• Rinta Bružēvica :Pāri mums pašiem

Kādas svētības ir mūsu tautas pamatos un kā tās atbalsojas mūsdienās.

“Mēs nākam no saknēm, un vainagu visa pasaule sauc par Latviju. Mēs to apdzīvojam un piepildām. Te noris mūsu dzīves ar to priekiem un skumjām. Uz mums guļ seno laiku svētība. Tāpēc mēs esam. Un esam tik gudri, talantīgi, varoši, stilīgi, burtiski – likteņa apdāvināti,” raksta Gundars Ceipe savā grāmatā “Dieva tautas dzimšana. Latvieši”.

Mūsu tauta zina, kas ir apspiestība, paverdzināšana, pazemošana, bet tā arī zina, kas ir svētības – Dieva dotas. Kādas svētības ir mūsu tautas pamatos un kā tās atbalsojas mūsdienās – par to saruna raidījumā Pāri mums pašiem. Raidījuma viesi Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Krists Kalniņš un teologs un vēsturnieks Brāļu draudzes misijas vadītājs Gundars Ceipe.

 “Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas tur septiņas zvaigznes savā labajā rokā un kas staigā starp septiņiem zelta gaismekļiem: es zinu tavus darbus un tavus pūliņus, un tavu izturību, un to, ka tu nespēj paciest ļaunos un pārbaudi tos, kas uzdodas par apustuļiem, bet nav tādi, jo tu pieķer viņus melos. Tev ir pacietība, tu daudz esi cietis mana vārda dēļ un neesi paguris. Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību. Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis, un nožēlo grēkus, un dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies. Bet, ja ne, es nākšu un nogrūdīšu tavu gaismekli – ja tu neatgriezīsies.”
(Atkl 2:1-5)

Vispirms daži vārdi angļu mēlē. Ladies and gentlemen, I congratulate you most cordially with the 99^th anniversary of the Republic of Latvia! Relationships with your countries are precious to Latvia and we are glad and honoured to celebrate togeter with you. I really hoped to provide the text of my sermon in English and offer my sincere apologies for not being able to do so. I hope however, that this will be a joyful day for you and for all people of Latvia – as says the first line of our National Anthem – Dievs svētī Latviju, God bless Latvia. We wish the same also for you and your people.

Un tagad latviski. Godātā svētku draudze, klātesošie, televīzijas skatītāji un radio klausītāji, sveicināsim un apsveiksim cits citu Latvijas valsts gadadienā! Šī gan ir nedaudz savāda gadadiena. Tā ir un tās it kā nav. Latvijas Republikai paliek 99. gadi, taču visapkārt redz simboliku ar skaitli 100. Visas acis raugās uz simtgadi un 99 šķiet tikai starpstacija, kur sagatavoties īstajiem svētkiem. Varbūt labi, ka tā, jo varam bez steigas un bez dekorācijām padomāt, kādi esam simtgades priekšvakarā? Kā mums tai sagatavoties? Ko Latvijai dāvināsim lielajā jubilejā?

Jā, kādi esam? Vai 99 un 100 gados Latvija ir veca vai jauna? To nevar nolasīt svētku simbolikā. 99 vai 100 ir tikai cipars. Vecums un jaunība ir cilvēku domās un sirdīs. Kāda Latvija mājo mūsu domās un sirdīs? Veca vai jauna? Kā to atšķirt?

Kāds latviešu karavīrs, kurš nu jau mūžībā, reiz teica tā: “Kad es biju jauns, es piedalījos 1. pasaules karā un Brīvības cīņās. Gāju sīvās kaujās, nāve bija visapkārt, bet man bija pārliecība, ka es izdzīvošu. Tagad man ir 90 gadu. Visapkārt ir miers un man arī ir sajūta, ka es izdzīvošu, bet es zinu, ka neizdzīvošu.”

Lūk, atšķirība starp jaunību un vecumu – pārliecība, ka dzīvošu un apziņa, ka neizdzīvošu. Kāda ir Latvija 99 gados, gaidot savu simtgadi – jauna vai veca? Ar pārliecību “Es dzīvošu un nemiršu!” vai ar apziņu, ka nedzīvošu vis?

Viena lieta, kas pieder tikai jaunībai, ir pirmā mīlestība. Tā pati, par kuru Atklāsmes grāmatā runā Cilvēka Dēls, Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Viss, kas Latvijai pieder, ir radīts pirmajā mīlestībā un Latvija pati ir izcīnīta pirmās mīlestības karstumā. Pirmās mīlestības iedvesmā jaunekļi un vīri gāja cīņā, tauta stājās Baltijas ceļā un cēla barikādes, veidoja un atjaunoja savu valsti.

Pirmās mīlestības kvēlē Latvijas tauta ar latviešiem kodolā ir paveikusi neticami daudz. Tikai vienai no desmit tautām ir bijis pa spēkam vispār iegūt savu valsti. Un vēl joprojām, kad skaistie un talantīgie Latvijas cilvēki ar pirmās mīlestības sparu ķeras pie darba, tad Latvija uzmirdz – gan zinātnē, gan uzņēmējdarbībā, gan kultūrā, gan sportā gan daudzās citās jomās. Mums ir uz ko varētu atskatīties un teikt – es redzu tavus darbus un tavus pūliņus. Taču draudzei Efesā Kristus saka: man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji šodien saka, mēs esm pievīlušies – vai varbūt domu precīzāk izteiks neliterārais vārds “aplauzušies” savā pirmajā mīlestībā, jo tā ir tikusi atmesta un pārdota. Kā tas notika? Kad tas notika?

Jāņa Dombura un Antras Cilinskas dokumentālā filma “4. maija republika” cenšas izsekot norisēm politikā, biznesā un to savstarpējā mijiedarbībā. Neatkarības atjaunošanas gaitā iezīmējas kāds lūzuma punkts – kad cīņa par brīvību Latvijaipārtop cīņā par varu un naudu sev. Tas arī bija brīdis, kad Latvijas valsts vairs netika veidota pirmajā mīlestībā. “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību”

Atcerēsimies jaunību, cik briesmīgi bija pievilties pirmajā, tīrajā un naivajā mīlestībā! Varbūt jutāmies uz mūžu vīlušies visās sievietēs, vai visos vīriešos un mīlestībā vispār. Ne mazāk traumatisks ir pirmās mīlestības zaudējums savas valsts veidošanā. Liels solis pretī vecumam. No tās pašas dokumentālās filmas faktiski ir secināms, ka Latvijas tautu no atmodas laika sapņa par to, kāda būs brīvā Latvija, šķir astoņi prihvatizēti miljardi. Vairāk, nekā pasaulē iedzīvotāju.

Taču vislielākais zaudējums ir bijusi nevis nauda, bet cilvēku cerības, viņu iespējas dzīvē un uzticība savai valstij. Tas Latvijai ir maksājis visdārgāko – daudzus simtus zaudētu dvēseļu, kuras ir papildinājušas latviešu rindas svešumā.

Gribas cerēt, ka līdz ar privatizācijas procesa beigām mežonīgaā kapitālisma tikumi ir palikuši pagātnē. Ja ne, tad Latvija turpina tuvoties vecumam. Latvijas valsts var izdzīvot bez daudz kā, bet ne bez iedzīvotājiem, sevišķi latviešiem.

Diemžēl notikušo pagriezt atpakaļ nav iespējams. Var pat teikt Lutera vārdiem – tikai tādā rūgtā nozīmē – te nu mēs stāvam un citādi nevaram. Ko iesāksim tālāk? Kā gaidīsim Latvijas simtgadi? Ko tai dāvināsim?

Latvija šogad atzīmē 99 gadus. Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca šogad atzīmē 495 gadus. Kristīgā baznīca ir vairāk nekā divus tūkstošus gadu veca. Kā vecākā māsa tā var ar Latviju dalīties pieredzē un ne jau tādēļ, ka pati vēstures gaitā būtu bijusi nevainojama. Drīzāk tādēļ, ka nav bijusi nevainojama un ir piedzīvojusi to, kas jādara.

Šogad pasaule atzīmē Reformācijas piecsimtgadi. Pirms piecsimt gadiem baznīcasdzīvē bija pienācis laiks, kad tā bija atmetusi pirmo mīlestību un pārāk iepinusies cīņās par varu un naudu. Tas izraisīja Reformāciju, kas deva grūdienu jaunai attīstībai ne tikai reliģijas jomā, bet visur – izglītībā, zinātnē, mākslā, mūzikā, politikā, tautsaimniecībā un, un, un… Tā tas bija tādēļ, ka reformācija bija pavērsiens cilvēku domāšanā. Pārmaiņas visās dzīves jomās sākās ar pārmaiņām cilvēku apziņā. Pieredze, kurā baznīca var ar Latviju dalīties ir tā, ka viss sākas no cilvēka prāta un sirds sakārtošanas. Ja gribam, lai kaut kas mainās, ir jāsāk ar to.

Nesen Latvijas sabiedrībā izraisījās diskusija par to, vai ir pareizi, ka skolās obligātajā literatūrā jaunatnei tiek likti priekšā tādi jūtīgi, trausli un savā ziņā vārgi literārie varoņi kā Cibiņš, atraitnes dēls vai dullais Dauka. Diskusija par to vairāk ievirzījās aizrādījumos, ka skolās vairs nav tādas obligātās literatūras, taču jautājums vienalga ir interesants – kādi varoņi ar savu priekšzīmi mūs iedvesmo?

Nesen par īsti iedvesmojošu personību kļuva viens no latviešu sportistiem – Mairis Briedis. Viņa uzvaras daudziem lika justies pacilātiem un priecīgiem. Taču es to šodien nepieminētu, ja tur nebūtu bijis kas vairāk. Esmu redzējis, kā bokseri pēc čempiona jostas iegūšanas sauc mikrofonā – es valdu pār planētu! Mairis turpretī teica – mēs to izdarījām! Tā ir Latvijas uzvara.

Tas ir tiešām ievērības cienīgi, ka savā zvaigžņu stundā latvieša pirmā doma bija nevis par iegūto slavu un naudu, bet par Latviju. “Es to darīju Latvijas dēļ, lai pierādītu, ka latvieši ir ne tikai dziedātāju un dejotāju tauta, bet cīnītāju tauta!”, Mairis teica. Ar viņa muti runāja pirmā mīlestība.

Es nevaru pat iedomāties, cik daudz darba jāiegulda un sviedru jāizlej, lai kļūtu par pasaules čempionu, taču Mairis Briedis paveica kaut ko vēl grūtāku – viņš apgāza uzskatu, ka tauta ienīst miljonārus. Nevaru iedomāties, ka ziņas par izcīnīto, lielo naudas balvu kāds uztvēra ar dusmām vai rūgtumu. Domāju, ka visi novēl Mairim jaunas uzvaras un vēl lielākas balvas. Tas rāda svarīgu patiesību – tauta mīl un atbalsta savus miljonārus, kuri par tādiem kļuvuši smagā darbā, ar sviedriem un asinīm un galvenai ar vēlēšanos caur pašu panākumiem iedvesmot tautu un likt tai noticēt savām spējām.

Kaut vairāk būtu tādu pirmās mīlestības cīnītāju, kas, paši tiecoties pēc izcilības, gribētu parādīt, ka Latvijā dzīvo izcilu cīnītāju, uzņēmēju, valstsvīru, zinātnieku, skolotāju, amatnieku, zemkopju un jūrasbraucēju tauta. Mūsu čempiona priekšzīmei vajadzētu daudziem būt par klikšķi galvā un par pavērsienu domāšanā.

Taču ne mazāk zīmīgi bija tas, ka uzvara, kuru Mairis veltīja Latvijai, daudziem deva iemeslu izklaigāties par to, kā viņiem kauns par Latvijas valsti un cik ļoti viņiem tā riebjas. Jo, lūk, lai cīņu noskatītos, bija drusku jāpapūlas un jāsamaksā 10 eiro par telekanāla abonementu. Nu kā te lai cilvēks neienīst Latviju?!

Cik krasi var atšķirties cilvēku izturēšanās viena un tā paša notikuma dēļ. Viens dodas cīņā, lai pagodinātu Latviju un iedvesmotu savu tautu. Otrs viņa uzvaru un jebkuru citu ieganstu izmanto, lai Latvijas valsti noniecinātu un no tās atteiktos. Vieni lej sviedrus un pūlas lai Latviju celtu. Citi runā par tās nožēlojamo eksistenci un apsola neraudāt tās bērēs. Un visi taču no latviešu mātēm dzimuši. Visi ir redzējuši tos pašus Latvijas laukus un dzīvo tajā pašā 4. maija republikā ar tās sasniegumiem, neveiksmēm un pagātnes ievainojumiem.

Ar pirmā veida latviešiem Latvijai ir nākotne. Ar otra veida latviešiem nav nākotnes. Ar vieniem Latvija savos simt gados ir jauna, ar otriem – veca un norietoša.

Runa nav par to, ka ka nebūtu notikušas nejēdzības un pat noziegumi. Runa ir par to, ka Latvijas valsts ir mūsu, latviešu Noasa šķirsts, kurā patverties no nogrimšanas pasaules okeānos. Nebūs nacionālas Latvijas valsts, drīzi vien nebūs arī latviešu. Aizmest Latvijas valsti prom sarūgtinājumā, pat ja pamatotā sarūgtinājumā, nozīmē aizmest savu tautu, valodu un visu, kas latviešiem ir bijis dārgs. Šai apziņai vajadzētu disciplinēt mūsu rīcību nākotnē.

Kā lai gatavojamies Latvijas simtgadei? Ko lai tai dāvinām lielajos svētkos. Tam noteikti vajadzētu būt kaut kam latviskam, vai ne? Taču varbūt mēs varētu būt globalizēti un dāvināt Kin-cu-ku-ori? Kas tas tāds? Kincukuori jeb kincugi ir japāņu vārds, kas nozīmē – salabot ar zeltu. Kad saplīst kāds trauks, lauskas lūzuma vietās savieno ar zeltu vai sudrabu un trauks ne tikai ir vesels, bet pat skaistāks nekā iepriekš. Šī mākslas veida filozofija ir nevis noslēpt lūzuma faktu, bet padarīt to par priekšmeta vēsturi, kura ceļ tā vērtību.

Ar mūsu dzīvi var notikt tāpat kā ar trauku, kad pakrītot tā saplīst lauskās. Taču, ja spējam piecelties un to salabot ar zeltu vai sudrabu, ar jaunu dzīves pieredzi un iegūtām atziņām, ar jaunām izvēlēm un citādu rīcību – tad tā var būt skaistāka un vērtīgāka nekā pirms tam.

Atmodas laika sapnis par to, kādu celsim brīvo Latviju, šis nākotnes cerību trauks ir bijis nomests zemē un, kaut arī pārspīlē tie, kuri teic, ka tas ir lauskās, taču ieplaisājis tas ir gan. Kur ņemsim zeltu un sudrabu, ar ko to salabot? Kristus vēstīja Efesas draudzei: “Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis, un nožēlo grēkus, un dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies.”

Latvija savu 99 gadadienu sagaida Reformācijas piecsimtgades jubilejas gadā. Reformācija arī bija Kincukuori. Re-formācija. Sākotnējās formas atdošana kaut kam deformētam. Izklausās tieši pēc tā, kas mums šodien vajadzīgs. Zīmīgi, ka šis nozīmīgais vēstures notikums, kurš izmainīja civilizācijas gaitu, sākās ar viena cilvēka, Mārtiņa Lutera ļoti personīgu un neviltotu jautājumu: “Kā es stāvēšu Dieva priekšā?”

Ceļu no šī brīža uz Latvijas simtgadi arī vajadzētu mērot ar to pašu jautājumu. “Kā es stāvēšu Dieva priekšā?” Visiem reiz tur būs jāstāv un Dievs jautās kā reiz jautāja Kainam: “Ko Tu esi darījis?”. Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš zina visu un ir dzirdējis ne tikai Rīdzenes sarunas, bet visas sarunas? Dievam nebūs nekādu šaubu par to, cik autentisks ir tas, ko viņš ir redzējis un dzirdējis. Par to ir jānodreb līdz dvēseles dziļumiem.

Kristus saka “Atceries, no kā tu esi atkrities un nožēlo grēkus!” Zelts, ar kuru salabot Atmodas cerību trauku vispirms ir savas vainas apzināšanās un grēku nožēla. Pie tam grēknožēla nav kas tāds, kur ar pirkstu rāda uz citiem. To, ja vajadzīgs, lai dara tiesībstargājošās iestādes un lai nevelk garumā. Bet grēki katram jāapzinās savējie. Bīskapam savi un politiķim savi, ierēdnim savi un uzņēmējam savi. Arī t.s. parastajam cilvēkam savējie. Kā grēksūdzes lūgšanā – man par tiem ir no sirds žēl un gauži sāp. Tas ir tāds svarīgs iekšējs pagrieziens, bez kura nesākas atlabšana. Dievam un savai tautai es izlūzos piedošanu par to, ko esmu darījis ļauni un aplam. To Kristus nosauc kā pirmo.

Grēknožēla nav formāls akts vai vienkārši lūgšanas noskaitīšana. Grēknožēla ir dziļa un sāpīga savu grēcīgo motīvu apzināšanās un palūkošanās uz tiem ar Dieva acīm. Tam seko ierasto, bet aplamo rīcības modeļu mainīšana. Dzīves izlabošana. Atgriešanās. Apustulis Pāvils raksta tiem pašiem Efesiešiem:

• Atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko;
• Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā;
• No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas;
• Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.
• esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.

Pāvils to saka tik vienkāršiem vārdiem, ka nav kur izlocīties. Es tos lasu nevis jums priekšā, bet kopā ar jums. Tā nav pamācība no kanceles augstumiem, bet visiem kopā darāms uzdevums.

“Dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies!” Atgriezies pie pirmās mīlestības. Tā Dieva acīs ir vislabākā un vajadzīgākā gatavošanās Latvijas simtgadei. Zelts un sudrabs, ar ko izlabot plīsumus Latvijas nākotnes traukā.

Pāvils Efesiešus arī brīdina: “Nedodiet vietu velnam!” Kā reiz teica mācītājs Roberts Feldmanis: “Velnam visnoderīgākie ir tie, kas labo neatbalsta un ļaunam nepretojas.” Viedi vārdi! Atcerēsimies tos: “Velnam visnoderīgākie ir tie, kas labo neatbalsta un ļaunam nepretojas.” Nedodiet vietu velnam – velns nav tā saistviela, ar kuru trauks top vesels un vērtīgs.

Kā jums šķiet, vai nav tā, ka vietas došana velnam, nepretojoties ļaunajam, izpaužas arī prom braukšanas noskaņojumā? Es nerunāju par grūtām situācijām, kur kādam jādodas peļņā uz citām zemēm, lai nomaksātu parādus un varētu atgriezties dzimtenē. Taču par aizbraukšanu no Latvijas uz neatgriešanos mēdz runāt kā par personīgo veiksmes stāstu, nevis ar skumjām, bet ar vieglumu un un pat ar bravūru kā par kaut ko stilīgu. Mēdz teikt, ka Latvijā nav nākotnes un nekas jau tāpat nemainīsies. Latvijā paliekot tikai zaudētāji. Ar viņu muti runā Latvijas sakāve un beigas.

Tomēr dzīvē un īpaši jau demokrātijā ir tā, ka sakāve iestājas tikai tad, kad zaudējošā puse to pieņem. Vai tiešām pirms doties uz lidostu nevar mēģināt ko citu? Apgūt kādu Latvijā vajadzīgu arodu? Doties politkā un īstenot to gudro un taisnīgo valsts pārvaldi? Kaut vai iziet ielās, protestējot pret ļauno un atbalstot labo? Varbūt skan augsti, taču ja tu spraud augstu mērķi un tajā netrāpi, tā nav tik liela nelaime kā tad, ja tu spraud sev zemus mērķus un tajos trāpi. Klusā un spītīgā aizbraukšana, neko nesakot un nedarot? Spīts nav zelts un sarūgtinājums nav sudrabs, nedz arī labi padomdevēji, dzīves ceļu meklējot.

No otras puses, dot vietu velnam var arī, sarūgtinājumu un spītu vairojot ar savu attieksmi. Stāsta, ka trakajos deviņdesmitajos kāds reketieris esot gribējis legalizēt savu biznesu un nopicis govju fermu. Sākumā visi smīnējuši, taču izslaukums esot bijis neticami labs. Kad nu apkārtējie zemnieki vaicājuši, kā viņam tas izdodas, viņš paskaidrojis – es katru rītu ieeju pie tām govīm un saku: “Nu, gotiņas, ko šodien dosim? Pienu? Vai gaļu?” Un gotiņas dara, ko spēj.

Taču tā ir anekdote un gaidīt panākumus pēc tādas formulas būtu anekdotiski. Dzīvē tādos apstākļos govis ātri noveco un mirst. Ja valsts tāpat attiecas pret saviem uzņēmējiem, ja uzņēmēji tā attiecas pret saviem strādniekiem, ja latvieši tā attiecas cits pret citu un pret citiem, tad vairojas sarūgtinājums un spītība, un Latvija noveco. Dauzi latvieši Īrijā man teica, ka aizbrauca no Latvijas ne tik daudz trūkuma vai bezdarba dēļ kā sarūgtinājumā par piedzīvoto attieksmi. Risinājums daudzām nopietnām Latvijas problēmām būtu rodams pat bez budžeta pozīcijām. Ko tas maksā – mainīt attieksmi? Tas ir lēmums ko pieņem ar sirdi un prātu. Kristus teica: “Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu.” Tā mums vajadzētu gatavoties Latvijas simtgadei.

Regeja dziesminiekam Bobam Mārlejam ir dziesma:

Tu saki, ka mīli lietu, bet, kad tas līst , tu atver lietussargu,

Tu saki, ka mīli sauli, bet, kad tā spīd, tu meklē ēnu,

Tu saki, ka mīli vēju, bet kad tas nāk, tu aizver logu.

Tādēļ es baidos, kad tu saki, ka mīli mani.

Šī dziesmiņa varētu mūs pavadīt ceļā uz simtgadi. Kā jūtas Latvija, kad, svētkiem nākot, mēs sakām, ka to mīlam? Kā mīlēt arī tādu Latviju, kurā viss nav ideāli, kur lietus mērcē, saule apsvilina un vējš izdrebina? Mīlēt Latviju ar pirmo mīlestību – nemeklējot zelta lietussargu par 8 miljardiem, nebēgot ēnu ekonomikas ēnā un neaizverot logu no otras puses?

Citam Latvija ir svarīga, lai būtu uz kurieni reizi gadā aizbraukt. Cits to mīl kā vietu, kur strādāt un realizēt sevi, kur iekārtot ģimenes ligzdu un audzināt bērnus. Cits stājas zemessardzē un ir gatavs par Latviju atdot dzīvību. Katrs pēc sava mēra ceļam no tā, kas mums ir – zeltu, sudrabu, koku, sienu vai salmus. Galvenais, lai pamats mūs vienotu Latvijai. Lai patiešām vienotu. Ir par maz, ka mēs dzīvojam vienās robežās. Nepietiek pat arī ar to, ka visi vairāk vai mazāk saprotam latviešu valodu. Vajadzīgs kas vairāk. Ir vajadzīga īsta, būtiska kopība.

Vistas, kuras pēc austrumnieku modes nēsā sasietas kopā aiz kājām ir savienotas, bet ne vienotas. Kamēr Latvijas sabiedrībā faktiski līdzās pastāv divas kopienas ar ļoti atšķirīgu vēstures uztveri un ģeopolitisko ievirzi, tā atgādina tādas savienotas vistas. Tās varbūt vaino viena otru un knābj viena otrai, padarot vēl neērtāku jau tā visai bezperspektīvo stāvokli. Laimīga nav ne viena, ne otra, taču kādam citam gan ir ērti tās ņemt un nēsāt apkārt pēc sava prāta un nolūkiem. Gatavojoties Latvijas simtgadei, vajadzētu nākt pie apjēgas, ka šāds stāvoklis ir bez izredzēm abām pusēm. Izeja no tā nebūs atrodama ne Latgales autonomijā, ne skolu autonomijā, bet kopīgā savas valsts celtniecības darbā uz kopīga pamata, lūkojoties vienā virzienā, atmetot katru sarūgtinājumu, spītību un ļaunvēlību. Starp citu, arī lielajai un sāpīgajai nepilsoņu problēmai risinājums ir atrodams ar vienu sirds un prāta lēmumu – kļūt par Latvijas pilsoņiem.

Kristus baznīca arī šeit var ar jaunāko māsu Latviju dalīties pieredzē. Ne tādēļ, ka ir bijusi nevainojama, bet drīzāk tādēļ, ka pati gadu simtus ir bijusi sašķelta un meklējusi ceļu uz vienotību. Ekumeniskajā procesā baznīca ir sapratusi, ka kristiešu vienotībai citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus.

Dziļāk to izprast palīdz Dieva atklāsmes patiesība, ka baznīca nav kaut kāda reliģiska organizācija, bet Kristus inkarnācijas turpinājums. Baznīca ir Kristus ķermenis, kurā viņš mūsu dienās dzīvo zemes virsū. Pats lielākais svētums baznīcai ir svētā vakarēdiena sakraments, kurā cilvēki saņem Kristus miesu un asinis. Aizejot no dievgalda katrs nes sevī gabaliņu Kristus, kurš dod viņiem uzdevumu – salieciet no šiem gabaliņiem mani kopā vienā ķermenī, vienā Baznīcā. Tas dziļi un būtiski attēlo baznīcas vienotības procesa būtību un jēgu. Uzceliet no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem garīgu namu!

Līdzīgi tas ir ar Latvijas uzcelšanu. Katram, kas to grib darīt, ir jānes sevī gabaliņš ideālās Latvijas. Tās, kura dzimst no pirmās mīlestības, bez lietussargiem un saulessargiem. Latviešu valsts, kurā visu tautību pilsoņi var justies kā savējie. Demokrātiska valsts, kas seko patiesajām Eiropas vērtībām – brīvība, brālība, vienlīdzība. Ticība, cerība, mīlestība. No sevis pašiem uzcelt sev valsti uz kopīga pamata.

Ja baznīcas gadījumā, Sv. Pāvila vārdiem runājot, citu pamatu neviens nevar likt kā Jēzu Kristu, tad par Latviju es uzdrošinos teikt – labāku pamatu tai neviens nevar likt kā Jēzu Kristu. Tas jau ir likts iepriekšējās paaudzēs. Kas nejūtas saistīts ar baznīcu, kam nepatīt kristīgās dogmas – raugieties uz Jēzus Kristus personu! Viņš patiesi ir ideālais varonis, no kā iedvesmoties un kam līdzināties. Cīnītājs, kurš izlēja savus sviedrus un asinis, lai atbrīvotu cilvēci no nāves un ļaunuma varas. Dieva svētais, kura dzīvē un personā varam ieraudzīt Dieva laipno un tēvišķo sirdi.

Kā teica profesors Harijs Tumans, kultūra pastāv tikai tik ilgi, kamēr tai ir ideāls, kuram tā kalpo. Eiropai un Latvijai tāds ir bijis Kristus. Augošā saskarē ar islāma civilizāciju, mums nāksies atcerēties, kas mēs esam, vai arī norietēt un atbrīvot vietu. Patiesi lāča pakalpojumu savai tautai un valstij izdara tie, kuri nupat, Latvijas simtgades priekšvakarā, ir nodomājuši vēl vairāk izskaust no izglītības satura iespēju iepazīt Kristus personu. Mērķtiecīgi būt taisni radīt lielākas iespējas viņu saskatīt skaidrāk, iemīlēt pilnīgāk un viņam sekot tuvāk.

Lasot medijos savu svētku uzrunu atstāstus, man bieži ir bijis jāsaviebjas par virsrakstiem – arhibīskaps aicina uz šo vai aicina uz to… Parasti jau es necenšos aicināt, bet drīzāk rosināt apdomāt dzīvi Dieva vārda gaismā. Taču šoreiz, gatavojoties Latvijas simtgadei, es tiešām gribētu aicināt – aicināt uz valsts sagrābšanu. Uz tādu valsts sagrābšanu, kas ir radikāli pretēja valsts nozagšanai. Uz tādu valsts sagrābšanu, kā Emīla Dārziņa dziesmā: “Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt, To turi ciet ar visu savu sirdi.” Kā Bībeles stāstā par Jēkabu, kurš teica – es tevi neatlaidīšu, iekāms tu mani nesvētīsi.” Jo Latvijas valsts ir mūsu dārgā iespēja, bez kuras arī Latvijas zeme nekad nevar būt mūsu. Nekādos apstākļos mēs nedrīkstam savu valsti atdot un atmest, bet visos apstākļos mums jācenšas kaut sviedriem un asinīm izveidot labāko no tā, kas mums ir dots. Šodien mums taču ir dots daudz vairāk, nekā bija mūsu vectēviem un vecvectēviem pēc 1. pasaules kara vai arī 1991. gadā, atjaunojot Latvijas neatkarību pēc izraušanās no ļaunās impērijas ķetnām. Ķersimies tad klāt pie dārgās tēvu zemes un posīsim to simtgadei – jaunu, vitālu un skaistu. Ar Dieva palīgu – Āmen!

(Lūk.7:11-17)

Apbrīnojami, ka Jēzus ļaužu pulkā spēj ieraudzīt vienu cilvēku un viņa vajadzību. Šoreiz tā ir atraitne, kura zaudējusi savu vienīgo dēlu. Tā nav tikai milzīgās sāpes, bet arī tā ir sociālā problēma, jo viņa palika viena sabiedrībā, kurā lemj nevis par pensijas vecuma palielināšanu, bet gan vispār nepazīst pensijas sistēmu. Ejot nopakaļus dēla zārkam, viņa iet neziņā par nākotni.

Jēzus saka: “Neraudi!”, taču tas nav, kā mēs mēdzam lietot šo vārdu, kad nevaram vai negribam palīdzēt. Taču Jēzus to nesaka, bezpalīdzīgā līdzjūtībā. Viņš spēj grib kaut ko mainīt. Sūtīts glābt pasauli Jēzus ierauga šo vienu atraitni un iežēlojas par viņu. Evaņģēlists Lūka raksta, ka tas Kungs iežēlojās, tas ir ļoti ietilpīgs un tēlains vārds grieķu valodā, kas burtiski tulkojot, nozīmē stāvokli, kad visi iekšējie orgāni pat ir izvērti uz āru, nevis kā bērnam sakot: „Neraudi!”, bet visu savu sirdi un asinis ir uz āru. Tā Jēzus iežēlojās par Nainas atraitni. Tā arī Viņš iežēlojas par ikvienu no mums, burtiskā nozīmē pie krustā Golgātā vēršot savas asinis uz āru. Tas parāda Kristus jūtu intensivitāti uz katru no mums.

Pašiedvesma

Dziedinot slimos Viņš parasti teica: “Tava ticība tev ir palīdzējusi,” no tā varētu secināt, ka pašiedvesma ir viena varena lieta. Vajag tikai ticēt un tā palīdzēs. Vienalga kam ticēt, bet vienkārši ticēt un, kad cilvēks stipri tic, tad arī pašiedvesmas spēkā izveseļojas. Taču, kāda pašiedvesma var būt mironim? Ticība ir svarīga. Un tomēr, nevis ticība mūs glābj un dara svētus, bet to dara Kristus, jo bez Viņa arī mūsu ticība neko nav vērts.

Varbūt, ka kādos jautājumos, der ticība vispār. Droši vien strēlniekus iedvesmoja Jukuma Vācieša sprediķis pirms kaujas Piņķu baznīcā sakot: „Ticiet sev un saviem spēkiem”, taču kad runa ir par dzīvību un nāvi un kad runa ir par mūžīgo dzīvību vai nāvi, ticība vispār- neko nelīdz. Pašiedvesma ir bezspēcīga. Tad svarīgākais ir tieši tas kam, Tu tici. Izglābj Kristus, nevis mana ticība. Tādēļ Kristus neteica jauneklim: “Tava ticība tev ir palīdzējusi.” Izšķirošais Ir Kristus klātbūtne. Viņa pieskāriens.

Nešķīstība

Jēzus tuvojās mirušajam un pieskārās zārkam. Augstākā mērā neparasta rīcība. Saskaņā ar viņu reliģiskajiem priekšstatiem, tā Viņš kļūst rituāli nešķīsts, jo pēc tam bija jāiziet grūta un sarežģīta šķīstīšanās procedūra. Pie Jēzu notiek pretējais, nevis nešķīstība pāriet no mirušā pie Jēzus, bet dzīvība no Jēzus pāriet uz nāves uzvarēto.

Vecās derības princips par neskaršanos nešķīstām lietām, jo tas bija paša Dieva pavēlētam Mozum Sinaja kalnā. Cilvēkam ir bīstami pieskarties nešķīstām vietām. Mēs mēdzam sevi uzskatīt par gana stipriem, lai ietu visur un atļauties nesargāt savas acis un ausis, taču Pāvils brīdina: „Nepieviļaties, ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” Nešķīstību aizskarot, tā pielīp. Un cilvēks varbūt to, nemaz nepamana, taču ne tādēļ, ka jaucoties ar nešķīstību viņš neapgānītos, bet tādēļ, ka viņa sirds nocietinās un viņš apgānīšanos vairs nav spējīgs pamanīt. Ir tāds teiciens, ka muļķis uz galvas metas iekšā tajā, kam eņģeļi apiet ar līkumu. Eņģeļi ir garīgas būtnes un redz garīgās briesmas, kuru cilvēka miesīga acs nepamana.

Pat Kristum klājās grūti saskaroties ar cilvēces nešķīstību. Viņš tai pieskārās, Viņš to burtiski apvilka ap sevi, un, lai to pārvarētu, viņam nācās zaudēt dzīvību un nokāpt ellē. Un, ko tad, sacīt par mums. Tikai Dieva īpaši apsargāts un aicināts drīkstētu apzināti doties vietās, kur ļauna sabiedrība dara ļaunas lietas un tikai nodomā glābt dvēseles. To drīkstētu darīt tad, kā Pāvils saka par sevi: „Dzīvoju vairs nevis es, bet Kristus, kas ir manī.” Taču drošāk ir sevi sargāt no tādām lietām. Jo ir tomēr starpība uz ko mēs skatāmies.. Un tā, mēs dzīvojam starp garīgi pretējiem iespaidiem, tāpēc labāk vērst skatienu uz to, kurš dod mums dzīvību un apzināti vairīties no tā, kas dzīvību ņem.

Dalībnieku grupas foto. Pavisam Jaunās Derības tekstu ierunāja 38 dažādu konfesiju mācītāji, laji un aktieri.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, tapis Latvijai unikāls audioieraksts, kurā ieskaņota visa Jaunā Derība jaunajā tulkojumā. 

Ieraksts šoruden divu mēnešu laikā tapa Mateja baptistu draudzes pagrabiņā – ierakstam pielāgotās telpās. Kā atzīmēja Bībeles biedrības vadītājs Valdis Tēraudkalns, – šo ierakstu raksturo trīs unikālas lietas – dažādu konfesiju pārstāvju dalība, Jaunās Derības teksts ierunāts lomās, Labās Vēsts piedāvājums formātā, kas pieejamāks jaunajai paaudzei šajā laikmetā.

Dievkalpojuma laikā ieraksta dalībnieki dalījās ar savām izjūtam, ierunājot tekstu. Bija patiess prieks dzirdēt, ka visi ieraksta dalībnieki savu dalību šajā projektā sajutuši kā pagodinājumu. Pavisam Jaunās Derības tekstu ierunāja 38 dažādu konfesiju mācītāji, laji un aktieri. Dievkalpojuma noslēgumā, turpinot Glika tradīciju, tika iestādīts ozols. Ļoti ceram, ka pēc kāda laika tam pievienosies otrs ozols – pēc Vecās Derības ieraksta.

Valdis Tēraudkalns, Bībeles biedrības vadītājs: “Labā Vēsts katrai jaunai paaudzei jāpauž citādāk.”

Kārlis Auškāps, ieraksta režisors: “Jūtos ļoti pagodināts par iespēju piedalīties. Katrā darba cēlienā ieraksta laikā lūdzāmies, un man liekas to var just. Paldies par pazemību visiem ierunātājiem, kas uzklausīja mūsu piezīmes!”

Irēna Cērmane, ieraksta režisore: “Pateicība Visaugstākajam par iespēju piedalīties šajā darbā un divu mēnešu laikā katru dienu, katru stundu domāt par Bībeli. Ļoti interesants laiks. Lai visiem priecīgi un patīkami klausīties, ko esam sastrādājuši!”

Jānis Vanags, LELB arhibīskaps, Jēzus “lomas” ierunātājs: “Pazemīgi atdevu savu balsi Jēzum, kurš man ieraksta laikā atklājās ne tikai kā Labais Gans un Vīna Koks, bet arī kā tāds, kura vārdi ir stingri, vīrišķīgi un noteikti. Apsveicu visus ar šo ieguvumu, kas varēs pavadīt mūs, braucot ar auto pa Latvijas ceļiem!”

Zbigņevs Stankevičs, Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts: “Jūtos ļoti pagodināts par savu līdzdalību šajā projektā. Ierunāju Pilāta balsi. Paldies Kārlim un Irēnai, ka atklāja man dziļumu, kāds ir Pilāta vārdos : “Kas ir patiesība?” Evaņģēlijs katrā laikmetā jāatklāj no jauna. Tā ir mūsu misija, un šis projekts iet tajā virzienā. Lai Dieva Gars top miesa!”

BĪBELE AUDIO

Ieraksts šobrīd bez maksas pieejams tiešsaistē Bībeles biedrības mājas lapā un mp3 dubultdiskā. Cena 8,- EUR.

Intervija ar tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču, par to, kāpēc Latvijai nevajadzētu pievienoties Stambulas konvencijai

asociacijagimene.lv

Krustpunktā pievēršamies tematam, kas raisījis pretrunīgu reakciju. Runa ir par Stambulas konvenciju, kuras tapšanā Latvija savulaik kopā ar citām Eiropas valstīm iesaistījās, lai cīnītos pret vardarbību ģimenēs. Bija paredzēts, ka visas valstis līdz 2016. gada beigām dokumentu parakstīs, un tad līdz 2018. gadam tas tiktu ratificēts. Taču trīs Eiropas Savienības valstis, no kurām viena ir Latvija, ir aizkavējušās. Kādiem ir radušās bažas, ka konvencija var radīt kaitīgas sekas Latvijas sabiedrībai. Runa ir par jēdzienu “sociālais dzimums”, kas raisījis diskusijas tā saukto tikumības aizstāvju vidū. Par ko tad ir raizes un kādi ir argumenti? Studijā diskutē Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ilze Viņķele, Latvijas pārstāve Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtā Dace Kavasa, Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks un biedrību „Asociācija Ģimene” pārstāv Elīna Kārkla.

Ivars Kalniņš. Foto: www.epo.org

Organiskās sintēzes institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētājs, aktīvs baznīcas cilvēks, profesors Ivars Kalviņš intervijā Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā”  stāstīja, ka arī zinātnieks var ticēt Dievam, un atklāja, ka viņa slavenākā izgudrojuma – “Mildronāta” noslēpums viņam atklāts “pārdabiskā veidā”. 

Kalviņš atklāja, ka jau bērnībā vecmamma viņu veda uz baznīcu, bet tad apkārt valdīja sabiedrības uzskati, ka Dievam tic tikai neizglītoti cilvēki, savukārt viņa ticības atdzimšana notika deviņdesmitajos gados.

“Mani pie Dieva aizveda jaunākā meita, [..] parādīja, ka eksistē kas tāds, ko nevar ne izmērīt, ne ieslēgt un izslēgt, par ko zinātnieki var tikai sapņot, ka var ieraudzīt un izmērīt,” atklāja Kalviņš.

Viņš atzina, ka tāpēc jau zinātnieki nemīl runāt par Dievu un savām attiecībām ar Dievu, “jo zinātnieku pasaulē pieņemts, ka eksistē tikai tas, ko var pierādīt, bet ko nevar pierādīt, par to vajag paklusēt”.

Kalviņš gan pārliecināts, ka cilvēks ir jāiedrošina domāt ne tā, kā apkārtējie domā – jādomā arī par to, ko nevar izskaidrot.

Zinātnieks stāstīja, ka daudzas idejas un atklājumi viņam atklājušies zināmā mērā pārdabiskā veidā – miegā ienāk prātā risinājums, kas šķiet neticams, “ķīmiķi tā nedara”, bet nākamajā dienā “aizej uz laboratoriju un – tieši tā tas arī ir”.

Viņš arī piebilda, ka “Dievs jau nedod visiem šo informāciju, jāstrādā grūti, jābūt ar noteiktām īpašībām, lai jums tas tiktu uzticēts”.

Jautāts, vai slavenais “Mildronāts” arī izgudrots šādā veidā, zinātnieks atzina – jā, izpratne, ”kā tai molekulai jāizskatās”, radās šādi.

“Mildronāts” ir AS “Grindeks” vispieprasītākais oriģinālprodukts, sirds un asinsvadu līdzekļu grupas vadošais medikaments. Mildronāts tirgū ir vairāk nekā 20 gadu, un pēdējo piecu gadā laikā vien šo medikamentu ir lietojuši vairāk nekā 12 miljoni pacientu. Mildronāts atkarībā no ordinētās devas tiek plaši lietots gan kā recepšu medikaments dažādu sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā, gan darbaspēju paaugstināšanai veseliem cilvēkiem pie fiziskām un garīgām pārslodzēm un atveseļošanās periodā.

Šogad profesors Ivars Kalviņš bija bija nominēts arī Eiropas Izgudrotāju balvai. Akadēmiķis bija viens no trim finālistiem kategorijā ”Mūža ieguldījums”, un  pirmais Latvijas zinātnieks, kurš izvirzīts prestižajai balvai.