Foto: lvportals.lv. Rebeka Žeire

Kādas ir valsts nelikumīgas darbības, lai paplašinātu savu ietekmi pasaulē? Moldova, kad sabruka PSRS, Gruzijā, kur bija iekšējais konflikts, miera uzturētāji no Krievijas un ar to aizstāvēšanu pamatots iebrukums Gruzijā. Ukrainā anektēt Krimu un izveidot militāro konfliktu Doņeckas un Luganskas novados. Vai tas vismaz daļēji neatgādina to, kā attīstījās notikumi pirms II pasaules kara?

Nākamais solis var būt iespēju meklējumos, neiedarbinot NATO 5.pantu, iegūt ietekmi ES un NATO valstī. Tādu operāciju veiksmīgi var veikt valstī, kur uzticība valsts pārvaldei, izpildvarai un likumdošanas varai ir zema, kur sabiedrība ir sašķelta.

Latvijas piemērs

Es piedāvāju veikt analīzi uz manas valsts piemēra. Latvijā ir daudz problēmu, jo vēl PSRS laikos Latvijā latviešu bija 50%, pilsētās mazāk nekā puse. Kad veidojām Nacionālos bruņotos spēkus (NBS), Latvijā bija 20 000 atvaļināto PSRS virsnieku. Mūsu NBS nekad nav bijuši tik lieli.

Svarīgi ir vienoties par jēdzienu drošība un aizsardzība vienotu sapratni. Drošība ir plašāks jēdziens, kas ietver politisko, ekonomisko, sociālo un fiziskās drošības jeb aizsardzības jomu. Latvijā budžets sastāda tikai ~30% no IKP, liela ēnu ekonomika, ļoti zema uzticība valdībai un parlamentam utt. Es pieskaršos aizsardzībai.

Pirms iestāšanās NATO valsts aizsardzības politika balstījās uz totālās un teritoriālās aizsardzības principiem. Mēs plānojām kara laikam veidot 50 000 lielus NBS. Iestājoties NATO, mūsu valsts aizsardzības politikai jābalstās uz kolektīvo viedo aizsardzību. Daudzi lielu izmanību veltīja pašaizsardzībai un to saprot savdabīgi, jo nevar piekrist ASV vēstnieces teiktajam Saeimā, ka NATO valstu pašaizsardzība ir kolektīvā viedā aizsardzība.

Latvijā pirms kara bija brīvprātīgā Aizsargu organizācija, kuras sastāvā bija 60 000 aizsargu un jaunsargu, bet tikai 150 aktīvā dienesta karavīri. Aizsargu organizācija nebija Kara ministrijas pakļautībā un finansējumā. Atjaunojot Latvijas neatkarību, tika izveidota Zemessardze (ZS), kas vēlāk tika iekļauta NBS sastāvā. Pirms iestāšanās NATO valsts aizsardzības plāns balstījās uz ZS kaujasspējām.

Iestājoties NATO, atsakoties no obligātā militārā dienesta (OMD) un izveidojot profesionālos NBS, svarīgi ir noteikt brīvprātīgas ZS organizācijas uzdevumus. Latvijā pirms II pasaules kara Aizsargu organizācija palīdzēja policijai nodrošināt fizisko drošību valstī. Tagad ZS varētu risināt līdzīgus uzdevumus, bet, veicot Ukrainas notikumu analīzi, var prognozēt, ka 21. gadsimtā šie uzdevumi kļūst daudz sarežģītāki.

Valsts aizsardzības mācība

Atsakoties no OMD, Latvijā uzsāk ieviest skolās “Valsts aizsardzības mācību”. Speciāli tiek gatavoti pasniedzēji Sporta akadēmijā. Mācībās ietver izdzīvošanas iemaņas dažādās dzīves situācijās. Viena sadaļa ir militāra. Vecākajās klasēs ar lauku nometnēm. Daļa jauniešu iesaistās Jaunsardzē un vēlāk brīvprātīgi stājas profesionālajos NBS vai ZS.

Latvijā ir 2019. gadā izstrādāta un apstiprināta jaunā Nacionālā drošības stratēģija (Latvijā šo dokumentu sauc Nacionālā drošības koncepcija (NDK)). Tagad tiek gatavota jaunā Valsts aizsardzības koncepcija (stratēģija) (VAK), kur ir NATO valstīm zināmas lietas, ka valsts aizsardzības politika balstās uz NATO viedo aizsardzību. Vienlaikus tiek izstrādāta jauna sistēma – Visaptveroša valsts aizsardzība (VVA).

Visaptverošā valsts aizsardzība – ārpus NATO valstīm tā ir totālā aizsardzība, bet NATO valstīm tā nodrošina, pirmkārt, fizisko drošību valstī, kamēr nevar iedarbināt NATO vienošanās 5. pantu. Otrkārt, militārā konflikta gadījumā, kad darbojas 5. pants, nodrošināt uzņemošās valsts atbalstu (HNS). Tiek plānots veidot kopēju drošības speciālistu izglītības iestādi.

Latvijas pieredze var būt interesanta un noderīga citām valstīm, lai mazinātu fiziskās drošības draudus valstī.

Dr.habil.sc.ing Kārlis Krēsliņš

Smēķētāji

Kāds mans draugs publicējot facebūkā dažus teikumus, par krieviem un Krieviju, ar zemtekstu – nu kā tā var, tas taču nav normāli, mani rosināja rakstīt par to, kas ir pats par sevi saprotams, kas neprasa padziļinātas izglītības un skaistus diplomus. Šeit izklāstīto spēs saprast pat tie, kuriem nav nekāda izglītības diploma, ja tik vēlēsies.

Tam ir vajadzīgs nedaudz prāta spēju, būt pieskaitāmam, pazīt pulksteni, zināt šodienas datumu, prast aiziet uz veikalu vai doktorātu un tad atgriezties izejas punktā. Ja to nespēj, tad šo nelabos nekādi diplomi, jo nav tādu skolu, kurās var dabūt prātu. Zināšanas, jā, bet, ja nav prāta, zināšanas tikai visu sarežģīs un kļūs par nepanesamu nastu, jo bez prāta nav iespējams tās likt lietā un pielietot.

Dvinga

Sākšu no visiem zināmā, visu piedzīvotā un pašsaprotamā. Kad bērns piedzimst, viņš vēl īsti neredz, bet saož un dzird. Pār viņa gultiņu noliecas un viņam tuvojas kādas sejas.

Vēlāk bērns uzzina, ka tie ir viņa radi un radu draugi. No viņiem smako pēc alkohola un tabakas dūmiem. Vecākiem taču lieli prieki, tie svin bērna ienākšanu viņu dzīvē, un bērna dzīves sākums ir gana labs iemesls klāt galdu. Arī vecvecākiem, draugiem un pat kaimiņiem tie ir svētki, bet kā tu svētku sajūtu dabūsi? To nepārdod veikalos, nemāca skolā. Ar mazuļa ierašanos ir par maz, lai būtu patiesi svētki un prieks. Te bez garšas pastiprinātājiem, bez garastāvokļa mākslīgiem uzlabotājiem un šķidrās jautrības, kas iepildīta pudelēs un aizkorķēta, neiztikt. Un, ja vēl kāds dūms…

Ar laiku bērns secina, ka šīs smakas un dvingas ir bieži, kad ar viņu notiek kas labs, jo tas vienmēr ir saistīts ar labiem cilvēkiem, ar viņa vecākiem.

Ja reiz tāda dvinga piemīt viņa vecākiem, kuri par viņu rūpējas, viņu lolo un lutina, tad tas ir, kas labs un vēlams. Bērns domā un secina. Tikko es to dabūšu, tikko spēšu aiziet un nopirkt, tā es arī smēķēšu un labam noskaņojumam iedzeršu.

Nezinītis

Arī kāri uz saldumiem bērnam iemāca citi cilvēki. Līdzīgi kā sunītim, kad tas, izpildījis saimnieka vēlmi, paglāsta un iedod kādu našķi, tā arī bērnam, ja klausa – iedod konču, ja neklausa, nedod un atslēdz internetu. Tā bērns uzzina, kas ir vērtībā un kas nav, kas ir labs un kas nevēlams.

Ja bērnu bērnībā nepieradinātu pie šokolādes garšas, tad lielam esot sastopoties ar ko tādu daudziem rastos nevis patīkama garša mutē un patīkamas emocijas, bet riebums. Lai tā nebūtu, bērnu kopš agras jaunības pieradina, ka tas ir, kas īpaši labs, garšīgs un vēlams.

Ļoti reti, kad bērna ierašanās mājās un tikšanās ar vecākiem kā arī vecvecākiem ir bez šīs dvingas un bez tabakas dūmu izbaudīšanas rituāla, jo visiem taču gribas viņam pieskarties, pačubināt un citādi izrādīt prieku.

Pirmās zināšanas par lielo cilvēku dzīvi viņš jau ir guvis. Vecāki smaržo pēc dūmiem un bieži arī alkohola. Guļot gultiņā, viņš vēro, ko stāsta vēl viens ģimenes loceklis – tālrādis, vai citas mobilās ierīces.

Viņš vēl nezina, kā ir jāizkrāsojas cilvēkam, kā tam ir jāapzīmējas, kurā vietā ir jāuztaisa caurumi un jāiesprauž kāds spīzdīgs dzelzītis.

Ābols

Minētais bērns vēl nezina, kādas filmas ir jāskatās, kādas ziņas ir svarīgas un kuras ir melīgas. Viņš nezina, cik labi vai slikti ir citi cilvēki. Nu tie, kuri dzīvo aiz sienas.

Viņš redz, kā vecāki, nesot viņu ar ratiņiem pastaigai, laipni sveicinās ar kaimiņiem un cik neķītri tos aprunā, kad kaimiņi to nedzird. Viņš nezina, vai tā darīt ir labi vai slikti, bet viņš cenšas atdarināt vecākus, jo citu cilvēku runas, darbības un uzvedības normas viņš reti redz. Viņš ir spiests atdarināt savējos. Runā, ka ābols no ābeles tālu nekrīt.

Kamēr aug, viņš iemācās, kādi svētki ir jāsvin, kā un, kur tas ir jādara. Iemācās mātes valodu un sastopas arī ar citām nesaprotamām valodām. Un ne tikai valodām. Viņš sastopas ar daudz nezināmu un nesaprotamu, līdz šim neredzētu. Vecāki viņam izskaidro, kas tas ir un kā uz to jāreaģē.

Un nu, bērns ir izaudzis tiktāl, ka pats aizvien biežāk pieņem lēmumus un izdara izvēli. Kādu grāmatu lasīt un vai lasīt vispār, jo bieži viņa ģimenē neviens nelasīja un tur bija tikai skolas grāmatas un vecāku darba instrukcijas.

Viņš jau zina, kādi svētki ir svinami un kādi noliedzami, viņš jau zina, kā jāattiecas pret valsti, kurā dzīvo un kā pret citiem cilvēkiem.

Izvēle

Viņam ir iespējams lasīt visādas grāmatas, skatīties dažādas tv programmas, pat internets viņam ir pieejams un tur ir visa kā tik daudz. Viņš izdara izvēli, nostājas kādā pusē. Parasti, izdarot šo izvēli, viņš atdarina vecākus. Arī sievu viņš neapzināti meklē līdzīgu mātei un meita vīru, kas līdzīgs tēvam.

Ja viņa vecāki, īpaši svētku dienās, smaržoja pēc alkohola, dzēra, lamājās, kāvās – arī viņš iet šo pašu ceļu. Viņš jau no pirmajām dienām atceras, ka labi cilvēki, tas ir viņa vecāki un laba noskaņa ir komplektā ar tabakas dūmiem un alkohola dvingu.

Gadās izņēmumi, bet tas vairāk apliecina minēto likumsakarību un izņēmums, jau tāpēc ir izņēmums, ka tas nemaina kopainu. Patiešām ābols no ābeles tālu nekrīt un nespēj tālu aizripot.

Pēc šī garā ievada par to, ko vēlos šai rakstā pateikt. Par būtību. Nu kā var cilvēks, kurš aug ģimenē, kurā visi smēķē nesmēķēt, kā var cilvēks, kura draugi smēķē nesmēķēt? Un ja vēl pirmā cigarete, pirmā glāzīte, pirmā narkotiku deva ir par velti? To vienmēr kāds labs cilvēks izmaksā…

«Krievu pasaule»

Krievijas pilsoņi nevar būt citādāki, jo kopš dzimšanas viņi ir piedzīvojušo to, ko vieglā valodā klāstīju iepriekš. Jā, viņiem bija iespēja skatīties, ne tikai Krievijas propagandas kanālus, bet CNN vai BBC, bet viņi izvēlējās to, kas sirdij tuvāk, bet sirdij tuvāk ir «senču mantojums» un «aicinājums». Zinām taču, ka arī vilks uz mežu vien lūkojas. Nekādas integrācijas tur nelīdz. Nekādas konsolidācijas nedarbojas. Ja tu vēlies iekļauties viņa «krievu pasaulē», tad esi laipni gaidīts, bet ja vēlies viņam, atņem ierasto un mīļotu vidi un pasaules skatījumu, tad saņem bumbas un raķetes.

Mēs jums rādīsim! Mēs jūs drāzīsim un kārsim! Mēs varam ne tikai to un ne tikai tā…

Naivi ir domāt, ka cilvēks, kurš auga tabakas dūmos un šņabja dvingas ieskauts, pēkšņi kļūs citāds. Ka viņu var integrēt, un tas pārstās smēķēt, ka viņam var izskaidrot smēķēšanas kaitīgumu ne tikai sev, bet arī citiem viņa ģimenes locekļiem, un viņš pārstās. Naivi ir domāt, ka izdosies vilku baru pieradināt un likt dzīvot nosacītos cilvēka mitekļos.

Naivi ir domāt, ka vecie, tie kuri ir no smēķēšanas atkarīgi nomirs, un jaunie būs citādi. Jaunie nesmēķēs. Patiesībā jaunie atdarinās vecākus, tikai darīs to vēl veiksmīgāk, agresīvāk un neatlaidīgāk. Un ne tikai paši turpinās smēķēt, bet to iemācīs arī savām atvasēm, viņu izvēlētā dzīves ceļa un pasaules skatījuma turpinātājiem.

Trakie

Uzvartracis nekur nepazudīs. Šim ir tikai viens risinājums. Trakums pāries, ja nebūs trakotāju. Trakos nevar pārliecināt, tiem nevar ieskaidrot, tos nevar pierunāt nākt pie normālajiem.

Man bērnībā bija kāds draugs. Deviņdesmito sākumā laikrakstā «Pavalstnieks», publicējām viņa sievas patriotiska satura grāmatu ar turpinājumiem. Bērnībā mēs ar viņu sazinājāmies krieviski, tā bieži bija norma Liepājas Velnciemā. Dzīve mēdz apmest dažādus kūleņus, un cilvēki mēdz mainīties, bet tas skar tikai dažus.

Mēs jaunībā arī svinējām, un kā vēl svinējām. Reiz viņu aicināju, bet viņš man teica: zini es slikti jūtos pie galdautu klātiem galdiem un stīvas sēdēšanas. Tad, kad viss būs beidzies aiziesim, nopirksim kādu vīna pudeli, paņemsim zaceni un tad vai nu jūrmalā vai pie stacijas mums zināmā vietā iedzersim. Tur arī nosvinēsim. Tās būs īstas svinības nevis mājās pie galda un čībiņās…

Tu teiksi izņēmums! Es atkārtoti uzsvēršu – izņēmums tikai apliecina likumsakarību un pierāda manis teiktā patiesumu.

Leonards

P. S.

Redzu, ka pēc šīs manas uzrunas vieglā valodā nekas nav mainījies.

«..Ai, mēs viņiem izstāstīsim, ka tā nav labi darīt un viņi sapratīs. Mēs viņus integrēsim nesmēķētāju vidē.

Ai, tie vecie no smēķēšanas nomirs, un tie jaunie, par to zinot, vairs nesmēķēs. Viņi būs mūsējie, bet izrādās, ka ne.

Nesen kādā tiešraidē kāds NA dalībnieks man pilnā nopietnībā klāstīja, ka iemācot viņiem latviešu valodu mēs tiem piešķiram latviešu gēnu…

Tas, ka šogad uzvartracis bija mazāk jūtams, nebūt neliecina par to, ka šogad uzvartrača bija mazāk. Es pieļauju, ka viņa bija vairāk, tikai mēs paši sevi krāpjam. Mēs esam mazinājuši kaut kādus simptomus, bet slimība ir palikusi, tā nav izārstēta un tās izplatība nav ierobežota.

Līdzīgi ir tad, ja mums kaut kur kaut kas sāp mēs iedzeram kādu pretsāpju tableti, un mums rodas ilūzija, mums sāk likties un pat rādīties, ka esam veseli, kaut patiesībā mēs esam tikai nomākuši sāpes, bet nekas nav mainījies, un, tiklīdz tabletes iedarbība beigsies, tā sāpes atgriezīsies.

Sarunu “Nacionālā drošība” vada Ģenerālis Kārlis Krēsliņš, Ģenerālmajors Juris Maklakovs, Pulkvedis Raimonds Rublovskis, Marlēna Pirvica un Ekonomiste, lektore, pētniece un uzņēmēja Līga Leitāne.

YouTube/biedrība Latvietis

YouTube/spektrs.com

Facebook/

Demokrātijas aizsardzības biedrība, DAB

Luksemburgas Deputātu palātā 12.janvārī notika diskusija par petīciju pret vakcīnas mandātiem.

Franču imunoloģijas speciālista Prof. Kristians Perons  Christiane Perronne viedoklis.

Profesors Kristians Perons bija Eiropas imunizācijas ekspertu tehniskās konsultatīvās grupas (ETAGE) loceklis, kas konsultē PVO imunizācijas jautājumos.

Vācu-amerikāņu advokāta
Rainera Fulmiča un kolēģes Viviannas Fišeres
videoviedoklis

Kārlis Krēsliņš Br.gen(atv.) Dr.habil.sc.ing 

IEVADS. Pasaulē notiek daudz it kā neatkarīgu notikumu. ASV prezidenta vēlēšanas un sabiedrības sašķelšanās divās diezgan radikālās daļās, mazāk vai vairāk tas notiek arī ES valstīs un ES kopumā, pirmkārt, Lielbritānijas izstāšanās no ES, Krievijā notikušas cilvēku indēšanas gadījumi, nemieri Baltkrievija.

KF prezidenta V. Putina uzruna Davosas starptautiskajā ekonomiskajā forumā un ĀM ministra Sergeja Lavrova un ES augstā ārlietu pārstāvja Žozepa Borrelja kopēja intervija utt.

Kas ir kopīgs šiem notikumiem, kādas ir kopīgas tendences? Nav sapratnes un iespējas efektīvi ietekmēt šos notikumus.

PASAULES NOSLĒPUMI

Pirmkārt, Džulians Asanžs ir datorprogrammētājs, interneta aktīvists un pētnieciskais žurnālists, kurš dibināja un vada interneta vietni “Wikileaks”. “Wikileaks” 2010. gadā publicēja vairākus simtus tūkstošus konfidenciālus ASV valdības dokumentus, kas skāra karadarbību Irākā un Afganistānā, kā arī diplomātu saraksti no ASV pārstāvniecībām visā pasaulē. Asanžs tiek vērtēts pretrunīgi, jo daudzi viņu uzskata par interneta teroristu, savukārt Asanža atbalstītāji nominējuši viņu Nobela Miera prēmijai.

Otrkārt, Edvards Džozefs Snoudens (dzimis 1983. gada 21. jūnijā) ir bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes un Nacionālās drošības aģentūras darbinieks.

2013. gada jūnija sākumā Snoudens nodeva laikrakstiem The Guardian un The Washington Post slepenu informāciju par ASV izlūkdienestu izmantotajām datu iegūšanas programmām, tostarp masveida telefonsarunu noklausīšanos un personas izsekošanu globālajā tīmeklī, analizējot videomateriālus, fotogrāfijas un e-pastus.

Treškārt, parastie žurnālisti spēj atrast un izsekot drošības dienestu darbiniekus, kas veica opozicionāru neitralizēšanu. Tas nedaudz pārsteidz, ka var nopirkt datus par telefonu sarunām, par cilvēku pārvietošanos utt., bet vēlreiz apstiprina tēzi, ka 21. gadsimtā nekas nepaliek ilgi noslēpumā, ja kādam vajag atklāt to.

China Foto Press

Ceturtkārt, ir oficiālās izsekošanas sistēmas. Piemēram, Ķīnā ir sistēma sabiedrības kredīts https://www.youtube.com/watch?v=1dI4zcQ14kg . Šo programmu Ķīna izstrādāja 6 gadus un tā atseko 160 000 cilvēka darbības parametrus un cilvēkiem, kas nokļūst melnajā sarakstā, ir daudz problēmu. Viņi nevar pat biļetes nopirkt uz vilcienu utt., toties tie, kas ir pozitīvi vērtēti jeb ar nevainojumu reputāciju, saņem dažādus bonusus gan saņemot kredītus bankās un citus.

Mūsdienu pasaulē ir pat programmas mobilajā telefonā, kas ļauj atpazīt ar telefonu palīdzību cilvēkus. Dažās valstīs preventīvi arestē vai kontrolē iespējamos opozicionārus, piemēram, Alekseja Novaļnaja atbalstītājus.

Piektkārt, pagaidām ir tikai viens man zināms izņēmums – blockchain. Piemēri blockchain (BCH) izmantošanai dažādās dzīves jomās:

            Personas identifikācija. Pamatojoties uz tehnoloģijām, kuru pamatā ir BCH shēma, šie pakalpojumi darbojas piekļuves tiesību identifikācijas un apstiprināšanas jomā. BCH izveido identitātes kartes digitālo ekvivalentu.

Autortiesības. Atribūtu platforma „Ascribe” izmanto papildu reģistru, kurā mākslinieki, mūziķi, izgudrotāji var uzglabāt autortiesības ar šifrētu identifikatoru palīdzību.

Balsošana. Līdz šim atvērtā reģistrācija tiek izmantota tikai privātās aptaujās. Tomēr Virginijas štata universitāte vēlas ieviest vēlēšanas tehnoloģiju, kas balstīta uz BCH iespējām. Tas samazinās viltojumu iespējamību līdz nullei.

Vadība un jurisprudence. Blokkhaina – BCH potenciāls šajā jomā ir neierobežots. Ideālā gadījumā sistēmu var izveidot ar vietējo un valsts iestāžu pārstāvju ziņojumiem, budžeta datu glabāšanu. Jau ir tādi projekti kā bez robežām ( Borderless), kas apvieno juridiskos un ekonomiskos pakalpojumus.

Mūzika. Bittunes projekts ļauj izpildītājiem saglabāt tiesības un pārdot savu darbu. Ir arī citi pakalpojumi, kuru mērķis ir izplatīt neatkarīgu mūziku un popularizēt māksliniekus.

Labdarība. Blockchain ar spēju ierakstīt un saglabāt datus ir ļoti efektīva labdarības jomā. Tātad platforma GiveTrack sniedz atklātas informācijas par ziedojumiem, fondiem un to izmaksām. Tas ir efektīvs līdzeklis cīņā pret „labdarības teroristiem”.

Nekustamais īpašums. BCH ieviešana nekustamajā īpašumā uzskaites un apkalpošanas sfērā var ievērojami uzlabot to. Paātrināsies pirkšanas un pārdošanas process, parādīsies rīks datu īpašumtiesību drošai glabāšanai utt. Blockchain tehnoloģija tiek izmantota pakalpojumu nozarē, apmaiņā un parastā tirdzniecībā. Iespējams, tas var būt noderīgi, ja ir nepieciešami ziņojumi, pārbaudot kaut kā autentiskumu, uzglabājot datus. Potenciāls ir neierobežots.

https://prostocoin.com/blog/blockchain-guide

https://www.youtube.com/watch?v=pv0WEwkNDPQ

https://www.youtube.com/watch?v=VTqfbQVAaL8

Какие профессии убьет блокчейн?

https://www.youtube.com/watch?v=zOXZT4xvMdY

Смарт-контракт понятными словами

LIETU BŪTĪBA

Krievijas prezidenta V. Putina attālināta uzruna Davosas starptautiskajā ekonomiskajā forumā https://www.youtube.com/watch?v=kgYLlgKH1pI var maldināt nesagatavotos cilvēkus par situāciju pasaulē un pirmkārt, Krievijā.

Noskatoties https://www.youtube.com/watch?v=xQ9IYjVYyIE, var saprast kā uztver Krievija ES sankcijas. Nedaudz cerīgāk izskatās ASV prezidenta teiktais, bet vēl ir miris ārsts, kas Omska izglāba Alekseju Navaļnovu. Izskatās pēc atriebības.

Ir daudzu laboratoriju analīzes par Novaļnova saindēšanu ar aizliegto ķīmisko vielu “Novičok” https://www.youtube.com/watch?v=b-NC5u6KKg8 , bet kāda ir Krievijas reakcija. Nekāda, pat nav ierosināta izmeklēšana. Līdzīgi ir ar Baltkrieviju.

Eiropas Savienības augstais ārlietu pārstāvis Žozeps Borreljs norādījis, ka Krievija noraida konstruktīvu dialogu ar ES un ka blokam šajā saistībā jāizdara secinājumi, arī jāizskata jaunu sankciju iespējas

Borreljs par savu vizīti ES ārlietu ministrus informēs 22.februārī, bet ES līderi par saspringtajām attiecībām ar Maskavu diskutēs samitā martā. ES sankciju noteikšana ir atkarīga no dalībvalstīm, un šādam lēmumam ir nepieciešams vienbalsīgs 27 dalībvalstu atbalsts.

Diskutēs martā un vajadzīgs visu ES valstu atbalsts, bet vai Krievijai ir problēmas atrast vai sarunāt kādu valsti neatbalstīt sankcijas pret Krieviju? Nedomāju, ka tā ir liela problēma valstij ar lielu naudu.

PRIEKŠLIKUMI

Ķīnas totālā cilvēku kontrole ir fakts un nedomāju, ka kāds var kaut ko izmainīt. Tāda cilvēku kontrole, ne atklāti, bet notiek daudzas valstīs. Priekšlikums, piemēram Ķīnas gadījums, kad kontrolē 160 000 cilvēka darbības parametrus. Valstī izdiskutē un pieņem likumu par kontrolējamiem parametriem. Tad mākslīgais intelekts izvērtē cilvēka uzvedību. To pilnu informāciju saņem pats cilvēks un ieteikumus, kā uzlabot situāciju.

Dažādās valstīs kontrolējamie parametri var būt dažādi, bet tiem ir jābūt zināmiem cilvēkiem un daži parametri tikai konkrētam cilvēkam. Piemēram, Latvijā SAB izsniedz pielaides, bet iepriekš savāc informāciju par cilvēku, kas uz to pretendē. Tas viss ir loģiski un pareizi, bet slikti, kad šodien savākta informācija dažreiz tiek izmantota politiskajiem mērķiem.

Tas ir atsevišķā valstī. Valsts drošības struktūras palīdz realizēt dzīvē pieņemtos likumus. Tie var būr dažādi dažādās valstīs, bet valstīm ir jāvienojas par kopējiem principiem un tad, mākslīgais intelekts, izvērtē vai valsts izpilda un ko nepilda no pieņemtajiem starptautiskajiem likumiem. Tad ANO organizācijā var atrasties tikai valsts, kas ir izpildījušas noteiktos likumus jeb tām ir noteikts nosacīto bonusu skaits.

Skaidrs, ka būs valsts kas nepildīs pat vienkāršus un cilvēciskos noteikumus, bet tad tās tiek izslēgtas no ANO un izolētas no civilizētās sabiedrības. Vienošanas un likumus izstrādā dažādu valstu pārstāvji, tos apstiprina valstu vadība un tā izpildi kontrolē starptautiskā tiesa, kur tiesneši ir mākslīgais intelekts. Tos nevar uzpirkt, ietekmēt. ANO, nepieciešamības gadījumos, var mainīt normatīvo bāzi. Tas ir līdzīgi gan atsevišķā valstī gan civilizētā pasaulē kopumā.

ANO organizācijai ir jābūt savai policijai jeb drošības struktūrai un tā sākotnēji varētu būt NATO, kura var paplašināties ar asociētiem locekļiem.

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa,

lai tas Viņu kristītu.

Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams:

Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis?

Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam:

Lai tas tā notiek!

Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību!

Tad viņš to pieļāva.

Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

un, lūk, debess atvērās un Viņš redzēja Dieva Garu

baloža veidā nolaižamies uz sevi.

Un, lūk, balss no debesīm sacīja:

Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.

Mt.3:13-15

Maz bija to, kuri šos vārdus dzirdēja. Tur nebija ne skaņu pārraidošu iekārtu, radio un TV tiešraižu, ne videoekrānu. Dzirdēja tikai tie, kuri tai brīdī atradās Jēzus Kristus un Jāņa Kristītāja tuvumā. Citi, kuri nebija klāt, par to uzzināja tikai no nostāstiem.

Dzīvē nejaušību nav, ir tikai tas, ko nespējam izskaidrot un nezinām, kāpēc notiek tieši tā un ne citādi. Viss, kas ar mums un ap mums notiek, ir likumsakarīgs. To nosaka, stiprāks par fizikas, cēloņu un seku, likums.

Tas, kurš tic nejaušībām, nav spējīgs ticēt Dievam. Mēs nedzīvojam neticības vai ateisma laikmetā. Mēs dzīvojam ticības visam laikā. Tas ir laikā, kad ticam maģijai un maģiskiem rituāliem, bet neticam Dievam.

Vairums cilvēku tic horoskopiem, tos labprāt lasa, tic zvaigznājiem, tic kristību rituālam, tic labās un kreisās kājas principiem, tic budistu rituāliem, tic visam kam, tikai ne Dievam. Veic visus iespējamos rituālus un norobežojas no Dieva gribas. Esam aizmirsuši, ka rituāli ir tikai ceļš, bet nav mērķis.

Vairums cilvēku darbību, domu, rīcību, izjūtu liecina nevis par to, ka esam Dieva bērni, bet gan sātana. Ir pareizi teikts, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Ja cilvēki būtu Dieva bērni, tad viņi darītu, kā Tēvs grib, bet, ja kāds dara velna darbus, tad kā bērns viņš ir?

Kuras tad ir tās darbības, kuras var klasificēt, kā velnam tīkamas? Pilnīgi visas domas un visas darbības, ar kurām nodarām pāri sev un citiem. Kristietība to sauc par grēku.

Jēzus Kristus farizejus nosauca par velna bērniem. Par farizejiem uzskatīja tos, kuri precīzi pildīja it kā Dieva gribu. Tie precīzi visu ievēroja un nekad nedomāja, ar kādu nolūku šāda tradīcija vai uzvedības norma ir iedibināta. Viņu perfektā rituāla pildīšana bez izpratnes, kāpēc un kam to vajag, noveda pie tā, ka savas apmātības rezultātā tie pamanījās rituālā slepkavībā nogalināt pat Dievu.

Vai mazums esat satikuši šādus apmātos varas pārstāvjus? Viņi sludina: mēs dzīvojam tiesiskā valstī, likumā ir rakstīts tā, tātad tev jādara tas un tas, jāraksta tam un tam. Tie ir mūsdienu farizeji.

Vai nemanāt, kā sadzīvē cilvēki savstarpējās attiecībās uzstāj, ka tas, kā viņš domā, ir pareizi un pārējie ir muļķi. Šo var attīstīt daudzu lapaspušu garumā, bet ceru, ka doma ir skaidra.

Dievs nevēlas, lai mēs pildot Viņa likumus, izraisītu naidu un nesaskaņas. Dieva bērniem ir jāiemācās savaldīties un paklusēt. Klusējot, protams, nevar pierādīt, pārliecināt vai citādi aizstāvēt patiesību, bet neaizmirsīsim, ka patiesība pastāv arī bez mūsu kvēlām un skaļām runām, bez mūsu argumentiem, bet paklusējot, īpaši ģimenes konfliktos, iegūsim visi.

Mūsu devīzei ir jābūt:

Kad mani lamā – es pacietīgi klusēju,

Kad man jautā – es labprāt atbildu,

Kad man lūdz – es ar prieku palīdzu.

Latvieši apgalvo, ka miers ir tas, kurš baro, bet nemiers postu nes. Nesīsim mieru, bet posta mums jau tā ir gana. Mūsdienu farizejiem pieklājīgi pajautājiet: kāda man un citiem jēga no tava «svētuma»?

Tā vietā, lai dzīvotu atbilstoši Dieva gribai, vairums izvēlas liekulības ceļu, jo tā ir vieglāk, ar mazāku piepūli bieži izdodas sasniegt vēlamo.

Liekuļi bēru mielastā runā kvēlas runas, piemin aizgājušo, bet vai tad, kad mirušais vēl bija dzīvs, viņi pret to tā attiecās? Daudzos gadījumos bija citādi. Vai viņa pēdējās un grūtākajās dienās kvēlie runātāji bija viņam līdzās? Parasti nē.

Bet, kad viņa vairs nav, nes ziedus, klāj galdus un teic runas. Bieži ne jau tāpēc, ka žēl aizgājēja, bet ar liekulību cenšas izcelties, būt pamanītam un citiem likt saprast, ka es jau neesmu tāds kā jūs, es pārdzīvoju par jums vairāk, man sāp par jums vairāk.

Kāda šādos gadījumos ir Dieva griba? Dievs vēlas glābt mūsu dvēseles un palīdzēt tām kļūt tādām, lai tās varētu nonākt Dieva valstībā. Vairumam no mums dvēseles šim Dieva nolūkam neatbilst.

Kā palikušie var palīdzēt mirušiem? Pirmkārt lūgt un aizlūgt. Nevis skaļi, plaši un emocionāli pārdzīvot, ka nu man trūkst tā cilvēka, bet rūpēties par šī cilvēka dvēseli.

Pirmajās dienās dvēsele ir vērtējumu, pārbaudījumu un turpmākā likteņa secināšanas posmā. Palicēju lūgšanas par aizgājušo viņam ir ļoti nepieciešamas un palīdz. Palīdzēt var ar lūgšanu, un uzņemoties kādas saistības, jo plika lūgšana bez izjustām pārdomām, bez patiesas grēku nožēlas ir tikai neauglīgs rituāls, kad pie lūgšanas vārdiem esam pieraduši kā citi pie lamuvārdu lietošanas, tā teikt, lai sakāmais iznāk raitāks.

Ja patiesi vēlamies, lai aizgājējam būtu labāk, tad uzņemoties kādas saistības, ko kristieši dēvē par upuri, piemēram, smēķētājs apņemas, lai mirušā drauga dvēselei ir vairāk iespēju nokļūt Dieva valstībā, turpmāk vairs nesmēķēs. Nesmēķēšana būs pierādījums patiesam nolūkam, nevis liekulīgai un pat publiskai lūgšanai.

Kristietība māca, ja vien ir iespējams, jālūdzas ir slepeni. Vārds «lūgšana» ir nepareizi tulkota. Oriģinālā ir «saruna». Lūgšana – tā ir mūsu saruna ar Dievu. Dievs neatsaucas uz tām lūgšanām, kurās lūdzam to, kas mums ir kaitīgs, vai tām, kurās liekulīgi lūdzam maģisku rituālu ietvarā, nevis patiesas nožēlas virzīti.

Arī ziedu kalni, kuros aprok aizgājēju, ir jauna tradīcija, kura nav raksturīga kristietībai. Un nesaprātīga arī. Tas pārvēršas par sacensību, kurš atnesīs dārgākus ziedus, kuram lielāks vainags un aizgājēja izvadīšana iegūst citu jēgu. No kristietības viedokļa tas ir jocīgs un bezjēdzīgs izrādīšanās rituāls, jo bēres ir cilvēka dvēseles pāriešana no vienas pasaules citā. Kāds tam sakars ar ziediem un vainagiem?

Latgalē joko, sakot, ka bēres esot – sievām saiešana un puišiem iedzeršana.

Priekš kam aizgājējam ziedi, ko viņš ar tiem darīs? Priekš kam akmens vai metāla piemineklim ziedi? Ko tas ar tiem iesāks?

Aizgājējiem un pieminekļiem ir vajadzīgs, lai mēs turpinām viņu darbu, īstenojam viņu paustās idejas, nevis neko šai ziņā nedarot, nestu piemineklim ziedus un tāpēc liekulīgi dēvētu sevi par ideju turpinātājiem.

Vairums par to neaizdomājas, un ir spiesti ievērot tradīcijas, kuras konkrētā vietā un laikā pastāv. Arī es tā darīju un darīšu, kaut apzinos, ka īsti gudri tas nav.

Ieejot ziedu veikalā, man ir sajūta, ka esmu iegājis kapličā, jo smarža ir viena un tā pati, tikai te vēl ir arī kases aparāts un kalpotāju vietā pārdevēja vai pārdevējs.

Šie un citi it kā kristīgie rituāli ieviešas tad, kad cilvēki attālinās no kristietības. Kristietība tiek aizstāta ar maģiskiem rituāliem, un cilvēki sāk piekopt bezjēdzīgas darbības.

Ieviešas tādi rituāli, kuriem nav nekā kopēja ar garīgu dzīvi. Vēlme ieviest un praktizēt dažādus rituālus noved pie tā, ka garīgā dzīve iegūst maģisku ievirzi un maģiskos rituālos iesaistītais attālinās no Dieva. Baznīcas rituāli, kas ir domāti kā ceļš, pa kuru iet, kļūst par ticības piepildījumu. Rituāli kļūst par pielūgsmes un ticības mērķi, nevis Dieva valstība. Par svarīgāko kļūs laicīgā dzīve un tikai. Ticība rituāla spēkam aizstāj ticību Dievam.

Jēzum Kristum nebija nepieciešams kristību rituāls, to viņš darīja, lai mums parādītu piemēru un ceļu, pa kuru ejot var nokļūt Debesu valstībā. Rituāla izpildīšana vēl negarantē rezultātu, tā tikai paver iespēju.

Marka Evaņģēlijā ir teikts: Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Uzsveru – kas tic! Kam un kā tic zīdainis, kuru kristī? Tātad arī kristības ir kļuvušas par maģisku rituālu, galvenais kristīt un darbiņš darīts, Dieva valstība kristītā priekšā atvērsies!

Ir teikts, ka par koku spriež pēc tā augļiem, un tas koks, kurš nenes augļus, der tikai malkai un mēbelēm. Kam vajadzīga tāda kristīšana, ja kristītā domas, dzīve un attieksme pret Dievu neatbilst rituālā paustajam?

Apustulis Pāvils saka, ka Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Vai attieksme pret kristīšanu kā pret maģisku rituālu to sasniedz un nodrošina?

Kristīšanas rezultātā cilvēkam ir jāizaudzina savā dvēselē apustuļa Pāvila minētās dvēseles īpašības.

Pagājušā gada 19. oktobrī jau otro reizi pēc kārtas notika viens no lielākajiem kristīgajiem pasākumiem Latvijā – Starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce „Dievs, svētī, Latviju!”. Šis pasākums, kas vieno gandrīz visus Latvijā esošos konfesiju vadītājus un ticīgos, tiek rīkots ar mērķi apvienot Latvijas draudzes kopīgā lūgšanā par valsts nākotni, kā arī iestāties par kristīgām un ģimenes vērtībām mūsu zemē.

2019. gada Tautas lūgšanu sapulces “Dievs, svētī Latviju!” ietvaros tika sagatavota Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem.

Pateicības vēstuli parakstīja Latvijas vadošo konfesiju bīskapi un garīgie vadītāji: Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats, Romas katoļu baznīcas arhibīskaps, metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns, Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkevičs, draudzes “Jaunā Paaudze” bīskaps Aleksejs Ļedjajevs, Latvijas Apvienotās Metodistu baznīcas superintendants Edgars Šneiders, Evaņģēliskās ticības kristiešu draudžu centra “Dzīvības avots” bīskaps Rufus Adžiboije, Mateja baptistu draudzes mācītājs, Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ex-ministrs un Rīgas domes deputāts Ainars Baštiks, Evaņģēlisko kristiešu draudzes “Kristus Pasaulei” vecākais mācītājs un Tautas lūgšanu sapulces “Dievs, svētī Latviju!” organizators Mārcis Jencītis.

Ikvienam sapulces dalībniekam un apmeklētājam bija iespēja parakstīt vēstuli gan elektroniski, gan papīra formātā. Kopumā tika savākti 1914 paraksti.

Pateicības vēstules mērķis ir pateikties Latvijas valdībai par līdz šim paveikto darbu, kā arī par saglabāto himnu „Dievs, svētī Latviju!”, latviešu valodu, reliģijas un vārda brīvību, kristīgām un ģimenes vērtībām un citiem labiem darbiem un lēmumiem mūsu valsts labā.

Šī gada 28.janvārī Latvijas Republikas Saeimas deputātiem un Saeimā pārstāvētajām politisko partiju frakcijām, kā arī Ministru kabinetam un Valsts prezidentam tika iesniegta parakstītā Pateicības vēstule.

Plašāka informācija: https://dievssvetilatviju.info/

PATEICĪBAS VĒSTULE LATVIJAS VALSTS VADĪTĀJIEM

Es vienmēr gaidu jaunā gada sākumu, jo dažas dienas veltu īpašai lūgšanai. Man nepatīk beigt gadu un sākt nākamo, nepateicoties Jēzum par to, kā Viņš mani ir svētījis pēdējos 12 mēnešos un lūdzot Viņam pārdabisku spēku jaunajā gadā.
Šīs lūgšanu dienas man ir īsts svēts papildinājums. Bez šī laika es jūtos vājš, zaudējis mērķi un nesagatavots jauniem izaicinājumiem.

Kā ar tevi? Vai tavas garīgās baterijas ir pamirušas pagājušā gada cīņās? Svētais Gars dod iespēju atjaunoties. Šeit ir septiņi veidi, kā tu vari uzlabot savu personīgo lūgšanu dzīvi.

ATTĪSTI GARĪGO PAŠAPZIŅU. Daudzi kristieši burtiski dzīvo uz Dieva svētību robežas, jo netic, ka viņi tiek attaisnoti ar Kristus upuri. Tu nekad nesagaidīsi atbildi no Dieva, ja ticēsi, ka Viņš uz tevi dusmojas.
Neuzvedies kā vergs, baidoties kaut ko prasīt no saimnieka. Tu esi Viņa mantinieks, un Viņš vēlas tev uzticēt valstību. Dievs mums saka: “Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.”(Ebrejiem 4:16)

ESI KONKRĒTS.
Zigs Ziglars parasti teica: “Ja jūs neplānojat nokļūt nekur, jūs nekur netiksiet.” Tāpēc neskaidras lūgšanas ir zemākas par konkrētajām. Nesen izveidoju sarakstu ar “TOP-7” lūgšanu virzieniem. Kad es to izdarīju pirmo reizi, atstājot valsti pagājušajā gadā, Kungs divu mēnešu laikā atbildēja uz diviem no maniem 7 norādījumiem.
Tas man atgādināja Jēkaba ​​4: 2 teikto: “Jums to nav, jo jūs nelūdzat.”

NEIEROBEŽO DIEVU AR MAZĀM LŪGŠANĀM. Psalms 2:8 saka: “Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību.”
Mums jāiemācās lūgt vairāk. Kāpēc mums vajadzētu būt apmierinātiem ar mazāk, ja Dievs var paveikt neiespējamo?

ESI DEDZĪGS, PRETOJOTIES GARĪGAJAM IENAIDNIEKAM.
Garīgas cīņas laikā nepietiek ar status quo lūgšanām. Garīgajā karā ir laiks runāt, un tam būs nepieciešama karojoša attieksme pret ienaidnieku.
Pārāk bieži mēs esam apmierināti ar nelielām uzvarām, jo ​​lūdzāmies ne tik dedzīgi. Tava centība bieži noteiks iznākumu.

APVIENO LŪGŠANU AR GAVĒŠANU. Gavēnis nav veids, kā piekukuļot Dievu. Lai piesaistītu Viņa uzmanību, tev nav jāatsakās no ēdiena. Taču atturēšanās no ēšanas palīdz koncentrēties uz To Kungu, un tas var stiprināt lūgšanu.
Pastāv noteikti garīgi šķēršļi, kuru pārvarēšanai ir nepieciešams papildu grūdiens. Runājot par dēmonu, kuru vajadzēja izdzīt, Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.”
(Mateja 17:21). Ja tev šķiet, ka esi nonācis pie garīgās sienas, iespējams, ir laiks gavēt.

IEKĀRTO NAKTS LŪGŠANAS.
Es neesmu tas puisis, kurš pieceļas plkst. 3:00, lai lūgtu. Man patīk gulēt! Tomēr ir reizes dzīvē, kad Tas Kungs var pamudināt pavadīt laiku ar Viņu naktī.
Dziesmu dziesmā līgava dzird viņas mīļotā aicinājumu piecelties no gultas (Dziesmu dziesma 5:2-6), un viņa pietiekami ātri neatbild uz viņa aicinājumu. Daudzi no mums ir pārāk apjukuši visās dzīves lietās, lai sadzirdētu, kā Dievs aicina uz lūgšanas laiku. Tomēr Tas Kungs meklē cilvēkus, kuri nesīs Viņa nastu. Vai atļausi Viņam caur tevi lūgt?

ĻAUJ DIEVAM STIPRINĀTTAVAS VĀJĀS LŪGŠANAS.
Es savā lūgšanu dzīvē mēdzu cīnīties ar nolaidību, jo nejutu, ka manas lūgšanas ir pietiekami spēcīgas. Bet tad es lasīju Efeziešiem 3:20 jaunā gaismā. Tajā teikts, ka Dievs var “izdarīt nesalīdzināmi vairāk par visu, ko mēs lūdzam vai domājam”
(Efesiešiem 3:20). Tas nozīmē, ka pēc tam, kad esmu lūdzis, Dievs manai lūgšanai pievieno savu brīnumaino sastāvdaļu.
Manas lūgšanas var šķist vājas un neefektīvas, bet Viņš spēj tās stiprināt.
Tāpat kā nelielas uzkodas, kas sastāv no piecām maizēm un divām zivīm, Jēzus var paņemt kaut ko nenozīmīgu un pabarot daudzus. Kad tu lūdzies, gaidi, ka Viņš palielinās ietekmi. Tas, ko čuksti savā slepenajā telpā, var satricināt pasauli.
Lai Dievs uzlādē tavu lūgšanu dzīvi 2020. gadā!

Sistemātisku viltus ziņu mērķis esot, manipulējot ar daļēji reāliem faktiem, mēģināt ietekmēt sabiedrības noskaņojumu, mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām, kā arī ietekmēt cilvēku prātus un sirdis.

Mūsdienu informācijas karā svarīgākais esot nevis fakti, bet emocijas. Ja izdodas izraisīt sabiedrībā spēcīgas emocijas, bailes vai dusmas, pat tad ja publicētie fakti ir tikai daļēji patiesi, viltus ziņas savu uzdevumu ir sasniegušas.

Kā lai cilvēks atšķir sistemātiskas viltus ziņas no vienkārši ziņām vai informācijas?

Valsts

Visi ziņu kanāli kādam pieder, un šim kādam ir savs pasaules skatījums, finansiālās intereses, draudzīgas attiecības, ģimenes stāvoklis, un tāpēc viņš savā privātajā plašsaziņas līdzeklī publicē, stāsta to, kas, viņaprāt, ir jāstāsta.

Ja TV vai radio kanāls pieder valstij, tad valsts stāsta to, ko vēlas pateikt, uzsvērt, ievirzīt tiem, kuri klausās un skatās valsts kanālus. Neatbildēts jautājums paliek – kas ir valsts? Ko ar šo jēdzienu saprotam? Piemēram, vai Egils Levits ir valsts vai Saeima, vai Ministru kabinets? Vai ministrs ir valsts? Kur dzīvo valsts? Vai pie valsts var aiziet, pateikt taj’, ko tu par viņu domā?

Runā, ka valsts – tie esam mēs. Kur pie «mums» var aiziet, kā «mums» var iesniegt iesniegumu, uzrakstīt vēstuli? Uz kuras ielas, kurā namā ir «mūsu» kabinets? Kurā stāvā?

Mīlestība

Cilvēks ir liels meistars skaidrot sarežģīto, bet neprot atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem. Priekšmetus, laika parādības, debess uzbūvi izdodas gana smalki aprakstīt un izskaidrot, bet ja lūdz paskaidrot, kas ir mīlestība, tad: nu tas ir tā, kā… Es nejautāju, kā tas ir, es jautāju, kas tas ir!

Arī ja jautā par valsti, atbilde ir līdzīga: nu tas ir tā, nu tie esam mēs, nu… Ja tie esam mēs, tad kāpēc mums pie «mums» ir jāiet piketēt, pieprasīt, kāpēc mums ir jāievēl «mūs»?

Esmu pārliecināts, ka noteikti kaut kur ir kāda gudra grāmata, kurā tas ir izskaidrots, tikai es vēl to neesmu izlasījis, neesmu bijis spējīgs izprast, bet lielākā daļa cilvēku neapgrūtina sevi ar šādu spriedelēšanu.

Viņuprāt, ir «es» vai «mēs» un «viņa» – valsts. Man pienākas, un valstij ir jānodrošina, jādod, jāizdara un galu galā – jāsāk pašai ar sevi.

Manipulācijas

Augstākā pilotāža ir nevis radīt speciālu kanālu sistemātiskām viltus ziņām, bet pamanīties izplatīt «sistemātiskas viltus ziņas» esošajos plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos.

Svarīgi ir, prasmīgi manipulējot, viltus ziņas ietērpt konkrētam plašsaziņas līdzeklim tīkamā veidā. Sen ir zināms princips, ja vēlies, lai tevi dzird un uzklausa – runā tā, lai tevi var saprast. Lai uzrunātais saprot, tā, kā vajag tev, dara un domā tā, kā tu vēlies.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad informācijas ir tik daudz, ka grūti atšķirt derīgo no kaitīgā, maldinošo no patiesā. Šodienas manipulatori ir iemācījušies pat 100% patiesību pasniegt tā, ka klausītājs un skatītājs izdara viņam vajadzīgus secinājumus.

Sabiedrība

Padomāsim par to, vai ar mums vispār ir iespējams tādos apmēros manipulēt? Vai ir iespējams ar ziņu pasniegšanu likt mums ko darīt vai tieši otrādi – nedarīt?

Pastāv viedoklis, ka, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, var manipulēt ar sabiedrību. Kas šajā gadījumā ir sabiedrība, ko ar šo vārdu saprotam? Sabiedrība taču esam visi mēs! Un kā ar mums visiem, izmantojot vienus un tos pašus tekstus, var manipulēt? Nekā!

Tas būtu līdzīgi kā visiem atskaņot vienu dziesmu, visus ēdināt ar vienu ēdienu un visus ārstēt ar analgīnu, tikai vienam to pasniegt, kā tableti pret galvassāpēm, citam pret vēdera aizcietējumu.

Gan jau kādam minētā tablete palīdzēs, bet vairumam nē. Varētu sabiedrību sadalīt atbilstoši slimībām, nosliecēm, vēlmēm un alerģiskām reakcijām un tad katrai sabiedrības daļai piedāvāt kādu tableti.

Bet arī tas negarantē vēlamu rezultātu, jo var tikai piedāvāt, taču piespiest sen vairs nevar. Pieļauju, ka tādi mēģinājumi ir bijuši un pat ir, bet nav skaidrs, ko darīt ar tiem, kam šodien sāp galva, bet rīt ir aizcietējis vēders. Pat sadalot pēc slimībām, vairums būs tādu, kuriem galva vairs vai vēl nesāp. Ko darīt ar tiem? Izveidot vēl vienu ietekmēšanas un apstrādes grupu, kuras apstrādei un ietekmēšanai piešķirt līdzekļus un speciālistus, kuri būs specializējušies šajā jomā.

Šo rakstot, es ironiski mēģinu uzsvērt, ka, runājot Marka Tvena vārdiem, lietas ir stipri pārspīlētas. Patiesība pat neatrodas kaut kur pa vidu, tā ir citur.

Piemēri

Tas, ka vecākiem bērni ir tikpat apaļi, kā viņi paši, nepierāda to, ka būt apaļam ir iekodēts gēnos. Tas norāda uz to, ka vecāki bērniem iemāca ne tikai staigāt, runāt un domāt, bet arī pasaules skatījumu, ēšanas paradumus, un bērni bieži pārņem vecāku dzīvesveidu.

Vai šo var ar kādas propagandas vai viltus ziņu palīdzību mainīt? Nevar! Cilvēks, iespējams, ir saprātīga būtne, bet lēmumus pieņem emocionāli. Vairumu, īpaši svarīgu, lēmumu pieņem nevis rēķinot vai loģiski vērtējot, bet emocionāli. Vai nu viņam patīk vai nepatīk, vai viņam garšo vai negaršo, vai viņš ko vēlas vai ne.

«Manipulējot ar daļēji reāliem faktiem», neizdosies tā ietekmēt noziedznieka prātu, lai tas pārstātu veikt noziegumus. Ir tik daudz izdomātas un ieviestas pāraudzināšanas metodes, ka par to nav grūti pārliecināties. Noziedznieku var nobiedēt, var uz laiku piespiest kaut ko darīt un kaut ko nedarīt. Bet, tikko šis piespiešanas mehānisms kļūs vājāks, viss būs pa vecam.

Tikpat aplams ir viedoklis, ka cietums kādu sabojā. Nē, cietums tikai ļauj pamatot un attaisnot sabiedrības normām neatbilstošu rīcību. Tā teikt, visi tā dara, šeit citā nav iespējams izdzīvot u.c. Patiesībā cilvēks jau sen ir gatavs tā rīkoties, tikai baidījās vai nedarīja to atklāti.

Aplams ir arī uzskats, ka zināšanas samazina noziedzību. Skaitu – varbūt, bet nozieguma sekas un zaudējumi tikai pastiprinās. Ja neizglītots zaglis spēj nozagt maku, tad izglītots, jau prot atslēgt signalizāciju pat bankā.

Var mēģināt manipulēt ar faktiem, bet tā nevar piespiest klausīties to mūziku, kas kādam nepatīk, nevar pierunāt ēst tos produktus, kuri negaršo.

Vārdam ir spēks, bet tā iedarbība ir stipri pārspīlēta.

Bars

Neatstāsim nenovērtētu arī bara instinktu. Piederībai baram ir liela nozīme. Tas praktiski ir vienīgais, kāpēc cilvēks sāk smēķēt, jo viņš pat tajā vecumā ir pārliecinājies par dzīves patiesību: neatraujies no bara, citādi bars atraus/izstums tevi.

Daudz vairāk cilvēka uzvedību ietekmē bars, kā viltus ziņas. Te mēs nonākam pie pūļa psiholoģijas, un tā nav joma, kurā es būtu kompetents. To lasiet citu autoru grāmatās.

Kaut cilvēki vairs nedzīvo primitīvos baros, bara instinktam ir liela nozīme. Bara dzīvnieks nepārtraukti meklē vietu bara hierarhijā. Cilvēks no tā nav tālu aizgājis. Tāpēc ir tik populāri seriāli, dzeltenā prese un citādas lūrēšanas pa atslēgas caurumu.

Kad medījums nomedīts, vispirms ēd vadonis, tad hierarhijas kārtībā citi. Cilvēks nepārtraukti skaita citu naudu, citu mašīnas, mēra citu mājas, seko citu veiksmēm un neveiksmēm, lai zinātu, kur šajā barā atrodas viņš. Kurš viņš ir pēc kārtas, kas ēdīs. Cilvēks ne tikai vēro citus, bet arī cenšas ieņemt labāku stāvokli bara hierarhijā, piedodiet, – sabiedrībā.

Propaganda

Lasītājam var likties, ka, manuprāt, nedarbojas ne viltus ziņas, ne propaganda, nedz citas manipulācijas, ka cilvēks pret to visu ir imūns. Nē, tā es nedomāju. Es uzsveru, ka minētā ietekme ir pārspīlēta. Mūs ir grūti ietekmēt un pārveidot.

Var manipulēt stāstot, ka skaistākās sievietes ir tādas, bet katram vīrietim par to būs citāds viedoklis. Var manipulējot «mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām», bet, ja cilvēkam būs darbs un pārtikusi dzīve – viņš neuzķersies un piketos nestāvēs. Tāpēc gudras valstis nevis cīnās ar revolucionāriem, bet nepieļauj, ka cilvēks, trūkuma spiests, izdara noziegumus un gāž valdības.

Valsts iekārto bezmaksas sabiedriskās ēdināšanas iestādes, kur trūkumcietējs var atnākt un remdēt izsalkumu. Izrādās, ka ar to pietiek, lai viņš neietu parlamentam sist logus. Tas ir lētāk, nekā uzturēt milzīgu represīvo aparātu, ķert, tiesāt, sargāt un pēc brīvlaišanas uzraudzīt. Paēdis cilvēks ir labi sirdīgs un nekaitīgs varai!

Paēdis cilvēks nav pakļauts pretvalstiskai propagandai, tā neietekmē «cilvēku prātus un sirdis».

Arī alkohols iedarbojas tik ilgi, kamēr tas cirkulē upura asinīs. Kad tā procentuālais daudzums ir mazinājies, organisms grib vēl, bet nav un sākas paģiras.

«Bailes vai dusmas»

Visos laikos un pie visām varām bija, ir un būs apķērīgi cilvēki. Tie, lai gūtu ienākumus, pamanīsies izmantot jebkurus līdzekļus un jebkurus veidus.

Maldīgi ir domāt, ka padomju laikos visi bija nabagi. Bija labi pārtikuši komunistiskās partijas funkcionāri, to līdzskrējēji un dažāda kalibra blēži. Šie visi astoņdesmitajos un īpaši deviņdesmitajos no prasmīgiem iespēju izmantotājiem kļuva par «uzņēmējiem». Tieši viņi ir tie, kas manipulējot, par normu padarīja teicienu, ka, lai varētu nopelnīt miljonu – pirmais ir jānozog. Citādi neesot iespējams. Kad pirmais ir nozagts, tad pārējos jau var puslīdz likumīgi nopelnīt.

Kam pirmo miljonu iedeva kompartija, kam komjaunatne, kam no izvestā Padomju savienības zelta. Pēdējos padomju valsts pastāvēšanas gadus VDK pamatā nodarbojās tikai ar zelta izvešanu no PSRS teritorijas, un tad šis zelts atgriezās kā investīcijas bijušajās PSRS republikās.

Kurp es lasītāja domas vedinu? Turp, ka velns nav tik melns un kādiem gribas, lai mēs uzķertos, pārspīlētu, nenovērtētu, nepamanītu, nesaprastu un mazinātu uzticību.

Cimdi

Dokumentālajā filmā «Nelietis» saku:.. ir tādi, kuri ir gatavi savu savtīgo, materiālistisko mērķu sasniegšanā bez aizspriedumiem izmantot jebkādas idejas, jebkādus saukļus un devīzes, pat reliģiju. Viss tas viņiem ir tikai darba cimdi.

Neliešiem par darba cimdiem kļūst izglītība, kultūra, valsts plašsaziņas līdzekļi un cits. Viņu talantu un spējas, kā arī prasme panākt sev vēlamo var apbrīnot. Viņi ir tik ļoti noslīpējuši metodes, ar kurām tie manipulējot ietekmē ne tikai sabiedrības noskaņojumu, bet arī valsts amatpersonu, politisku apvienību, kā arī citus, kuri vēlas gūt labumu, jo viņiem tā izdodas labi nopelnīt un neparko reāli neatbildēt.

Viņu darbības rezultātā pamatoti mazinās uzticība valsts institūcijām un amatpersonām, kas arī ietekmē cilvēku prātus un sirdis.

Ja vajadzēs, viņi izdomās shēmas, kā par valsts naudu «kopt un sargāt» kultūru, arī latviešu, kā pretdarboties agresorvalsts propagandai, kā veicināt, kā integrēt, kā… Šo «kā» ir tik daudz, ka šajā rakstā nekam citam neatliks vietas, ja veikt pilnu uzskaiti.

Jā, Krievija izmanto propagandas nolūkos savus plašsaziņas līdzekļus. Jā, viņi to prasmīgi dara, bet ja mediķi saņem solīto algas pielikumu, tad šaj’ kaujā Latvija uzvar. Krievija iztērē daudz naudas, iegulda daudz darba, bet rezultāts ir niecīgs.

Ja latvietis, kurš nonācis trūkumā, var aiziet un valsts viņam «uzsauc» ēdienu, tad naidīgā propaganda viņu neietekmē, nemazina uzticību Latvijai un neietekmē viņa prātu un sirdi. Futbolā to sauc par sitienu pa stangu.

LPSR

Cīnīties ar Krievijas propagandu, liekot pretī savu, ir aplami. Krievijai ir vairāk naudas, vairāk cilvēku un vairāk iespēju. Arī tanku viņiem ir vairāk, par lidmašīnām nerunāsim, to mums nav vispār. Mēs viņus nepārkliegsim.

Arī stāsts par to, ka uzrunāsim civilokupantus viņu dzimtajā valodā, tas ir krieviski, un tā viņus padarīsim par mūsējiem, mācīsim viņiem latviešu valodu, un arī tad viņi kļūs mūsējie, nav nedz nopietni izskatāms, ne apspriežams. Tā ir spēle vienos vārtos.

Esmu pat dzirdējis no kāda aktīva latviešu patriota, ka, ja mēs okupantiem iemācām latviešu valodu, tādējādi mēs viņiem piešķiram latviešu gēnu un padarām par mūsējo…

Viņi šurp nebrauca, un agresors Latviju neokupēja, lai mācītos latviešu valodu. Tieši otrādi, lai «pārbūves» rezultātā, ko nez kādēļ dēvējam par «atmodu», šī Latvija būtu LPSR tiesību un pienākumu mantiniece, neizlaižot no nagiem okupētās latviskās Latvijas īpašumus un starptautisko ietekmi.

Tāpēc 4. maija republikas teritorija ir tieši tāda, kāda tā bija LPSR un pilsoņu kopums arī tāds pats. Jā, viņiem neizdevās to izdarīt vienā rāvienā, pārejas periods izstiepās trijos desmitos gadu, bet kurss nav mainījies, un drīz jau pārbūve būs noslēgusies.

Ziņas! Ziņas! Ziņas!

Uzmanību, turpinājumā ziņa! Kam viltus, kam patiesība pēdējā instancē. Tas galvenokārt atkarīgs no jūsu tieksmēm, vēlmēm un nosliecēm.

Krievija neaizies no okupētajām Ukrainas teritorijām, konkrēti Donbasa un Luganskas.

Vladimirs Putins Ukrainā ir ieguldījis ļoti daudz naudas, bruņojuma, tūkstošiem nogalinātu Krievijas karavīru.

Krievija negrasās atteikties no tautu un valstu pakļaušanas.

Ja Ukraina nebūs Krievijas vēlmēm pretimnākoša, lai «pierunātu» Ukrainu tiks izmantoti Krievijas bruņotie spēki. Ja Ukraina nebūs gana atsaucīga, tad 2020. gada pavasarī Krievija sāks militāru operāciju Ukrainā.

Vladimiram Putinam nospļauties par sankcijām.

Krievijas agresija nebūs vērsta tikai pret Ukrainu. Runa ir par bijušām padomju republikām, arī Baltkrieviju.

Baltijas valstīs iebrukums gaidāms Latvijā, jo ķēdes stiprumu nosaka tās vājākais posms, bet Latvija starp Baltijas valstīm ir visvājākais un pārkrievotākais posms, kura izrādīs vismazāko pretestību Krievijas bruņoto spēku iebrukumam. Taj’ brīdī sankciju jautājums kļūs neaktuāls.

Misija! Misija! Misija!

Vladimirs Putins ir apsēsts ar misiju atjaunot PSRS bijušajās robežās, viņš ir pārliecināts, ka Padomju savienības sabrukums bija kļūda un ir pilns apņēmības šo kļūdu labot. Kopš viņš vada Krieviju, viņš visus resursus virza tieši šajā virzienā un tam pakārto valsti. Viņš vēlas ātri piespiest NATO bloku atkāpties turp, kur tas bija līdz PSRS sabrukšanai.

Vladimira Putina tieksmi pēc varas nevar skaidrot ar varas vai naudas kāri. Kad naudas ir tik daudz, cik ir viņam, tad nauda zaudē vērtību. Tad pārliecība, uzskati un personiskā attieksme ir noteicošā. Vēl viens miljards, plusā vai mīnusā, neko nemaina.

Krievija stimulēs un veicinās uz Eiropas valstīm otro «bēgļu plūsmu» – migrāciju divreiz lielāku par to, kura bija nesen (2016. gadā). Bēgļu plūsma paralizēs šīs valstis un liegs tām aktīvi iestāties pret Krievijas bruņoto agresiju pret kaimiņvalstīm. Migrācija sašķels ES.

Krievija ir pārliecināta, ka Eiropā nav armijas, kas varētu stāties pretī Krievijas agresīvajiem tīkojumiem.
Ne Francija, ne Vācija, ne citas valstis. Varbūt nelielu pretestību varētu izrādīt Lielbritānija, bet tā, Krievijas prāt, kā vienmēr, centīsies mierīgi nogaidīt savā salā.

Krievija ir paliecināta, ka NATO pietrūks izlēmības iesaistīties karā pret Krieviju, tāpēc par nopietnu šķērsli to neuzskata.

Vienīgais ar ko Krievija, militārā ziņā, rēķinās ir ASV, bet ASV ir tālu. Krievija neuzbruks ASV militārajām bāzēm Eiropā. Ielenks, kā tas notika Krimā, un tad ļaus aiziet…

Iebrukums notiks ātri, un nedēļas laikā jautājums būs atrisināts. ASV nepaspēs pieņemt lēmumu par pretī stāšanos Krievijas agresijai. Kamēr ASV lems, tikmēr lieta būs darīta.

Krievija ir miermīlīga pret tiem, kas pieņem viņas noteikumus.

Ja Krievija nesāks militāro agresiju pavasarī, tad ir liela varbūtība, ka vēlāk tā vairs to izdarīt nespēs. Tas būs miermīlīgs Krievijas noriets.

Leonards Inkins

P. S.

Esmu pret manipulācijām, mēģinājumiem ietekmēt sabiedrības noskaņojumu. Esmu pret to, ka mazinās uzticība Latvijas valsts institūcijām un amatpersonām, bet diemžēl manī ne valsts, ne sabiedrība, ne cilvēku sirdis neieklausās.

Drīzumā nekustamo īpašumu tirgū parādīsies visnotaļ rets un ekstravagants objekts – Ilzu baznīca. (Foto: Viesite.lv)

Ir gana vecs liekulības piemērs. Reiz Jēzus Kristus sestdienā sinagogā izārstēja kādu astoņpadsmit gadus vecu meiteni.

Dievs ir noteicis, ka sešas dienas cilvēkam ir jānodarbojas ar laicīgām lietām, jāstrādā, jārūpējas par ģimeni, valsti un citādi, bet septītā diena jāveltī Viņam. Tāpēc visi dievticīgie žīdi arī pirms diviem tūkstošiem gadu sestdienās gāja uz dievnamu, kur lasīja un apguva Svētos rakstus. Uzklausīja skolotājus un sludinātājus.

Pēc dievkalpojuma pārnākot mājās, centās turpmāk dzīvot atbilstoši tam, ko bija uzzinājuši un iemācījušies dievnamā.

Meitene

Reiz uz dievnamu, kurā Jēzus Kristus mācīja bija atnākusi kāda astoņpadsmit gadus veca meitene, kura nespēja iztaisnot augumu. Jēzus Kristus viņu pasauca klāt un tai teica: Tu tiec atbrīvota no slimības! Uzlika tai rokas un tā iztaisnojās, un sāka slavēt Dievu, jo viņa apzinājās, ka tika izārstēta ar Dieva klātbūtni. Lk. 13:10-17

Sinagogas priekšnieks sašutis aizrādīja: Ir citas sešas dienas, kurās ārstējiet un nāciet ārstēties, bet ne sestdienā. To, ka Jēzus Kristus izārstēja slimu meiteni, viņš definēja kā sabata pārkāpumu.

Jūdu reliģija un dažas kristiešu sektas vēl šodien liek lielu uzsvaru uz to, ka sestdienās nedrīkst strādāt. Viņuprāt, Dievs nav augstākais saprāts un visa radītājs, bet debesīs mītoša un uz mākoņa sēdoša, cilvēku vērojoša būtne, kura pieprasa no tā bezjēdzīgas darbības.

Patiesībā sestdienu Dievs neparedzēja, ka tajā cilvēks neko nedarīs, bet gan, lai cilvēks jau laicīgi atliktu savas laicīgās darīšanas un šo dienu veltītu savai dvēselei un sarunai ar Dievu. Tas nenozīmē, ka nepieciešamības gadījumā kādi darbi nav veicami.

Tāda ir Dieva griba, bet jūdi to pārvērta par absurdu. Pat šodien ir tādi ticīgie, kuri sestdienā neizslēdz gaismu dzīvoklī, ja tā palikusi ieslēgta, tāpēc, ka viņuprāt nospiest gaismas slēdzi jau ir darbs, bet sestdienā strādāt nedrīkst. Viņi to uzskata par grēku.

Aplamība

Grūti iztēloties Dievu, kurš radījis visumu un cilvēku, uzmanīgi vēro vai sestdienā kāds nepieskaras gaismas slēdzim!

Jautājums ir, kā varēja gadīties, ka cilvēki rīkojas tik aplami? Kas viņus tik aplami spēj iedvesmot? Protams, sātans, kurš novērš cilvēku no galvenā, no garīgā un pievērš gaismas slēdzim.

Tāpēc Jēzus Kristus sinagogas priekšniekam teica: Tu esi liekulis. Vai tad tu neatsien savu mūli vai ēzeli sestdienā un neved to dzert? Lk. 13:10-17

Šie mājdzīvnieki katru dienu vēlas dzert, un tos nevar atstāt nedzirdītus arī sestdienā, jo nedabūjuši ūdeni tie, sacels, milzīgu troksni.

Vai sestdienā nenākas atbrīvot šo meiteni, kas jau astoņpadsmit gadus ir sātana mocīta? Tieši sestdiena ir paredzēta tam, ka cilvēks pret citiem cilvēkiem izrāda mīlestību. Tas ir labākais un pareizākais veids, kā svinēt sestdienu, jo tā mēs izrādām mīlestību pret tuvāko. Dievs mīlestības darbus nekad nav aizliedzis.

Noteikumi

Bieži formālas lietas vai normas mūsu garīgajā un laicīgajā dzīvē, valda pār mums. Cilvēks ir ieviesis ļoti daudz formālu noteikumu. Bieži šie noteikumi cilvēkam ir patiesi nepieciešami, jo liels daudzums cilvēku nav spējīgi ar prātu aptvert, kā, kurā gadījumā rīkoties. Tas tāpēc, ka daudziem, pat pieaugušiem, prāts ir ļoti bērnišķīgs, un visu dzīvi paliek, neattīstīts.

Tāpēc, lai cilvēki neizietu no sabiedrības uzvedības normu rāmjiem ir ieviestas dažādas instrukcijas. Tiek pieņemti likumi, pie sienām un stabiem tiek piestiprināti informējoši un brīdinoši uzraksti un dažādas informatīvas plāksnītes. Piemēram, muzejā pie eksponātiem ir rakstīts, ka tos nedrīkst aiztikt ar rokām. Tas tāpēc, ka cilvēks ar neattīstītu bērna prātu nespēj aizdomāties, ka, ja visi apmeklētāji aiztiks eksponātus, tad kādam tas no rokām izkritīs un saplīsīs.

Gudrs cilvēks izlasot, ka eksponātus nedrīkst aiztikt, teiks: Nu, kas par blēņām, tas taču tāpat ir saprotams, bet diemžēl arī daudz nopietnākas lietas daudziem nav acīmredzamas un pašsaprotamas. Nākas brīdināt un piekodināt, pat draudēt.

Cigaretes

Nav iespējams izdomāt, uzrakstīt un izvietot instrukcijas kā cilvēkam dzīvot, kā elpot, uz kuru pusi šķaudīt, kā turēt kabatas lakatu, kā uzvesties tualetē un kā mazgāties. Kā rīkoties ar tualetes papīru un kā vīrietim, jāattiecas pret sievieti. Nav iespējams to visu reglamentēt. Bet tomēr likumu kopums visās valstīs aug un starp likumiem, noteikumiem un normām rodas pretrunas.

Reiz ASV automašīnas īpašnieks iesūdzēja tiesā autoražotāju, jo automašīnas lietošanas instrukcijā nebija rakstīts, ka braucot ir visu laiku jāatrodas pie stūres un nedrīkst aiziet uz mikroautobusa aizmugurējo sēdekli pēc cigaretēm. Kamēr vadītājs gāja pēc cigaretēm automašīna radīja satiksmes negadījumu. Automašīnas īpašnieks tiesā pret ražotāju prāvu vinnēja.

Ja labi pārzināt likumus, tos dažādi kombinējot un skaidrojot melnu var padarīt par baltu, bet baltu par melnu. Šai gadījumā sinagogā bija tieši tāds gadījums.

Burta kalpi

Sinagogas vadītājs noteikti nebija bērna prātā un diez vai bija muļķis, jo sinagogas vadītāju ievēlēja. Diez vai cilvēki vēlētu par vadītāju to, kas ir bērna prātā vai kuram ir grūtības izprast un domāt. Tas parasti bija kāds no gudrākajiem un godīgākajiem, bet arī viņš Dieva baušļus praktizēja formāli. Šodien mēs tādus saucam par burta kalpiem.

Jēzus Kristus sinagogas vadītāju par formālu attieksmi publiski nosauca par liekuli.

Liekulība nav tikai nedomājoša rakstītā pildīšana. Ir ganījumi, kad nākas braukt ar lielāku, kā atļauts, ātrumu. Formāli pārkāp satiksmes noteikumus, bet izglāb kādam dzīvību. Ir teikts: tev nebūs nokaut, bet jāsaprot, ka tas nav domāts – tev nebūs aizstāvēties, aizstāvēt un cīnīties. Tas ir domāts, tev nebūs nogalināt to, kas nespēj izrādīt pretestību, to, kas ir vājāks un neaizsargāts.

Cilvēkam ir raksturīgi pašam atļauties to, par ko tas citus nosoda.

Likumi, noteikumi un brīdinoši uzraksti, kad tika rakstīti, pieņemti un ieviesti, tad tam bija kāda vajadzība. Kad vajadzības vairs nav bieži likumu neatceļ, bet par to nepildīšanu nesoda.

Kanoni

Piemēram, baznīcā likumus sauc par kanoniem. Piektajā gadsimtā Makonā (Mâcon) ir pieņemts kanons, ka bīskapam mājās nedrīkst būt liels suns. Šodien šo kanonu bīskapi neievēro un par to viņus nesoda, jo likumā – kanonā ir ne tikai burts, bet arī gars. Minētais kanons bija nepieciešams, lai jebkurš varētu atnākt pie bīskapa. Lai viņu neapdraudētu suns. Šodien, kad var piezvanīt, pieklauvēt, uzrakstīt vēstuli, kad ir speciālas telpas, kur tikties šāda «drošības norma» vairs nav nepieciešama.

Dievs vēlas, lai mēs nevis formāli cits pret citu attiektos, bet ar sirdi, mīlestību, iejūtību un labestību, un ja nepieciešams drīkstam neievērot formālus priekšrakstus. Nedrīkst aizmirst, ka rakstītais ir, lai cilvēkiem būtu labāk, nevis pretēji.

Sinagogas vadītājs un dievlūdzēji savu dzīvi bija pakļāvuši formalitātēm un par būtību un to, kāpēc šādas normas tika ieviestas, nedomāja. Tie bija pieraduši, un daudzi vēl šodien, dzīvot, lūgt, mīlēt un kalpot formāli. Svarīgi ir – īstajā laikā, ar pareizajiem rituāliem un pareizajiem teikumiem. Jēgai maza nozīme, par mīlestību nerunājot.

Sinagogas vadītājs formālismu piedēvēja Dievam, sak Dievs tā vēlas, ne jau es. Es jau varētu pievērt acis, bet tāda ir Dieva griba! Viņam nav iebildumu, ka citās dienās kādu sinagogā izārstē, viņš uzsver, ka Dievs ir pret to, ka ārstē sestdienā.

Laikabiedri

Sinagogas vadītājs pedantiski pildīja «Dieva instrukciju». Viņš bija pārliecināts, ka tas ir nepieciešams Dievam. Ja kādu ārstēs citās dienās, tas Dievam patiks, bet ja sestdienā, tad Dievs par to sadusmosies un sodīs sinagogā sanākušos. Viņš instrukcijai piešķir Dieva lomu un nozīmi.

Tāpēc, pamatoti, Jēzus Kristus viņu nosauca par liekuli, jo viņš ar savām darbībām, domām un uzvedību no cilvēku mīloša Dieva veidoja Dievu, kuram ir sveša mīlestība, bet svarīga ir tikai instrukcijas ievērošana un precīza priekšrakstu pildīšana.

Tā cilvēki darīja, domāja un rīkojās ne tikai pirms diviem tūkstošiem gadu. Šis netikums piemīt arī laikabiedriem. Ja lasītājam liekas, ka tas viņu nav skāris, tad esi godīgs pret sevi, ielūkojies savās darbībās un domās.

Tu noteikti atradīsi daudz liekulības. Vai kādam sakot to, ko viņš vēlas dzirdēt, to, kas viņam ir patīkami, kaut tas neatbilst patiesība, tu neliekuļo? Ir gadījumi, kad tas ir nepieciešams, lai kādu stiprināt, bet bieži tā rīkojamies, lai izpatiktu, panāktu, ietekmētu, izmantotu un maldinātu.

Kārtībai ir jābūt, instrukcijas un likumi ir vajadzīgi, bet tie jāpiemēro tā, lai tie atvieglo cilvēka dzīvi, lai sakārto dzīvi, nevis padara neciešamu un netaisnu.

Attieksmi pret Svēto inkvizīciju šis rakstiņš lasītāja uzskatos var mainīt tikai tad, ja godīgi atbildēsi uz manu jautājumu: vai tici maģijai? Vai tici, ka maģija reāli darbojas?

Pat ja netici maģiskām, darbībām, ja netici, ka kāds ar maģijas palīdzību spēj ietekmēt tevi un citus, arī tad ir iemesls padomāt.

Ja ir kāds, kurš ar maģiskām metodēm ietekmē citus, piemēram – lai es viņai iepatiktos, lai es viņam iepatiktos, lai viņš atdotu man savu īpašumu, lai viņš balso tā, kā vajag man, lai viņš iepērkas manā veikalā un citas, arī šodien, pat no laicīgās varas viedokļa, tas tiek uzskatīts par noziegumu.

Iedomājies, ja ļaundaris citiem vai citam pie ēdiena pielej indi, kuru viņam paziņa par dārgu naudu sagādājis. Ja izmeklēšanas iestādes par to uzzinās, šo cilvēku sodīs. Sodīs pat tad, ja izrādīsies, ka draugs viņu piekrāpa un indes vietā pārdeva burkānu sulu. Sodu, iespējams, mīkstinās, jo nav cietušā, bet sodīs par nolūku.

Vārds inkvizīcija mūsdienās ir ieguvusi negatīvu nokrāsu, kaut nedz nosaukumā, nedz inkvizīcijas būtībā negatīvā nav vairāk, kā mūsu pagātnei.

Par inkvizīciju sauca pirmstiesas izmeklēšanu. Par sadzīves un krimināliem noziegumiem pirmstiesas izmeklēšanu veica un veic šim amatam speciāli mācīti cilvēki. Viduslaikos šādus «dienestus» dēvēja par no uzticamiem cilvēkiem izveidotu inkvizīciju.

Inquisitio

Ja bija vajadzība izmeklēt reliģisku pārkāpumu (ķecerību) izmeklēšanu veica šim nolūkam izraudzīti garīdznieki – inkvizitori. Šo izmeklēšanas iestādi sauca par Svēto inkvizīciju. Viduslaikos ar jēdzienu «inkvizīcija» apzīmēja jebkuru pirmstiesas izmeklēšanu. Ar laiku šādi sāka saukt arī garīgo tiesu, kas apkaroja pret Baznīcu vērstās ķecerīgas mācības.

Atbilstoši romiešu tiesībām pastāvēja trīs kriminālās izmeklēšanas metodes: accusatio, dununciatio un inquisitio. Tāpēc, ka Svētā inkvizīcija savas metodes pilnībā aizguva no, inquisitio tad no šejienes arī cēlies vārds – inkvizīcija.

Jaunajā derībā Apustulis Pāvils par ķecerību pasludina maģiju un elku pielūgsmi, tāpēc maģija kristiešiem nebija un nav pieņemama. Pārbaudot apsūdzību, izmeklēšanas nolūks bija noskaidrot, vai apsūdzētais ķecerīgi rīkojies muļķības dēļ, vai bijis apzināts ļaundaris (tā laika pasaules skatījuma un Svēto rakstu kontekstā). Mūsdienās mēs Svēto inkvizīciju sauktu par zinātnieku, lietpratēju, speciālistu (kādā jomā) padomi.

Kaut arī inkvizīcija veica darbības ķeceru noskaidrošanai un ķecerības apkarošanā, sodu par to sprieda gan laicīgā, gan inkvizīcijas tiesa. Laicīgie likumi aizliedza ķecerību, kā arī kristīgās ticības noniecināšanu. Inkvizīcijas uzdevums bija, liekot lietā garīgās prasmes un Svēto rakstu pārzināšanu, noskaidrot vai apsūdzētais ir vainojams ķecerībā. Ja izmeklēšanā vainu pierādīt nevarēja, apsūdzēto atbrīvoja. Gadījumā, ja apsūdzētais izrādījās ķeceris, to nodeva tiesai, kura piesprieda vainīgajam sodu.

Inkvizīcijas tiesa bija daudz objektīvāka un juridiski korektāka par laicīgo tiesu. Svētās inkvizīcijas izmeklēšanā apsūdzētajam bija atļauts sevi aizstāvēt.

Trešajā gadsimtā baznīca, balstoties uz Svētajiem Rakstiem, galīgi noformulēja kristīgās ticības doktrīnu. Tai pretī runājošas Svēto rakstu interpretācijas tika atzītas par ķecerību, tomēr līdz vienpadsmitajam gadsimtam par ķecerību tiesāja reti.

Tikai 1542. gadā Romas pāvests Pāvils III ar bullu «Licet ab initio» izveidoja Svēto inkvizīciju kā atsevišķu Baznīcas struktūru.

Ekstrasensu cīņas

Colloquy of Poissy. Robert Fleury. Wikipedia

Inkvizīcija bija praktiski visās kristīgās valstīs. Arī Krievijā Pēteris pirmais ieviesa inkvizīciju. Pirmais likums, kurš paredzēja nāves sodu, sadedzinot Krievijā, tika aizgūts no zviedru militāriem statūtiem un pieņemts 1715. gadā.

Tas, ka Svētā inkvizīcija, ķeceru nodarījumus izmeklēja un vajāja vēl nenozīmē, ka tie kurus vajāja bija nevainīgi un bez grēka. Ja tiem, kurus vajāja, izdotos pārņemt varu kristīgās valstīs, vai viņi izmantotu saudzīgākas metodes? Šodien, kaut kas līdzīgs ir noticis, jo tas, ko viduslaikos uzskatīja par grēku un noziegumu kļūst par to, ar ko daži lepojas un valstu likumdošana, represīvie orgāni un tiesas rūpējas, lai viņi varētu šādi izpausties. Nu ir laiks, kad aizvien neatlaidīgāk vajā tos, kas dzīvo atbilstoši kristīgām normām. Vai tad, kad darbojās Svētā inkvizīcija bija iespējamas «Ekstrasensu cīņas», zīlēšanas saloni, lāstu uzlikšanas un noņemšanas pakalpojumi?

Visas reliģijas uzskata, ka realitātē pastāv maģija un maģiskas darbības. Reliģijas ir pārliecinātas, ka pastāv melnā maģija un tā saucamā – labā (baltā) maģija. Šeit jāuzsver, ka kristietība maģiju nedala labajā un sliktajā. Kristiešu prāt maģija ir sātana instruments un tātad ķecerība. Ja Svētā inkvizīcija noskaidroja, ka kāda sieviete lasīja sēnes vai zālītes pļavā vai mežā uzskatot, ka tās ārstē, viņa tika attaisnota, bet, ja tika pierādīts, ka zālītes tika gatavotas, lai manipulētu, ietekmētu, indētu, tad šādām apzinātām un mērķtiecīgām darbībām sekoja sods.

Sods par burvestībām pastāvēja arī pirms kristietības. Pirmā sieviete, kuru Svētā inkvizīcija atzina par raganu, tika sadedzināta 1498. gadā. To varētu uzskatīt par «raganu medību» sākumu, kurš beidzās septiņpadsmitā gadsimta sākumā.

Kristieši

Svētās inkvizīcijas asiņainās «darbības» rezultātiem būtu jābūt redzamiem arī šodien. Bet to nav. Tieši pretēji, šodien drīkst publiski teikt, ka kādas konkrētas tautības cilvēks ir muļķis, to politkorektums ļauj, bet apgalvot, ka šīs konkrētās tautības cilvēki ir muļķi, ir noziegums. Par to bargi soda, bet, ja publiski apgalvot, ka kristieši ir muļķi, un citādi tos aizskart un pazemot – nekāda soda nebūs.

Kristieši ir vienīgie, kurus drīkst pazemot, apmelot, ņirgāties un zaimot. Daži «gudrie» pat muld par kaut kādu pāvesta vai citu kristīgo baznīcu vadītāju varenību. Ja būtu kaut jel kāda varenība vai ietekme, tad nebūtu tādu, kuri uzdrošinātos aizskart kristieti, to pazemot vai citādi izrādīt necieņu.

Ielūkojieties sociālajos tīklos un pārliecināsities par manu vārdu atbilstību realitātei.

Bet pamēģiniet necienīgi izturēties pret citu reliģiju pārstāvjiem un citām reliģijām! Daži mēģina, nav man šai rakstā jāstāsta, kā tas viņiem beidzas, bet kristiešus drīkst atklāti nicināta, tāpēc, ja nu kāda reliģija patiesi ir miermīlīga un iecietīga, tad tā ir kristietība.

Garīdznieki

Tālajos viduslaikos viens no Svētās inkvizīcijas svarīgākajiem uzdevumiem bija nevis tantiņas mežos un pļavās tvarstīt, bet vērot un sodīt garīdzniekus. Viens no garīdznieku izplatītākajiem pārkāpumiem bija celibāta pārkāpšana.

Spānijā piecpadsmitajā un sešpadsmitajos gadsimtos aptuveni piecpadsmit procentu garīdznieku tika pieķerti homoseksuālās attiecībās un bija pat zoofilijas gadījumi.

Plaši bija izplatīta daudzsievība, jo datoru un interneta nebija, varēja katrā apdzīvotā vietā precēties un pārsimts kilometru attālumā dzīvojoša cita ģimene par to nezināja. Arī šos noziegumus izmeklēja Svētā inkvizīcija.

Svarīgi ir saprast, ka to ko atklāja un izmeklēja Svētā inkvizīcija bieži pirms izmeklēšanas zināja noziegumos pieķerto paziņas, radi, kaimiņi un citi nejaušie nozieguma liecinieki. Arī agrāk pasaule bija šaura. Cilvēki, bez interneta un sociālo tīklu apmeklēšanas zināja, kā dzīvo, domā un ko dara citi ciema vai pilsētiņas iedzīvotāji.

Alternatīva

Tad vairumam cilvēku bija ieaudzināta izpratne par taisnīgumu, netaisnību un to, kas ir noziedzīgs, tāpēc cilvēki mēdza stihiski organizēties, lai paši kādu sodītu.

Šādas darbības šodien dēvējam par Linča tiesu. Linča tiesā neiesaistīja zinošus izmeklētājus un prasmīgus pratinātājus. Tam vienkārši nebija laika, un linčotājiem tas šķita lieks.

Noziegumā notvertajam Linča tiesā nebija iespējas aizstāvēties. Ja reiz Linča tiesa pret kādu vai kādiem bija, sākusies tā parasti, beidzās ar nomētāšanu ar akmeņiem vai citādu nogalināšanu.

Bija arī izmanīgi ļaundari, kuri prasmīgi apmeloja, iznīcināja un tā guva materiālu labumu un ietekmi.

Svētās inkvizīcijas tiesas būtiski samazināja Linča tiesu skaitu. Gadījās tā, ka Svētā inkvizīcija paglāba kādu no izrēķināšanās, izmeklēja un ilgu laiku tiesāja.

Džordāno Bruno apsūdzību izmeklēja un tiesāja divdesmit gadus. Tiesas notika publiski un atklāti. Apsūdzētajam bija iespēja aizstāvēties, atzīt sevi par vainīgu un minēt citus vainu mīkstinošus apstākļus. Svētā inkvizīcija bija alternatīva Linča tiesām.

Lai uzturētu apsūdzību maģijā un burvestībās, bija nepieciešami vismaz divi liecinieki, kuru liecības sakrita. Lieciniekiem bija jābūt vienā un tai pašā laikā, vienā un tai pašā vietā un jādzird viens un tas pats. Tikai tādas aculiecinieku liecības tika ņemtas vērā. Ja liecinieku liecības kaut nedaudz atšķīrās tās tika noraidītas, un apsūdzētais atbrīvots, kā šodien teiktu – pierādījumu trūkuma dēļ.

Līdz mūsdienām nav bijis un nav šodien nevienas tiesas, kura būtu tik daudz attaisnojošu lēmumu pieņēmusi, kā Svētā inkvizīcija.

Piemēram, matemātiķa Johannesa Keplera māti apsūdzēja burvestībās. Viņš piedalījās apsūdzības noraidīšanā, un viņa māti attaisnoja un atbrīvoja.

Nāvessods

No 1550. gada līdz 1800 gadiem katoļu inkvizīcijas tiesas priekšā stājas aptuveni simt piecdesmit tūkstošu apsūdzēto no tiem trīs tūkstoši tika notiesāti ar nāvessodu. Vairums no notiesātajiem bija garīdznieki un homoseksuālisti, ka arī burvestībās pieķertie, kuri atzinās nodarījumā, bet atteicās to nožēlot un turpmāk tā nedarīt.

Sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā nāvessodu spriedumu bija līdz pat četriem procentiem, bet citos laikos pat tikai līdz vienam procentam.

Trešdaļa apsūdzēto pēc izmeklēšanas beigām tika atlaisti bez jeb kāda soda. Vairums piespriesto sodu galvenokārt bija tā saucamo baznīcas sodu, kad kā sodu piesprieda skaitīt lūgšanas, sodīja arī liekot gavēt.

Svētai inkvizīcijai svarīgi bija noskaidrot, kāpēc apsūdzētais tā ir rīkojies. Svarīgi bija pārliecināties, ka apsūdzība ir pamatota un apsūdzētais nav apmelošanas upuris. Lai to noskaidrotu, spīdzināšanas metodes tika izmantotas retos gadījumos. Spānijā spīdzināšana nekad nebija garāka par piecpadsmit minūtēm. Tikai divi procenti no tiem, kuru nodarījumus izmeklēja spāņu inkvizīcija, tika spīdzināti.

Spīdzinot nevar noskaidrot kāpēc cilvēks, tā rīkojies, jo ciešot sāpes cilvēks reti, kad saka taisnību. Viņš vēlas pārtraukt spīdzināšanu un ir gatavs apgalvot, apmelot, teikt nepatiesību, lai tikai viņu vairs nespīdzina. Tāpēc inkvizitori, lai noskaidrotu patiesību ļoti reti izmantoja spīdzināšanu. Gadījumos, kad bija skaidrs, ka apsūdzētais kaut ko nepasaka līdz galam, vai atsakās atklāt noziegumā iesaistītos tad izmantoja spīdzināšanu.

Inkvizitora uzdevums bija uzzināt, noskaidrot nevis, izmantojot izdevību gūt sadistisku prieku, kādu spīdzinot. Galvenais uzdevums bija atšķirt muļķi no apzinīga ļaundara.

Pa īstam

Tautas tradīciju izraisītas darbības arī netika vajātas. Dažādas tradicionālas pulcēšanās, dziesmu dziedāšanas, ugunskuru kurināšanas vai vainagu nēsāšana, saulgriežu, ražas svētku un par citu tradīciju praktizēšana un svinēšana nebija sodāma.

Šodienas dzīvē mēs pret burvestībām un maģiskām darbībām attiecāmies, kā pret jokiem. Mēs neticam, ka tas ir pa īstam, bet tad tas bija pa īstam un uz to arī reaģēja pa īstam.

Svētās inkvizīcijas darbības rezultātā attīstījās zinātne. Inkvizīcija bija ieinteresēta zinātnes attīstībā, jo zinātnes sasniegumus un atklājumus varēja izmantot pret cilvēku tumsonību, kas izvērtās dažādās maģiskās darbībās, ticējumos.

Zinātne ļāva skaidrot notiekošo bez garu piesaukšanas. Pateicoties inkvizīcijai briesmoņi, nāras, fejas pārcēlās uz teiku un bērnu pasaku valstību, bet cilvēki iemācījās izprast nezināmo ar zinātniskām metodēm.

Tāpēc pirmās universitātes radās klosteros. Viduslaikos baznīcai bija milzīga vara, ja baznīca zinātnē un zinātniekos saskatītu kādu apdraudējumu, tai bija gana daudz instrumentu, lai zinātni un zinātniekus iznīcinātu.

Tieši otrādi baznīca visādi attīstīja, virzīja un loloja zinātni, jo gan tad, gan tagad zināšanas cilvēkus atbrīvo no maldiem. Gan inkvizīcija, gan zinātne cīnās pret tumsonību un maldiem.

Spānijā inkvizitorus vervēja visizglītotāko garīdznieku vidē. Svētā inkvizīcija uzskatīja, ka viss, kas māca domāt, kas attīsta domas kultūru, ir baznīcas sabiedrotais.

Mīti

Laikam visplašāk izplatītais mīts ir par zinātnieka Džordano Bruno sadedzināšanu. Tas nezinošiem cilvēkiem ir kļuvis par apsūdzību pret Svēto inkvizīciju.

Kāpēc tu domā, ka Džordāno Bruno bija zinātnieks? Vai lasīji kādu viņa zinātnisku darbu, iepazinies ar Džordāno Bruno veikto pētījumu vai citu zinātnisku darbību?

Nē, jo viņš nekad nav nodarbojies ar zinātni. Viņš sevi dēvēja par baltās maģijas maģistru. Viņš bija okultists un karojošs pagāns, bet ne zinātnieks. Šodien tādus dēvējam par profesionāliem piketētājiem, cīnītājiem pret globālismu, par vides aktīvistiem, par huligāniem arī karojošiem kristiešiem un pagāniem.

Kad Džordāno Bruno pieteicās par pasniedzēju Oksfordā, viņu eksaminēja. Izrādījās, ka šis «zinātnieks» nezināja, ar ko atšķiras Perigejs no Apogeja. Līdzīgi kā šodien daudzi «izglītoti» cilvēki nesaskata atšķirību starp astroloģiju un astronomiju. Tie nespēj atšķirt viltus zinātni no zinātnes.

Kad Džordāno Bruno iztaujāja par Kopernika Saules sistēmu, viņam sajuka saule ar cirkuļa kājas izdurtu caurumu debesu kartē.

Ir publicēti Svētās inkvizīcijas pratināšanas protokoli. Izlasot jeb kurš var uzzināt par to, kā bija patiesībā.

Jā, viņam bija sava pārliecība, no kuras viņš neatteicās un tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņu sodīja. Inkvizīcija Džordāno Bruno neapsūdzēja par to, ka viņš it kā apgalvotu, ka zeme griežas ap sauli. Heliocentrismu tas ir hipotēzi, ka Saule ir Visuma centrā, un ap to rotē planētas un zvaigznes tobrīd katoļu baznīca nenoliedz un neapkaroja.

Heliocentrisms

Katoļu garīdznieks Nikolajs Koperniks hipotēzi par heliocentrismu sāka rakstīt 1516. gadā, bet 1531. gadā Nikolaja Kopernika «Mazos komentārus» izlasīja Romas pāvests, kurš pats labi pārzināja astronomija, atzina darbu par ievērības cienīgu.

Šodien zinām, ka heliocentrisma modelim ar Kopernika modeli kopīgs tikai tas, ka Zeme riņķo ap sauli.

1600. gadā Džordāno Bruno sodīja par to, ka viņš uzstājīgi apgalvoja, ka:

Pasauļu ir daudz;

Ka dvēsele spēj atrasties vairākos ķermeņos;

Ka maģija ir pieļaujama;

Ka Svētais gars ir pasaules dvēsele;

Ka Mozus brīnumus darīja izmantojot maģiju;

Ka Mozus pats izdomāja baušļus;

Ka Svētie raksti ir māņu tēls;

Ka velns tiks izglābts;

Ka no Ādama un Ievas ir cēlušies tikai žīdi, bet pārējie cilvēki no tiem, kurus Dievs radīja dienu iepriekš;

Ka Jēzus Kristus nav Dievs, bet bija slavens burvis un, tāpēc pelnīti pakārts, nevis krustā sists;

Ka pravieši un apustuļi bija burvji, nekam nederīgi cilvēki un, ka tos pamatoti pakāra.

Džordāno Bruno apsūdzībā nav ne vārda par astronomiju vai debesu ķermeņiem.

1612. gadā inkvizīcija Nikolaja Kopernika grāmatu aizliedza. Bet tas bija divpadsmit gadus vēlāk un aizliegumam bija citi iemesli. Viens no iemesliem bija tas, ka Džordāno Bruno manipulējot ar Heliocentrismu, to izkropļoja un tā radīja sajukumu un nesaskaņas.

Ja painteresēsities, izrādīsies, ka vairums zinātnieku bija pārliecināti kristieši: Nikolajs Koperniks, Galileo Galilejs, Īzaks Ņūtons, Blēzs Paskāls, Johanness Keplers un daudzi citi.

Šis rakstiņš jau kļūst par rakstu, tāpēc nobeigumā Bernarda Šova secinājums: Es nezinu, vai ir Dievs, bet jādzīvo tā, it kā viņš būtu un Galileo Galilejs apgalvoja, ka Bībele nemāca kā iekārtotas debesis, Bībele māca kā debesīs nokļūt.

Leonards Inkins

P. S. Ja ir ko piebilst, iebilst vai vēlies nosodīt – raksti man personiski.