraudzītu tikai to, kas tai ir jāredz.
     Kāpēc? Lai neviens neiedomātos, kas ir patiesība kā arī, lai neviens nesaprastu, ka Bībele ir patiesa.

“Valdemāra Julsrūda muzejā” Akambaro pilsētā eksponētas 4000 gadu vecas dinozauru figūriņas.
2002.gada  28. februārī svinīgi tika atklāts dīvainākais muzejs pasaulē. Tas atrodas Akambaro pilsētā, ziemeļrietumos no Mehiko. Tajā eksponēti 200 seno keramikas objektu. To vidū, kā par brīnumu, ir tieši 50 dinozauru figūriņu.” Valdemāra Julsrūda muzejā” izlikts apskatei tas, kam neviens negrib noticēt, bet ko gan katram vajadzētu zināt. Eksponētās figūriņas neapšaubāmi ir tūkstošiem gadu vecas, tātad tās radušās laikā, kad cilvēki par dinozauriem vēl neko nevarēja zināt. Vai varbūt tomēr?
1944. gadā vācu emigrants, tirgotājs Valdemārs Julstūds kādas izjādes laikā   Akambaro uzdūrās dažiem keramikas fragmentiem, kurus no zemes bija izskalojis lietus. Julsrūdu ieinteresēja šie priekšmeti, tāpēc uzmanīgi pārmeklēja atradumu vietu.
Laikā no 1944. līdz 1952. gadam viņš ar vietējo iedzīvotāju pa-līdzību pilsētas dienvidrietumu daļā izraka aptuveni 33 500 figūriņu. Vācu tirgotājs bija ļoti pārsteigts, kad figūriņas apskatīja vērīgāk. Tur bija gan dažādu rasu cilvēku figūriņas : eiropieši, eskimosi un citi, gan arī briesmoņiem līdzīgi radījumi, kas atgādināja dinozaurus, kā arī dzīvnieki ar milzīgiem nagiem un ilkņiem.

Dažās figūriņās bija attēlots, kā tie uzbrūk cilvēkiem, citās pat  kā tie plosa un aprij cilvēkus.
Par atradumu ieinteresējās arī daži arheologi. Taču, kad viņi ieraudzīja figūriņas paši savām acīm, viņu sejas apmācās. Dinozauru motīvi? Cilvēki jāšus uz dinozauriem? Tas nav iespējams! Visiem taču ir zināms, ka tad, kad mūsu priekšteči sāka apdzīvot Zemi, aizvēsturisko laiku milzeņi jau sen bija izmiruši. Mācītie kungi sapīkuši atteicās no tālākiem pētījumiem.
Taču 1954. gadā figūriņu izpētē iesaistījās profesors Čārls H. Hepguds no Ņūhempšīras universitātes. Hepguds vairākkārt mēģināja atrisināt šo mīklu, jo bija pārliecināts, ka tur slēpjas daudz vairāk, nekā viņam gribēja iestāstīt kolēģi.
1968. gadā profesors kādas no Julsrūda kolekcijas figūras fragmentus, kuros bija ietverts organisks materiāls, kas tajā bija iekļuvis izgatavošanas laikā, nodeva tālāk radioaktīvā oglekļa analīzei „Teledyne” izotopu laboratorijām Vestvudā Ņūdesijā. Tur speciālisti noteica, ka šī materiāla vecums ir 6500 gadu.
Pēc dažiem gadiem par šo pētījumu ieinteresējās žurnāls „Info”. 1973. gadā redakcijas rakstā tika pieminēts vēl viens ar termoluminiscences metodi izdarīts datējums, kuru veicis Pensilvānijas universitātes Arheoloģijas lietišķo zinātņu centra muzejs.

Rezultāts – atrastie priekšmeti radušies laikā no 2400.g. līdz 2700.g.p.m.ē. Muzeja direktors Frēlihs Reinijs stāsta: „Mēs bijām tik pārsteigti par šo priekšmetu ārkārtīgi lielo vecumu, ka mūsu līdzstrādnieks Marks Hans katram no četriem izanalizētajiem paraugiem izdarīja 18 mērījumus. Visā visumā mūsu laboratorija apstiprina šos datējumus neatkarīgi no tā, kādā veidā mūsu rezultāti varētu ietekmēt arheoloģiskos datējumus Meksikā.”
Par Akambaro figūriņu autentiskumu ir pārliecināts arī Dons H. Tīrnejs. Viņš pierunāja trīs pārstāvjus no Ohaio Valsts universitātes Dr. D. O. Everhārtu, Dr. Ērlu R. Keiliju un Dr. Ernestu G. Īlersu izdarīt analīzi tiem keramikas paraugiem, kurus Tīrnejs nodeva viņu rīcībā. Jāpiebilst, ka par šo keramikas fragmentu
Izcelsmi viņi neko nezināja.  Viņi secināja, ka šie objekti nav viltojumi, tas ir, ka tie nav jaunāko laiku darinājumi. „Taču raksturīgi, ka, tiklīdz es šiem trim kungiem paskaidroju, ka tie ir Julsrūda objekti, nesaņēmu no viņiem vairs nekādas ziņas,” dusmojas Tīrnejs.
Kāds cits ekspertīzes slēdziens, kuru izstrādāja „Geochrome” laboratorijās: „Noslēguma ziņojums sagatavots 1995. gada 14. septembrī. Arī tajā apstiprināts Julsrūda figūriņu autentiskums. Zinātnieki viena izpētītā materiālu parauga vecumu lēš uz 4000 gadiem.”

1999. gadā notikumos iesaistījās vēl kāds cilvēks - Dons Patons, pēc profesijas ģeologs. Būdams ticīgs kristietis, viņš jau sen apšauba, ka evolūcija notikusi tā, kā tas mums tiek mācīts kopš Čārlza Darvina laikiem. Tāpēc viņš kopā ar savu domubiedru Denisu Sviftu devās uz Akambaro, lai pats gūtu priekštatu par atrastajām figūriņām. Viņiem tika atļauts ieskatīties slēgtajā noliktavas telpā. Policijas uzraudzībā viņi apskatīja simtiem figūriņu.
Tika konstatēts fakts, ka noliktavas telpās atrodas vairs tikai 6000 figūriņu no sākotnēji aptuveni 30 000 figūriņu. Presē tas izraisīja plašu skandālu…
Kopš 2002. gada februāra, atradumi apskatei ir pieejami „Valdemāra Julsrūda muzejā”, Akambaro pilsētā.