Mazā Ģilde. Foto: kulturaskarte.lv

Ceturtdien, 12. maijā plkst. 18. 30, ”Mazajā ģildē – kārtējā lekcija ciklā “Domāsim kopā!”
Lektors: Sergejs Ancupovs; lekcija temats:”Daži Latvijas ekonomikas izaugsmes un attīstības aspekti. Aktīvs valstiskums tautsaimniecībā: kas ir un ko darīt?”

Pēdējā sezonas lekcija 26. maijā. Lektore: Dr. Elizabete Taivāne. Lekcija temats: «Mūsdienu latviešu reliģiozitātes modifikācijas».

Aicināti visi interesenti – ieeja brīva!

Iepriekšējo lekciju videoieraksti iespēju robežās tiek ievietoti portālā atjaunotne.lv

Piemēram, V. Muktupāvela lekcija “Latvietība un kristietība”

Domasim kopa grafiks 2016.Maijs

Draudi Latvijas iekšpolitikā un ārpolitikā, kā arī latviešu tautas apziņā ir novēršami, bet nevis tik vien, kā ar politisko vai ekonomisku lēmumu palīdzību, bet gan ar kristīgās saimes palīdzību. Taču kāpēc gan iekļautajam ledājos Latvijas kuģis nemaz tā nekustas uz priekšu, ja ņem vērā, ka ir pietiekams skaits kristiešu Latvijā, kuri lūdz par Latvijas valsti?

Lūgšana par Latviju?

Piedaloties kādā lūgšanā par Latviju raisīja pārdomas par to, ka šāda veida lūgšanās varētu piedalīties, piemēram, piecus gadus atpakaļ vai arī šodienas skatījumā, taču lūgšanu saturs nemainīgs. Cik lielā mērā šādām lūgšanām ir reāls Dievišķs spēks un kādus rezultātus gaidīt?

Mērķis nav ironizēt par tik nopietnu un globāla mēroga lūgšanu, taču ieskatīsimies lūgšanu saturā un paanalizēsim, kāpēc lietas ,Latvijas mērogā, nevirzās uz priekšu.

Iestrēgušie lūgšanā

Lūdzēji: Dievs svētī Latviju!

Dievs: Es to esmu svētījis.

Lūdzēji: Dievs piedod latviešu tautai par elku kalpību.

Dievs: Es jau esmu piedevis

Lūdzēji: Dievs, svētī Latvijas valdību, prezidentu, premjerministru un.t.t.

Dievs: Esmu svētījis.

Lūdzēji: Dievs dod valsts vīriem gudrību.

Dievs: Viņiem jau ir sava paša gudrība kā „skaldīt un valdīt.”

Šāda veida sarakstu varētu turpināt dienu un nakti, taču kādi rezultāti?..

Vispārinātas lūgšanas

Kurš ir ieinteresēts vispārīgās lūgšanās? Mūsu visu kopīgais ienaidnieks sātans.

Uzdodot jautājumu lūdzējam, ko viņaprāt nozīmē latviešu tautas elku kalpība? Atbilde bija tā pati dziesmiņa diemžēl vecās skaņās – pagāniskā kalpība, latviešu dievekļu pielūgsme, dainas, dievturība. Aptuveni tāda bija atbilde. Bet vai ar to ir arī viss? Vai tikai dievlūdzēji nav tā kā iestrēguši pagātnes lūgšanās?

Kādai kristietei neizturot „bezjēdzīgu gumijas vilkšanu” neitrālās lūgšanas laikā jautāju, kā viņa domā, kāpēc latvieši- kristieši nemaz necenšas sacelties pret netaisnību, nemaz nav tik naski sadot sātanam „pa purnu” saistīt dēmoniskās aktivitātes Latvijas zemē?… viņa mani pārtrauca ar dievbijīgu smaidu, paskaidrojot lēnā tempā, izrunājot dievbijīgus vārdus: „Tāpēc, ka latvieši ir lēnprātīgi…”

Ko mēs saprotam ar vārdiem lēnprātība? Vai tā nav pielaidība, samierināšanās, pakļaušanās, bailes no pārspēka, vienaldzība, apātija, neitralitātes saglabāšana jeb sevis pasargāšana un t.t.? Varbūt ir pienācis laiks nedaudz paanalizēt, savu vārdu krājumu un to nozīmi? Mēs izsakāmies kristīgā terminoloģijā, taču vai mēs saprotam ko runājam? Vai saprotam ko darām? Vai „lēnprātīgai” rīcībai ir arī kāda nozīmīga jēga? Varbūt ir pienācis laiks latviešu kristiešiem arī konfrontēt? Reāli iestāties par Latvijas zemi, tās robežu apsargāšanu, neļaušanā ienaidniekam sirot un graut latviešu pašapziņu un nacionālās vērtības, neļaut ienaidniekam pastiprināt latviešu tautas nevērtību un t.t.

Kamēr sātans spēj paralizēt latviešu kristiešu domāšanas veidu ar viltus “lēnprātību” un kamēr izskolojas lūgšanu satura formalizēšanā, tikmēr Latvijas zemei reāli nav uz ko cerēt. Ja nevar paļauties uz kristiešiem, Latvijai nav izredzes. Ja kristieši neiestājas kā mūra siena aizsargājot visas Latvijas stratēģiski nozīmīgās pozīcijas, tikmēr neredzēt Latvijā Atmodu..

Kristieši skolojas savā saprašanā, bet sātans siro pa Latviju. Kamēr kristieši domā, ka Dievs visu uzrauga, tikmēr sātana kalpi rīkojās. Bet ko lai dara, ka latvieši-kristieši ir “lēnprātīgi”..

Cik ilgi vēl Latvija izturēs kristiešu vispārinātās lūgšanas? Cik ilgi Latvija vaidēs no apkaunojuma un pazemojuma, kamēr kristieši „ies lēnprātībā”? Cik ilgi vēl Latvijai jāatdod sava suverenitāte pa daļām, lai apsegtos ar lauskām, un kristieši saprastu, ka ienaidnieks jāpadzen no savas zemes, no savas tautas dzīves?

Cik vēl no latvieša-kristieša ir jāatņem, lai viņš pateiktu: „Stāt! Pietiek! Es Tev sātan neatdošu to, ko Dievs man ir svētījis un dāvājis par dāvanu man! Ķetnas nost no mana īpašuma, mantojuma, dāvanas, Latvijas neatkarības- suverenitātes, dzimtās un Tēvzemes valodas, Satversmes un galu galā nepieļaušu Dieva Vārda jēgas kropļošanu! Ķetnas nost no manas Latvijas!”

Taču ko lai dara, ka kristieši „iet lēnprātībā”..

Ceļš uz konkrētību

Latvieši-kristieši lūdz Dievu par savām vajadzībām, tās taču ir konkrētas. Izskats, izmērs, krāsa, smarža, lietderība, izturība un.t.t. Taču kad lūgšana nonāk par Latvijas valsti, tad tā kļūst par banāli, bezpersonisku, pat radot priekšstatu, ka lūgšana par Latviju ir tā starp citu. Ko mēs ceram sagaidīt no Dieva, ja esam tik nevērīgi pret viņa visdārgāko mantojumu vārdā cilvēks, respektīvi, latviešu tauta, un viņa kaujas lauku – Latvijas sirds?

Varbūt Jūs teiksiet, ka Latvija nav vajadzīga, galvenais ir cilvēks? Atbildu ar pretjautājumu, tad jau mātes miesa deviņu mēnešu garumā cilvēka embrija attīstībai arī nav vajadzīga. Kāpēc gan cilvēkbērnam ir vajadzīga vide, kurā attīstīties? Kāpēc gan mocīt (Latvijas) mātes miesu, abortēsim (latviešus) un miers!

Vai tas kastrācijas un abortēšanas process nav jau ieildzis pašu latviešu apziņās? Aicinu par to pārdomāt ieejot jaunajā 2012. gadā, ko mēs ceram sagaidīt no Dieva un cik tas ir attaisnojams..

Par ko tad lūgt konkrēti?

Patlaban aktuālākie jautājumi politiskā sfērā.

Ārpolitikā 

Vēlas federalizēt Eiropu, atņemot valstu suverenitāti

Briselē notika ES līderu samits, kurš izšķīris suverēno valstu, Eiropas Savienības un ikviena Eiropas iedzīvotāja nākotni t. sk. Latvijas. Pamatojoties uz apstākli, ka Eiropas Savienības dalībvalstis ir nokļuvušas smagā finansiālā un ekonomiskā krīzē, notiek mēģinājumi samazināt valstu suverenitāti par labu Eiropas Savienības federalizācijai.

ES vadošās lielvalstis vēlas ieviest izmaiņas Lisabonas līgumā, lai ES, nevis nacionālās valstis, noteiktu kāds izskatīsies katras valsts budžets. Ieviešot:
• „automātiskas sankcijas” pret tām valstīm, kuru publiskais deficīts pārsniedz 3% no IKP;
• stingrākus ierobežojumus valstu konstitūcijās saistībā ar fiskālo brīvību;
• Eiropas Stabilitātes mehānismu, kas nākotnē paredzētu, ka no Latvijas var pieprasīt aptuveni 3 miljardu eiro lielu līdzmaksājumu citas valsts glābšanai;
• Eiropas Savienības valstu iemaksu 200 miljardus eiro apmērā Starptautiskajā valūtas fondā, lai glābtu krīzes skartās eirozonas valstis;
• valstu nacionālo budžetu apstiprināšana Eiropas komisijā pirms apstiprināšana valsts parlamentā, ja valsts ir nonākusi krīzē.

ES līderu samitā neizdevās panākt visu 27 Eiropas Savienības dalībvalstu vienošanos, jo Lielbritānija un Ungārija nepiekrita šim principam, savukārt Zviedrija un Čehija nolēma pirms tam konsultēties ar savu valstu parlamentiem par šo soli. Lielbritānijas premjerministrs D. Kamerons sacīja: „Citas valstis ir iekšā [eiro zonā] un ar prieku veic radikālas izmaiņas, atsakoties no suverenitātes, lai tas darbotos.” Lielbritānija uzskata, ka šīs izmaiņas nav viņu interesēs, tāpēc viņi nepiekrīt šiem grozījumiem.

Viltīgs gājiens

Tomēr ar šo četru valdības vadītāju lēmumiem process netika apturēts, un notiek mēģinājums noslēgt starpvaldību līgumu starp eirozonas valstīm un tām valstīm, kuras vēlēsies pievienoties šim līgumam.

Šī finanšu un ekonomiskā krīze, kura ir skārusi pasauli ir lielisks instruments, lai Eiropas lielvaras nostiprinātu savu ietekmi reģionā pār mazākām valstīm, kuras krīzes nomocītas var ķerties pie šķietamā glābšanas riņķa. Neapzinoties, ka atbrīvojoties no finansiālām problēmām šodien, mēs būsim zaudējuši kaut ko daudz svarīgāku. Savas valsts suverenitāti, kuru tikai nesen atbrīvojām no Padomju Savienības skavām. Ņemot vērā, ka šīs izmaiņas būs vērstas uz tālāku Eiropas Savienības federalizāciju, domājams, ka Latvijai ir jāatsakās no piedāvātajām izmaiņām vai jācenšas tās būtiski mainīt, lai Latvija saglabātos kā neatkarīga valsts.

Labas ziņas

Samita gaitā ir noticis arī pozitīvs pavērsiens: Vācijas atbalstītais priekšlikums, ka valstīm būtu nacionālie budžeti jāsaskaņo vai pat jāapstiprina Eiropas Komisijā, pēc vairāku dalībvalstu iebildēm esot “nolikts malā”.

Pārdomām

Taču visai dīvaini, ka Latvijas valdība tautas vietā pārdomā iespējas atteikties no Latvijas suverenitātes, pat neizvirzot šo jautājumu tautas balsošanai referenduma ceļā, kas jāpiebilst ir daudz svarīgāks lēmums, nekā valsts valodā nevēlējušos runātāju un tautas šķēlēju pretenziju izlādēšanos iespēju uz latviešu tautas rēķina referenduma ceļā. 

Būs jauni mēģinājumi apiet Latvijas Satversmi, tāpēc ir iemesls lūgt, lai tas neizdotos.

Iekšpolitikā

Kriminālatbildība par seksuālo minoritāšu aizskaršanu interneta telpā

Latvijas Cilvēktiesību centrs vēlas ietekmēt Saeimas deputātus veikt grozījumus Krimināllikumā, lai paredzētu kriminālatbildību, kas vērsti pret seksuālajām minoritātēm, proti par naida kurināšanu internetā.

Jo neapmierina, ka tradicionālie ģimenes piekritēji vēršot savu nepatiku pret homoseksuālistiem, tiek piemēroti Likumā paredzētais pants- huligānisms. Bet, kā paziņo Latvijas Cilvēktiesību centrs tad tradicionālajiem jāizcieš bargāks sods Tāpēc, ka vēršoties pret „ cilvēka neatņemamu identitātes pazīmi” – seksuālā orientācija.

Ja tā ir neatņemama identitātes pazīme, tad kāpēc visi vīrieši pasaulē nav homoseksuālisti un visas sievietes pasaulē nav lesbietes? Ko tik necenšas „iesmērēt” neikdienišķām frāzēm, cerot, ka „izbīdīs” nepamanot.

Turklāt ja reiz mēs dzīvojam tiesiskā Latvijas valstī, tad kāpēc gan, aprobežoties tik vien ar vēršanos pret seksuālajām minoritātēm? Kāpēc ne pret kristiešiem, musulmaņiem, sievietēm, pret latviešu tautu, pret valsts valodu, pret atpazīstamiem cilvēkiem Latvijā? Unt.t.

Bet kriminālatbildība par provocēšanu?

Un ja reiz godīga, tiesiska Latvijas valsts, kura demokrātijas sapratni izdala pa labi un pa kreisi, tad vajadzētu taisnīgu sadalē arī atbildību uzņemties homoseksuālistiem ieviešot sodu par provocēšanu! Un cik ļoti homoseksuālisti ir iemīlējuši provokatīvi vērstas darbības, to arī Latvijas tauta jau sen zin. Tad nu gan mūsu tiesas sistēma zeltu un plauktu no tā vien.

Starp citu, Latvijas Cilvēktiesību centrs uzskata, ka par cik pašlaik, kad ir „atvērts Krimināllikums” un tajā paredzētas apjomīgas izmaiņas, tā ir viena iespēja, kā Saeimas deputātiem atgādināt īpaši par Krimināllikuma 78.pantu, kas paredz atbildību par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu. Tātad Latvijas Cilvēktiesību centrs uzskata, ka 78.pantā noteikti kaut kas „jāiesprauž pa otru galu”.

Ir iemesls lūgt, lai homoseksuālistu plāni neizdotos.

Balsot vai nebalsot PRET krievu valodu kā otru valsts valodu?!

Spektrs viedoklis ir solidārs ar tālāk minēto: Latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu vēlētāji varētu saglabāt arī klusējot – paliekot mājās un ignorējot šo pasākumu. Taču piedaloties tikšot raidīts daudz spēcīgāks signāls par to, kādu kārtību vēlamies savā valstī. “Tā mēs vēlreiz apliecināsim un nostiprināsim Latvijas valsts nacionālo un demokrātisko identitāti un latviešu valodu kā kopīgu pamatu visiem Latvijas iedzīvotājiem un saliedētai sabiedrībai,” teikts “Vienotības”, ZRP un NA paziņojumā.

Koalīcijas partijas savā paziņojumā augstu novērtē to Latvijas krievu, baltkrievu, ukraiņu un citu tautību politiķu un sabiedrisko darbinieku nostāju, kuri ir aicinājuši neiesaistīties kampaņā pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu; nosoda mēģinājumus apšaubīt Latvijas valstiskuma pamatus un sašķelt Latvijas sabiedrību.

Līdzīgu viedokli vēl pirms valdošo partiju viedokļa paziņošanas pauda arī opozīcijā esošās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārstāvis Augusts Brigmanis. Viņš uzskata, ka visiem, kam latviešu valoda ir svēta, referenduma dienā jāiet un jānobalso pret otru valsts valodu. “Protams, mēs savu panāksim arī tad, ja paliksim mājās un nobalsošanai nebūs kvoruma. Taču šādu rīcību gan referenduma iniciatori, gan ārvalstis var uztvert tā, ka latviešiem valodas jautājums ir vienaldzīgs. Un tas iedrošinās viņus jauniem mēģinājumiem. Tādēļ labāk dot citu signālu, lai miljons vēlētāju referendumā liek visiem saprast – šeit var būt tikai viena valsts valoda. Un punkts!” aicināja A. Brigmanis.

Ir iemesls lūgt, lai latviešu tautas ienaidnieku plāni neizdotos un praktiskā veidā balsot PRET!

Noslēgumā

„Tu Dieva tauta, spēkus smelies

Iz skaidriem dzīvības avotiem!

No tumsas māņiem augšup celies.

Uz cēliem gaismas augstumiem!

Lai pukst priekš tautas katram sirds,

Ka viņas goda kronis mirdz!”

(No luterāņu dziesmu grāmatas.)

Es ticu Dievam 11 gadus un uzskatu sevi par laimīgāko cilvēku pasaulē. Bet līdz tam laikam, kad es nebiju pazinusi Dievu sevi par laimīgu nenosauktu. Mans bērns no pirmās laulības septiņos gados noslīka. Otrajās laulībās es piedzemdēju sešus mēnešus vecu bērniņu, kurš piektajā dzīvošanas dienā nomira. Kad apprecējos trešo reizi mums ar vīru bērniņa nebija septiņus gadus, bet mēs neatlaidīgi lūdzām Dievu un Viņa žēlastībā mēs esam saņēmuši ilgi gaidīto meitiņu Anniņu. 

Mazulis attīstījās lieliski, bet kad viņa kļuva gadu veca, sākās problēmas ar barības pārstrādi. Pēc ārsta apskates mūs ievietoja slimnīcā , lai veiktu pārbaudes.

Izrādījās, ka bērniņam parādījies augonis olas lielumā. Mūs pārcēla onkoloģiskajā nodaļā. Tur noteica diagnozi: augonis nierēs ar 4 pakāpes metastāzēm. Trīs ceturtdaļas nieru manam bērnam nefunkcionēja. Tas nozīmē – vēzis. Ārsts teica, ka mēs pie viņa pārāk vēlu esam griezušies. Anniņas ceļš neizbēgams – nāve.

Šīs ziņas mums ar vīru bija kā ar dunci sirdī.
Trīs mēnešus pirms meitiņas piedzimšanas es redzēju sapni un tajā eņģelis tur uz savām rokām piedzimušo bērniņu un teica: „Šis bērns kalpos Dievam sākot no piedzimšanas brīža”. Es sāku lūgt Dievu: „Dievs, kā tas iespējams? Ne jau tāpēc Tu mūs esi svētījis ar bērnu, lai vēlāk to paņemtu!” Šajā brīdī es izjutu Svētā Gara klātbūtni un dzirdēju balsi: „Kāpēc tu raudi? Es taču esmu tev līdzās. Palūdzi mani un es dziedināšu tavu meitu.”

Kad mēs ar vīru uzzinājām par šo diagnozi ārsta kabinetā, izgājām no tā, mēs sākām karsti pielūgt Dievu. Mēs teicām: „Dārgais Jēzu! Mēs ticībā pieņemam mūsu meitas dziedināšanu. 2000 gadu atpakaļ Tu nomiri par viņu, un mēs paticamies Tev par to.” Mēs sākām ticēt tam, ko Jēzus teica un mūsu sirdis piepildījās ar pārdabisku prieku. Mēs sapratām, ka neskatoties uz to, kādām diagnozēm mūs biedētu ārsti, mēs ticēsim tikai Jēzus teiktajam. Viņš ir mūsu dzīves valdnieks!

Teicu vīram, lai viņš palūdz mūsu draudzei „Jaunā dzīvība” lūgt par mūsu meitiņu.
Tad mēs jautājām Jēzum: „Ko Tu liksi mums tagad darīt?” Atbilde bija tāda: „Piekrītat veikt ķīmijas terapiju. Es svētīšu ārsta rokas.”
No paša sākuma bija skaidrs un redzams, ka bērns praktiski mirst. Anniņa sāka aizrīties no gaisa nepietiekamības. Sāka vemt. Es raudāju, redzot tādu ainu, mana sirds plīsa no sāpēm, bet tajā pašā brīdī…Pēkšņi mani pārņēma neizsakāms prieks. Un domās sāku kliegt: „Sātan, tu mani neapmānīsi! Jēzus manu meitu ir dziedinājis!” Es pati līdz galam tā arī nesapratu kāpēc tā darīju. Jo ārsti taču teica, ka izredžu nav, tas taču ir 4 – pakāpes vāzis.

Bet, izrādās, ka Dievam nekas neav neiespējams, ja mēs ticam!

Par Autoru

Roberts T. Kijosaki ir pasaules mēroga bestsellera „Bagātais tētis nabagais tētis”, kā arī “Bagātā tēva bagātais un atjautīgais dēls” autors. Paralēli šai grāmatai Roberts Kijosaki radīja galda spēli CASHFLOW, ar kuras palīdzību iespējams viegli un ātri apgūt naudas plūsmas ceļus mūsdienu finansiālajā pasaulē.

Roberts pāris gadus nostrādāja korporācijā Xerox, bet 1977. gadā nodibināja savu pirmo komercuzņēmumu – neilona kabatas portfeļu Velcro ražotni. Šis produkts kļuva par visā pasaulē pazīstamu preci un pāris gados ienesa miljoniem dolāru lielu peļņu. 1985. gadā viņš nodibināja starptautisku izglītības kompāniju, kurā komerczinības un investēšanas iemaņas apguva daudzi tūkstoši studentu no visas pasaules.1994. gadā Roberts savu uzņēmumu pārdeva un 47 gadu vecumā aizgāja pensijā, lai pilnībā nodotos investēšanai.

Roberta T. Kijosaki dzīvesstāsts

Kāpēc daži cilvēki strādā mazāk, pelna vairāk un jūtas finansiāli drošāki nekā pārējie? Tad, lūk, ieskats tajā, ar ko tad sāka misters Kijosaki, lai panāktu finansiālu brīvību.

Kijosaki stāsta: „1985. gadā man un manai sievai Kimai nebija pajumtes. Mums nebija darba un ietaupījumos bija atlicis pavisam maz naudas, mūsu kredītkartes bija iztukšotas, un mēs dzīvojām vecā, brūnā Toyota ar nolaižamiem sēdekļiem, kas kalpoja par gultām. Pēc vienas nedēļas sākām apzināties skarbo realitāti: kas mēs esam, ko darām un kur atrodamies.

Bezpajumtnieka statusā nodzīvojām vēl divas nedēļas. Tad kāda draudzene, uzzinājusi par mūsu bezcerīgo situāciju, piedāvāja mums istabu savas mājas pagrabstāvā. Tur mēs nodzīvojām deviņus mēnešus.

Par savu drūmo situāciju nevienam nestāstījām, izskatījāmies tikpat labi kā vienmēr. Kad par mūsu nedienām uzzināja radi un draugi, pirmais jautājums vienmēr bija:”Kāpēc nemeklējat darbu?”

Centāmies izskaidrot savu viedokli, taču vairumā gadījumu nebijām saprasti. Cilvēkam, kas augstu vērtē stabilu darbu, ir grūti saprast, kā darbs varētu būt nevajadzīgs.

Šad tad mēs strādājām kaut kādus gadījuma darbus. Taču to darījām tikai tāpēc, lai vēders nerautos čokurā no bada un mašīnai nepietrūktu benzīns, respektīvi, lai mēs varētu virzīties uz savu galveno mērķi.”

Neieiet kārdināšanā

“Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.” (Mat.6: 13)

Kārdināšanas vārda nozīme -katram sava, taču kāpēc gan Kijosaki akcentē domu, nepadoties naudas kārdinājumam nekļūstot par tās vergu, brīdinot un cenšoties pasargāt arī no tā, ka kaut vai arī Tu varētu iegūt naudu stājoties darba attiecībās strādājot „par sistēmas skrūvi” taču, ja Tavs prāts atsakās būt par skrūvi sistēmā un tici, ka esi spējīgs uz kaut ko citu, tad jādara viss, lai pretotos, saglabājot savu patieso mērķi un mācoties citu teorijas skolu un apgūstot citu dzīves mākslas skolu sava mērķa uzstādīšanā, nospraušanā un virzībā. Soli pa soli virzoties tā, lai nekas nespētu šķirt Tevi no mērķa realizēšanas.

Kijosaki piemērs: „Jāatzīst, ka piedzīvojām arī grūtsirdīgus brīžus, kad ideja par garantētu, nodrošinātu darbu ar stabilu atalgojumu šķita pievilcīga.

Tomēr nodrošināts darbs nebija mūsu mērķis, un mēs turpinājām kulties uz priekšu, dzīvodami no rokas mutē, stāvēdami finansiāla bezdibeņa malā.”

Izturēt līdz galam

“Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.” (Mat. 10: 22) 

Svarīgi nenovirzīties no uzstādītā mērķa un izturēt līdz galam, vai arī kādi apstākļi. Ja Tev ir izvēlēts noteikts mērķis, kas ir saistās ne tikai ar savas personības attīstīšanu un naudas iegūšanu, bet kas varētu palīdzēt arī apkārtējiem līdzcilvēkiem, tad no elles tiks sūtīti dažādi šķēršļi, lai Tavs mērķis nerealizētos.

Kijosaki turpina savu dzīvesstāstu: „1985. gads bija sliktākais un viens no šķietami garākajiem mūsu dzīvē. Ikvienam, kas saka, ka nauda nav svarīga, acīmredzot tās nekad nav trūcis. Mēs ar Kimu bieži strīdējāmies. Bailes, nedrošība un bads rada tādu kā emocionālo īssavienojumu, un – cik paradoksāli – šādās situācijās mēs strīdamies ar vistuvāko cilvēku. Taču mani un Kimu vienoja mīlestība, par spīti dzīves likstām, mūsu savstarpējā saikne kļuva arvien stiprāka. Mēs zinājām, uz kurieni dodamies, tikai nebijām pārliecināti, vai tur nokļūsim.

Mēs zinājām, ka vienmēr varēsim atrast drošu, garantētu un labi apmaksātu darbu. Mēs abi bijām koledžās absolventi ar labām darba iemaņām un atbilstošu darba ētiku. Taču mūs neinteresēja darba nodrošinājums. Mēs tiecāmies pēc finansiālas brīvības.

1989. gadā mēs bijām miljonāri, tomēr mūsu sapņi vēl nebija piepildījušies – vēl nebijām ieguvuši patiesu finansiālu brīvību. Tikai kopš 1994. gada mums vairs nekad nav bijis jāstrādā. Tikuši galā ar ārkārtējām finanšu problēmām, mēs abi beidzot bijām finansiāli brīvi. Kimai bija 37 gadi, bet man –47.”

Pievienojoties finansiālajam guru, vēlētos vien pievienot, ka teiktais nav jāpārprot un nedrīkstētu ieiet galējībā, domājot, ka tagad Tu esi attaisnots nekā nedarīšanā, slinkošanā un ārišķīgā tukšā ambīciju proklamēšanā, bet gan, iepriekš teiktais ir jāsaprot, ka ja vēlies sasniegt finansiālo neatkarību, Tev būtu jāsāk ar sevis apzināšanos. Atbildot sev uz jautājumu: Kas es esmu un kurp dodos? Savu spēju apzināšanos un to izmantošanu, lai ātrāk un efektīvāk sasniegtu savu augsto mērķi.

Roberta T.Kijosaki praktiskais padoms

Nauda = ideja
Nauda rodas no jūsu idejām vienkārši tāpēc, ka nauda ir ideja;
Nauda ir tikai ideja, bet idejas formulē vārdos, tāpēc, jo rūpīgāk jūs izvēlaties savu leksiku, jo lielākas jūsu izredzes uzlabot savu finansiālo situāciju.
Jautājums: “Kā es to varu atļauties?”
Atgādinot sev vārdus: „Kā es to varu atļauties?” – varu „izvest ārā” bagāto cilvēku, kas mīt manī. Teikdams: „Es to nevaru atļauties,” – stiprinu sevī mītošo nabagu.
Atrast var tikai to, ko trenējies ir meklēt prāts;
Jautājums „Kā es to varu atļauties?” jūsu prātam paver iespēju meklēt veidus, kā kļūt turīgam, turpretī apgalvojums „Es to nevaru atļauties” laupa prātam jebkuru iespēju sasniegt vēlamo mērķi.