Sarunā „Cīņai sveiks!”  ar NA RD deputātu Daini Loci un Leonardu Inkinu, sarunas vadītāja Marlēna stāstīja par latviešu nodevību nerunājot latviski Latvijā. „Es aicinu latviešus Latvijā runāt latviski,” pauda Marlēna. Leonards Inkins piebilda: „Vai Jūs saprotat, ko šāds aicinājums dažkārt nozīmē latvietim?”.. Marlēna: „Pazemojumu?” Leonards: „Bieži arī pazemojumu..” Sarunas „Cīņai sveiks!” ierobežotā laika dēļ nav iespējams sīki iedziļināties vienlaicīgi dažādu lietu būtībā, tāpēc Leonars Inkins tika aicināts savu pilsonisko pozīciju raksturot sīkāk raksta formā.

Padomju valstī dzīvojušie izstrādāja tikai šim režīmam atbilstošu «dzīvesziņu». Šodien mēs to dēvētu par «Kā labāk dzīvot». Kā labāk, kā gudrāk, kā pareizāk, kā izdevīgāk un citus «kā» padomju pilsoņi apvienoja vienā un oriģinālvalodā tas skanēja tā: «Солдат спит, а служба идет!» «Kaut kareivis guļ, tā dienesta laiks virzās uz priekš un tuvojas beigām».

Ļaunuma impērija, kuru nostalģiski vai ar naidu dēvējam par Padomju savienību bija veidota iznīcinot un apspiežot. Varošākos, darošākos iznīcināja, palikušos pakļāva.

Iespējams, ka lasītājam, kurš šos laikus nav piedzīvojis rakstītais liekas jocīgs, bet režīms bija tik asiņains un cilvēk nīstošs, ka cilvēkiem bija jāizvēlas – vai nu pielāgoties, vai iet bojā.

Dzīvesziņa
Šodien šīs «dzīvesziņas» rezultātus vērojam ik uz soļa.

Kāpēc latvieši bieži ar cittautiešiem runā krieviski? Tāpēc, ka vēlas izdzīvot un nevēlas mūžīgi cīnīties.

Latvietis nevēlas karu visas dzīves garumā. Nav jābūt īpaši izglītotam, lai saprastu spēku samēru un cilvēkam nav dabiski katru dienu cīnīties, karot un aizstāvēties. Latvieši grib vismaz dažreiz arī vienkārši dzīvot.

Daudziem latviešiem vieglāk ir pateikt kādu vārdu krieviski, nevis, uz visu dienu, sabojāt garastāvokli, dabūt pa „purnu” un kaimiņu naidu. Padomju gadi iemācīja, nečurā pret vēju un nespļauj akā, var nākties no tās dzert. Tas, kurš neliecas – tas lūzt.

Ir, protams, arī tādi cīnītāji, kuriem cīņas spars sakņojas psihē. Tiem ir, nesaskaņas ģimenē, darbā vai citur. Visās sabiedrībās pastāv arī karojošais mazākums. Tie ir cilvēki, kuri nekad nav mierā un pat baznīcā dabū pērienu.

Ir tādi, kuriem ir paveicies labi iekārtoties, strādā darbu, kur var atļauties krieviski nerunāt. Tie brauc uz servisiem, kur runā latviski, jo viņi spēj pakalpojumu apmaksāt. Viņi parasti ir tie lielākie nosodītāji un pamācītāji, ka, vajagot piespiest okupantus runāt latviski, viņus vajagot mācīt runāt latviski.

Bet pārējie – pieraujas, nerunā pretī un tā izdzīvo.

Janičārs

Padomju birokrāta, un ne tikai, devīze bija jau iepriekš minētā: «Kareivis guļ, bet dienests iet». Latviski nepareizi, jo dienestam nav kāju, bet doma šai devīzei ir tāda – neizcelies! Nebāz galvu ārā, nocirtīs. Viduslaikos noziegušos cilvēku sēdināja mēslu mucā, un ik pa laikam janičārs ar zobenu cirta gaisu virs mucas. Nepaspēji ienirt sūdos – galva ripoja!

Padomju cilvēks bija iedzīts sūdos, un tas iemācījās, lai galva neciestu, laicīgi «ienirt». Rezultātā izauga ne viena vien paaudze ienirt protošo un evolūcijas rezultātā vairums pat pamanījās dzīvot galvu, neizbāžot no mēsliem.

Tad nāca gorbija zvans, kas tos modināja. Tie, bailīgi pabāzuši galvas no mēslu mucām, lūkojās apkārt. Izrādījās, ka janičārs vai nu aiz vecuma ir nomiris, vai citu iemeslu dēļ devies prom. Šie, galvas no mēsliem izbāzušie, to nosauca par atmodu un dziesmoto revolūciju.

Tie izrāpās no mucām, saķērās rokās un izcīnīja neatkarību. Ar ko viņi cīnījās, kam atkaroja? Tādus stulbus jautājumus šodien nav politkorekti uzdot. Okupanti, ieraudzījuši dziedošus cilvēkus, bailēs sakāpa tankos un devās prom.

Dziedošie saķērās rokās un atgriezās ierastajos mājokļos – mucās. Vide ierasta un nav zināms, cik tālu janičārs aizgājis. Varbūt devies zobenu asināt, drīz atgriezīsies un uzkliegs: vietā!

Muca

Izraušanās no mucas. Foto: medium.com

Ar to skaidrojamas mūsu saimnieciskās un politiskās, arī nacionālās neveiksmes. Sēžot mucā neko atrisināt nav iespējams, tāpēc pusmiljons no mucām iztrausās un devās turp, kur mucās nav jāsēž. Viņu pasaules skatījums daudz nemainījās, bet dzīve kļuva drošāka, jo vairs nebija jāsēž mucā, un blakus nestāvēja janičārs ar zobenu.

Neatkarīgās valsts pārvaldītāji ir nākuši no tām pašām mucām. Daži nav, jo ir pārāk jauni, un nepaspēja janičāra zobenu redzēt, bet tas neliedz tiem turpināt devīzes būtību – nekad un nekādos apstākļos neuzņemties atbildību!

Nekad, neko vienpersoniski nelemt. Atbilstoši padomju tradīcijām, jo mazāka līmeņa pārvaldnieks, jo mazāka līmeņa politiski ietekmīga persona, jo vairāk viņš uzdrošinās lemt.

Tā ir tipiska padomju cilvēka domāšana un rīcība. Jo svarīgāks lēmums ir jāpieņem, lai izlemj cars, valdība vai priekšnieks, un jo mazsvarīgāks, piemēram, kādu šņabi pirkt un ar kuru roku sievu sist, to gan izlemšu es pats.

Sērga

Šāds pasaules skatījums pa visām šuvēm, pa visām šķirbām lien ārā, un tam ir pakļauta visa latviešu tautas dzīve un izdzīvošana.

No tāda skatījuma rodas sociālā netaisnība, bezatbildība, šādas rīcības rezultātā simtiem tūkstoši iedzīvotāju ir bijuši spiesti pamest valsti, jo viņi apzinājās, ka ar šo mucā sēdēšanas sērgu kauninot, pārliecinot, lūdzot un pat pierunājot cīnīties, nav iespējams. Nav iespējams pārveidot to, kurš mucā jūtas drošāk, stabilāk un, kam mucā ir ierastāk un ērtāk.

Šī apmātība izriet no katra iebiedēta indivīda pasaules skatījuma, un tam nav kolektīva rakstura. Par kolektīvu rīcību tas kļūst tad, kad šie indivīdi apvienojas vai ir sistematizēti kādā konkrētā pašvaldības vai valsts pārvaldē. Un tad, šis «daiļums» izpaužas un ir labi pamanāms.

Gan medicīnā, gan izglītībā, ja amatpersonai ir jāizlemj, ja lēmums ir jāpieņem – padomju cilvēks neuzdrošinās to darīt vienpersoniski. Viņš neko nelems bez komisijas sasaukšanas, bez speciālistu atzinumiem, bez citādi domājošo viedokļa uzklausīšanas un tad, kad pacients jau miris, tie, galvas pabāzuši, no mucām izlemj, ka tomēr jāārstē.

Spriešana

Praktiski nevienu likumu vienpersoniski likumdevējs neuzdrošinās pieņemt.

Cilvēki nez kāpēc naivi domā, ka pietiek tikai ievēlēt simts deputātus un viņi rosinās, lems, plenārsēžu zālē strīdēsies un ar balsu vairākumu jautājumu izšķirs. Nekā nebija!

Jebkurš jautājums pārvēršas par nebeidzamu spriešanu, diskutēšanu, dokumentu plūdos, skatīšanu, vērtēšanu, interešu saskaņošanu un citām manipulācijām.

Rezultāts, parasti, atspoguļo šīs sistēmas niecīgās iespējas. Visi pieņemtie lēmumi ir pilni pretrunu, nepilnību un kompromisu, kā rezultātā tos nebeidzami pilnveido, nozari reformē un likumus labo. Labojumi aizņem vairāk lapaspušu nekā pats likums.

Arī likumu piemērotāji, skaidrotāji un ieviesēji sēž mucās. Viņi rīkojas līdzīgi, līdz ķēdes apakšā, kāds uzdrošinās šo likumu piemērot pa savam, tā kā viņš to sapratis vai tā, kā viņam šķiet pareizi. Jo viņš taču zina labāk par tiem, kas augstu sēž. Viņš pats zina, ar kuru roka sieva sitama.

Bailes

Katram lēmējam, katram domātājam, katram ierosinātājam ir personiskā ieinteresētība un savtīgās vajadzības. Katrs no minētajiem un neminētajiem ir pamanījies iekārtoties vai pašvaldībā, vai valsts pārvaldē.

Vienīgais, no kā viņi baidās, ir zaudēt šo statusu. Viņi sevī un padotajos apspiež jebkuru iniciatīvu, ja tāda rodas. Visas iniciatīvas, visi jaunievedumi noved pie satricinājumiem, pie tā, ka mēsli mucā sāk burbuļot un viļņoties. Tā taču var aizrīties vai, glābjoties no viļņiem, pārāk daudz izslieties no mucas. Bet janičārs savu darāmo prot labi!

Viņi neuzņemas atbildību, neko neierosina, klusē, cik vien iespējams. Cita lieta ja darbība jāimitē, ja jādarbojas papīrus stumdot, tad viņi mēdz būt gana aktīvi, bet reti, kad šie vārdi pārtop reālos darbos. Tie paliek vien labo nodomu protokolos.

Katra diena, katra stunda un minūte, ko viņi šai amatā pavada, nes tiem taustāmu labumu. Katra mēneša beigās viņi saņem atalgojumu, piemaksas, darba vietas komfortu, sociālo nodrošinājumu un citus taustāmus labumus. Un tas viss pateicoties tam, ka nebāž galvu no mucas ārā.

Personiskā labklājība, viņiem tuvu cilvēku labklājība tiem ir daudz svarīgāka par valsts un tautas likteņiem. Personiskā labklājība ir daudz svarīgāka par izglītības līmeni un veselības aizsardzību.

Katra stunda, katrs dokuments, katra komisija vainagojās ar algu mēneša beigās.

Lēmumi

Valsts pārvaldē un parlamentā ir tie paši cilvēki, kas vēl nesen dzīvoja blakus mucā. Tāpēc vairums no mums ir pārliecināti, ka gan viņi, gan citi rīkojas loģiski un pareizi. Mēs nez kāpēc savas galvas virtuāli pieaudzējam politiķa ķermenim un sagaidām, ka politiķa ķermenis rīkosies tā, kā galva uzskata par pareizu.

Cilvēki lēmumus pieņem un rīkojas galvenokārt emociju virzīti. Mūsu lēmumi vairumā gadījumu ir emocionāli. Mums patīk, vai nepatīk, garšo, vai negaršo, vai mūs emocionāli aizkustināja, vai redzētais mums ir vienaldzīgs.

Valsts amatpersonas baidās no reālas atbildības un īstām sekām, tāpēc tie izdomāja mistisko politisko atbildību. Es taču tā nelēmu! Komisijā tas teica tā, tas iesniedza tādu atzinumu, tas tādu vērtējumu un vairums par to nobalsoja. Atbildīgo nav!

Manuprāt, šai ziņā situācija ir bezcerīga. Tikai lieli satricinājumi spēj būtiski mainīt mūsu pasaules skatījumu un sagraut mucas, kurās sēžam.

Latvijas novadu dārgumi. Okupacijasmuzejs.lv

Cilvēce vēl nav noskaidrojusi kas vai kurš bija pirmais. Kas bija pirmais, vista vai ola? Kā bija patiesībā, kurš to redzēja?

Daudzi vēl šodien strīdas, kur un kā radās dzīvība un no kā ir cēlies cilvēks. Ir tādi, kuri uzskata, ka Radītājs radīja Visumu, Zemi, cilvēku un to, kas plaši aprakstīts un vēl neminēts Vikipēdijā.

Ir arī tādi, kuri ir gatavi kauties par to, ka no nedzīvas matērijas, viņuprāt, kaut kā radās dzīvība.

Lai nu kā tur būtu, šoreiz ne par to, bet par ko svarīgāku. Neatkarīgi no tā, pirmā bija vista vai ola – vēl šodien no olas izšķiļas cāļi.

Neredzēju, kā radās dzīvība, jo tad vēl nebiju piedzimis, bet secinu, ka tās ir gana daudz un dzīvības formas ir ļoti dažādas. Ja ir, kas aptaustāms, tad taustot, noteikti zini, ka tas kaut kad ir dzimis, un noteikti mirs. Tikai Dievs ir mūžīgs, bet visam laicīgajam ir sākums un beigas.

Areāls

Ir daudz vēstures liecību par to, ka agrāk dzīvojām baros, medījām baros un nomedīto un atrasto kolektīvi patērējām.

Attīstoties cilvēkam, paplašinājās arī cilvēka medību oreols. Nezinu, ko pirmo medījām – cilvēkus vai dzīvniekus. Pieļauju, ka medījām visu, kas kustējās, bija ēdams un izdevās nomedīt. Runājot dziesmas vārdiem: pārtikām viens no otra un cits no cita.

Kad paši, bez Radītāja līdzdalības «kaut kā» apvienojāmies dažādos kolektīvos (ģintis, ciltis pat valstis) vēl aizvien pārtikām no tā, ko nomedījām. Medījām citus cilvēkus, cilvēku dzīvniekus, cilvēku alas, zaru būdas un pat to apmešanās vietas.

Pirms doties medīt tika veikti dažādi rituāli, izdomājām medību tērpus un, kā sevi izkrāsot. Runā, ka, ja gājām medīt mamutu, tad krāsojāmies mamutu medību krāsā, ja gājām medīt cilvēkus, tad ietērpāmies un krāsojāmies tā, lai ir ērtāk un efektīvāk baidīt un «medīt».

Dzīvesziņa 

Tā gadsimtu garumā «attīstoties» veidojās medību un medījuma dalīšanas tradīcijas, cik, kuram pienācās, un sodi par šo tradīciju neievērošanu. Sodu gan tad nebija daudz, patiesībā viens – nāve. Tas, kurš noziedzās, kļuva par medījumu. Līdzīgi kā nevar būt drusciņ stāvoklī, tā nevar būt drusciņ medījums.

Soli pa solim pilnveidojot medīšanas tradīcijas un prasmes daži cilvēki sāka atskārst, ka, ja ļaut visiem medīt, tad tas samazina paša medību guvumu un laupījuma apmēru.

Vienlaicīgi no māņiem veidojās dažādas reliģijas un kulti, kas bija konkrētā vietā dzīvojošo māņticība. Tā izveidojās kāda konkrēta mednieku kolektīva reliģija. To saucam arī par dzīvesziņu. Šodien mēs to definētu – «kā labāk dzīvot».

Runā, ka medību, laupīšanas un slepkavošanas tehnoloģijām attīstoties, izveidojās tradīcijas un nerakstītie likumi.

Vēstures rats

Runā, ka homo sapiens, precīzāk saprātīgais cilvēks, (divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē), kad bija iemācījusies laupīt, slepkavot un salaupīto sadalīt, bet, kad laupījums apēsts laupīt atkal šādas darbības, ne tikai kļuva par tā dzīvesziņu, bet šādu dzīvošanu piekopj vēl šodien.

Tā ir impēriju veidošanas būtība un tikko kāda no impērijām tā vairs nedara, vai nespēj darīt, tā mirst un vietā nāk cita. Uz vecās impērijas drupām tapusī jaunā rīkojas līdzīgi, līdz spēki izsīkst un vēstures rats iegriež jaunas impērijas laikmetu. Cilvēku likteņi šajā karuselī kļūst tikai par statistiku.

Lai valstiskie veidojumi varētu pastāvēt un valstu vadītāji varētu valdīt, tika radīti likumi un izveidoti likumu piemērotāji un kārtības uzraudzītāji.

Lai «mednieku» dzīvesveidam piešķirtu jēgu un aizliegtu medīt novadniekus, tika izdomātas primitīvas morāles normas. Tas viss organiski iekļāvās dzīvesziņā. Par sava ciltsbrāļa slepkavību sodīja, par sveša pateicās. Tas, kas vieniem bija slepkavošana un laupīšana, to citi dēvēja par sirošanu.

Laupījums

Un nu, no tālas pagātnes un neprecīza pagātnes apraksta ielūkosimies divdesmitajā gadsimtā.

Runā, ka apķērīgi un ietekmīgi cilvēki organizēja kārtējās «medības» – organizēja sirošanu.

Lai dotos medīt ir jāizlemj, ko medīs, tad atbilstoši nolūkam ir jāizvēlas medību ieroči, jānogaida izdevīgi laika apstākļi, vēja virziens, un, protams, jāapmāca mednieki.

Jānokrāsojas medībām un tradīcijām atbilstošās krāsās, jāinstruē un jāvada medības, līdz medījums (laupījums) ir salikts kaudzē, lai var guvumu sadalīt.

Tika piemeklēta, iespējams, ka šim nolūkam vēl gadsimtu iepriekš izstrādāta, medību stratēģija, materiālais nodrošinājums un medību objekts, tātad laupījums.

Apmācīti, instruēti un labi finansiāli nodrošināti mednieki no dažādām pasaules malām devās medībās. Sirot bija paredzēts cariskajā Krievijā. Lai medības būtu veiksmīgas šim nolūkam, tika izmantoti arī daži procenti vietējo iedzīvotāju.

Tā notiek vienmēr, ja mamuts izrādās liels un spēcīgs. Dažiem simtiem balto konkistadoru nebija iespējams pakļaut kontinentus, to darīt palīdzēja liels skaits vietējo izpalīgu. Līdzīgi rīkojās arī Krievijā.

Neiedziļināšos vēsturiskos notikumos, to analīzē un neminēšu uzvārdus. Par to ir sarakstīts, safilmēts gana daudz un tas nav šī raksta uzdevums. Rakstā aplūkosim notikušo kopumā, jo nav jāprot izdēt olu, lai varētu novērtēt tās kvalitāti. Pietiks, ja pagaršosi. Nav jābūt profesionālam vēsturniekam, lai ieraudzītu un izprastu acīmredzamo.

Bailes no soda

Mednieki dažādiem ceļiem ieradušies medību laukā, tas ir Krievijā, ņēma talkā vietējos pēddziņus un pavadoņus. Izdzirdējuši par medībām, pievienojās arī vietējie sirotāji. Un šī banda laupījumā guva Krievijas impēriju.

Neaprakstīšu, ko dara mednieki tad, kad ir nogalinājuši medījumu, bet šai gadījumā notika līdzīgi. Medījuma iekšas tika izņemtas, lai nebojā guvumu.

Runā, ka nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku un ļaunumam nav tautības. Vienīgais, kas cilvēku attur no ļauniem, darbiem ir – ko par mani padomās, nedaudz reliģiskie uzskati (ja tādi ir) un galvenais – bailes no soda.

Kā pārliecināties, ka mans apgalvojums par to, ka nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku, bet ir laba un slikta cilvēka rīcība? Ļoti vienkārši! Pasakiet, jūsuprāt, vislabākajiem cilvēkiem, ka turpmāk drīkst zagt, laupīt, slepkavot, spīdzināt, izvarot un citādi «izklaidēties» un jūs par to nesodīs. Redzēsiet, kā mans, muļķīgais apgalvojums pierādīsies praksē.

Tā notika Krievijā. Tagad drīkst, pateica nevis cilvēks cilvēkam, bet valsts vara, ne tikai atļāva laupīt, badā mērdēt, slepkavot un citādi iznīcināt, bet pat pavēlēja to darīt un centīgākos slepkavas apbalvoja un citādi godāja.

Nebijis gadījums

Notikušo «mednieki» nosauca par Lielo oktōbra revolūciju. Es nekļūdījos, rakstot «Lielo» ar lielo burtu. Tas ir nebijis gadījums cilvēces vēsturē, kad pēc uzbrukuma, pēc medībām laupījumu nesadala. Līdz šim laupītāji laupīja un dalīja laupījumu, tad tie, kuri bija aplaupīti atguvās, sapulcējās un iznīcināja laupītājus. Šoreiz bija citādi.

Sākumā aplaupīja caru un atņēma varu, tad zemākus augstmaņus, nonāca arī līdz zemniekiem. Raskulačīja uz nebēdu, izdzīvojušos (piespiedu brīvprātīgi) sadzina kolhozos, atņēma dokumentus un liedza mainīt dzīvesvietu. To laikam sauc par dzimtbūšanu.

Laupījumu sakrāva nosacītā kaudzē, bet nesadalīja. Tas kļuva par visas tautas mantu, bet lietoja tikai izredzētie. Viss, kas atradās zemes dzīlēs un virs zemes, kļuva par kopīpašumu, kuru lietoja tikai varneši un īpašos gadījumos arī varai pietuvinātie.

Varneši dzīvoja valsts vasarnīcās, dzīvokļos, mājās, bet mēbeles viņiem nepiederēja, pie galda, dīvāna un skapja bija piestiprināts inventāra numurs.

Valsti sadalīja divās zōnās. Mazajā un lielajā. Atšķirība bija režīma bardzībā. Lielajā zōnā, tas ir Padomju savienībā izveidoja mazo zōnu un to nosauca par Gulagu.

Vēlāk šo praksi eksportēja un atkārtoja arī citās zemēs, bet pirmo reizi, tā notika Krievijā. Marksa prāt kaut kas tāds bija iespējams tikai Krievijā, tāpēc sāka ar Krieviju.

Pamatkapitāls

Kaut pie varas esošie drīkstēja lietot salaupīto, bet tas tomēr nebija sadalīts un viņiem nepiederēja. Un līdz šim draudzīgajā mednieku pulciņā radās domstarpības. Apvērsuma īstenotāji sadalījās divās naidīgās nometnēs.

Vieni uzskatīja, ka laupījums nu ir jāsadala un jāiet laupīt citur, bet otri bija pārliecināti, ka jāturpina izmantot salaupītais un nekur nav jādodas. Pirmos vadīja Ļevs Trockis (īstajā vārdā Leiba Bronšteins), bet otros Josifs Staļins (īstajā vārdā Josifs Džugašvili).

Otrie iznīcināja pirmos (un to dēvējam par trīsdesmito gadu padomju represijām, kad tika iznīcināti daudzi revolucionāri un fanātiski komunisti).

Notika, kaut kas līdz šim nebijis. Laupījumu nevis sadalīja, bet salaupīto centās vairot un palielināt. Laupījums kļuva par pamatkapitālu un investīciju fondu. Ar šiem līdzekļiem rīkojās šaura cilvēku grupa. Pirka nekustamos īpašumus citās valstīs, apgādāja ar naudu dažādus politisko spēkus citās valstīts un kontinentos. Citiem vārdiem sakot, gatavojās nākamajām medībām, jeb pasaules sociālistiskajai revolūcijai un citādi cīnījās par mieru.

Pamatvērtības

Kad pēc septiņdesmit gadu neveiksmīgas laupījuma palielināšanas mēģinājumiem kļuva skaidrs, ka neizdosies salaupītā daudzumu vairot, bandīti atgriezās pie pārbaudītajām vērtībām. Tas ir – sadalīja salaupīto. Sadalīja tikai starp tiem, kuriem bija ļauts laupījumu līdz šim izmantot.

Grāmatā «Neizmantoto iespēju laiks» es šo procesu saucu par mēģinājumu pārsēsties no Volgām Mersedesos.

Runā, ka laupījuma dalīšana notika atbilstoši nacionālām īpatnībām. Piemēram, Vidusāzijas padomju republikās sadalīja tikai dažās daļās.

Kompartijas vadītājam (galvenajam bandītam šai apgabalā), viņa bērniem un kādam tuvākam draugam. Baltijas valstīs sadalīja sīkākās vienībās, bet būtībā visā Padomju savienības teritorijā notika līdzīgi procesi, kurus apzīmēja ar dažādiem vārdiem. Bija dziesmotas revolūcijas, kādi aizmigušie tika pamodināti un tad to dēvēja par atmodu, vietām atjaunoja pat bijušo valsti.

Detalizēts plāns

Kāpēc laupījuma sadalīšana nenotika agrāk? Kāpēc to nevarēja darīt sešdesmitos, septiņdesmitos gados? Galu galā arī piecdesmitos varēja sadalīt.

Runā, ka cerība par pamatkapitāla un investīciju fonda pavairošanu vēl bija dzīva. Teorijā, iespējams, ka tas arī ir iespējams, bet nebija ierēķināts viens faktors – zagšana. Valsti vadīja noziedznieki, un noziedzniekiem ir raksturīgi zagt. Kad zagšana bija tik izplatīta, kā tas notika Padomju savienībā, tad pat nejēgam bija skaidrs, ka nekāda ekonomija šeit nedarbojās, jo visu izsaimnieko un nozog. Tāpēc astoņdesmito vidū tika pieņemts lēmums par laupījuma sadali, galvenajiem bandītiem un pietuvinātajiem.

Kompartijas pamatšūniņā vai čekas dzīlē tika izstrādāts detalizēts plāns, par tā esamību zināja tikai šaurs loks «apgaismoto» un pārsēšanās no Volgām Mersedesos sākās.

Runā, ka šis plāns tika sastādīts vienā eksemplārā, bija slepens un pēc izlasīšanas tika sadedzināts. Man notikušais neizskatās pēc haotiskas rīcības. Es saskatu mērķtiecīgu rīcību, kurā rīkojas tie, kas zina ko dara un kāpēc.

Padomju mantojums

Tas ir noticis fakts, un to mēs vairs nespējam mainīt. Tika sadalīts, ne tikai kustamais īpašums, bet sadalīja arī zemes dzīles, finanšu plūsmas, ietekmes sfēras un daudz cita. Mums ir atlicis dzīvot un cīnīties ar sekām, bet arī šo cīņu pārbūves arhitekti bija paredzējuši. Jā, tie nezināja, kādas būs nianses, bet galvenie virzieni tiem bija zināmi. Ar to izskaidrojami vairāku «desmitgadu» neveiksmīgas cīņas ar padomju mantojumu.

Runā, ka uzrakstītais ir muļķības, runā, ka uzrakstīt var labāk, saprotamāk un precīzāk aprakstīt šo karagājienu un laupījuma likteni.

Runā, ka spēsiet izlasīt, runā, ka daži spēs iedziļināties, un iespējams, ka kāds arī sapratīs.)

Runā, ka šo rakstīja Leonards Inkins

Aicinām ikvienu pilsoni izmantot savas tiesības un iesaistīties – pastāstīt līdzcilvēkiem par iespēju parakstīties, dot uzdevumu Saeimai. Likumprojekta parakstīšana CVK pārraudzībā ir pielīdzināta vēlēšanām! (Satversmes 65., 78., 2. panti) Pilsoņus aizsargā Krimināllikuma 90. pants, tas paredz sodu par parakstīšanas kavēšanu.

Papildus informācija atvertaparvaldiba.lv

Leonards Inkins, biedrības “Latvietis”  vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim”  autors; Grāmatas “Neizmantoto iespēju laiks” 3 daļās autors.

Ko nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam?

Vai es, šobrīd, rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt šobrīd spējat būt objektīvi, pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt un kā par to pārliecināties?

Realitāte. Kas ir «realitāte»? Vai tas ir sinonīms vārdam «objektīvs»? Varbūt šis virsraksts pārnestā līdzībā nozīmē – balti balts, melni melns, patiesi patiess vai aplami aplams?

Skaidrojošā vārdnīca saka, ka «objektīvs» ir tas, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka apziņas un atrodas ārpus tās. Tas ir kaut kas tāds, kura uzskati, rīcība, runa atbilst īstenībai, tāds, kura uzskatos nav subjektīvas attieksmes, aizspriedumu, tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Bet reāls un realitāte ir tas, kas eksistē īstenībā; tas, kas nav izdomāts, ir patiess un īstens.

Melnie

Lielākā daļa cilvēku nesaprot, kā darbojas daudzi mehānismi, nesaprot, kas notiek datora dzīlēs un nezina, kas «lācītim vēderā».

Un tomēr, nezinot un nesaprotot, kaut kā pamanās dzīvot, izdzīvot un bieži pat labi dzīvot.

Ir bezgala daudz tādu, kuriem ir autotransporta vadītāja apliecība un, kuri drīkst vadīt automašīnu, bet kuri tā īsti nezina, kas atrodas zem motora pārsega un kā tas darbojas. Vai tur kādi melnie griež pedāļus vai darbojas kādi citi principi, bet viņi ir diezgan labi iemanījušies grozīt stūri, spiest pedāļus un pārslēgt dažādus slēdžus.

Viņi ir iemanījušies diezgan veikli nokļūt no punkta «A» uz punktu «B». Cilvēks dzīves laikā ir spiest iemācīties nokļūt no punkta «A» uz punktu «B» īsti neapzinoties un nesaprotot, kā tas patiesībā notiek.

Nokļuvis punktā «B» viņš bieži atskārst un ir spiests atzīt, ka ir raustījis ne tos «kloķus», ne uz to pusi griezis stūri un, ne tos slēdžus slēdzis. Un vispār, šurp varēja nokļūt ātrāk, taisnāk, veiklāk vai arī braukt ar lielāku līkumu.

Arī tad, viņš būtu nokļuvis tajā pašā punktā «B», tikai vēlāk. Kamēr būtu līkumojis, paspētu izdomāt daudz domu, izvērtēt daudz rīcību un izdarīt vairāk secinājumu.

Varbūt ar mazāku piepūli, ar mazāku stūres grozīšanu. Varbūt izrādītos, ka apvedceļš ir bijis garāks, bet vieglāk pārvarams.

Runā, ka gudri pāri kalnam nerāpjas, gudrs šķēršļus apiet, bet muļķis tos pārvar. To vai mēs esam rīkojušies gudri, vai muļķīgi, vai esam bijuši gudri, vai muļķi patiesi saprotam tikai tad, kad esam punktā «B» un atpakaļceļa vairs nav. Arī atkārtot šo braucienu nav iespējams. Tautā saka, ka izlietu ūdeni nesasmelsi un divas reizes vienā un tajā pašā upē neieiesi.

Haoss

Mēs nesaprotam, kā ir iekārtota dzīve, no kā ir atkarīgs, kā mēs dzīvojam. Kā tiek pieņemti likumi, kādās dzīlēs viņi dzimst un kā interesēs viņi tiek ieviesti.

Mums galvās ir radīts milzīgs haoss un par šo haosu rūpējas plašsaziņas līdzekļi, kuri mūs muļķo. Mūs nepārtraukti informē par it kā gudru cilvēku viedokļiem un baro ar to izklāstiem. Tas nevis veicina mūsu izpratni, bet samudžina un nevajadzīgi sarežģī.

Kas un kāpēc mūsu dzīvi reglamentējošus dokumentus un apstākļus rada, pieņem, virza un uztur?

Lielākā daļa latviešu ir pārliecināti, ka pasaule ir iekārtota šādi – cilvēkiem ir kāds pasaules skatījums, kādi politiskie uzskati, kāda pārliecība par to, kā būtu jābūt un, lai viņi varētu mainīt pastāvošo kārtību tie dibina politiskās partijas, vai iesaistās jau esošās partijās un sabiedriskās organizācijās un ar varas atļautajiem mehānismiem cenšas situāciju mainīt.

Tas nozīmē, ka, ja cilvēki uzskata, ka kāds nodoklis ir pārāk liels vai pārāk mazs vai ir nevajadzīgs, tad viņi caur šīm demokrātiskajām institūcijām virza savu iniciatīvu. Šo iniciatīvu vērtē, amatpersonas, kuras ir izkopušas daiļrunības spējas. Viņi prot daiļrunīgi nogremdēt jeb ko un tikpat daiļrunīgi prot popularizēt.

Viņiem palīdz plašsaziņas līdzekļi, kas ir speciāli mācījušies daiļrunību. Jo, kas šodien ir žurnālists? Tas ir cilvēks, kurš lasītājam un klausītājam, arī skatītājam pasniedz kādu konkrētu informāciju tā, lai uzrunātais reaģētu tā, kā viņiem nepieciešams. Šim nolūkam nav noteikti jāizmanto informācija, tam labi noder arī dezinformācija.

Tie, kuri no tā saucamās patriotiskās nometnes, ir pietuvinājušies varai vai kļuvuši par varu iziet dabiskus izaugsmes un attīstības posmus.

Egregors

Cilvēki nepiedzimst nedz labi, nedz ļauni. Tie piedzimst ar dažādiem bojājumiem, bet nav nedz labi, nedz slikti. Maldīgs ir uzskats, ka cilvēks dzīves laikā kļūst labs vai slikts. Nē! Cilvēks līdz nāvei (punktam «B») ir tāds pats, kā piedzima. Noveco un mirst ķermenis, bet mainās tikai dvēseles stāvoklis. Cilvēks mēdz rīkoties nelietīgi un cēli, bet tas nenozīmē, ka cilvēks, kurš reiz rīkojies cēli, ir cēls un tas, kurš rīkojies nelietīgi, ir nelietis. Tas nozīmē tikai to, ka ir bijusi cēla vai nelietīga rīcība, kas ietekmē cilvēka dvēseles stāvokli. Nosodāma vai cienījama rīcība, bet ne pats cilvēks.

Lai būtu saprotamāk par to, kuram egregoram, kurā brīdī pieslēdzamies ir plaši aprakstīts Aleksandra Baloža «Komozofijā». Kristiešiem saprotamāk ir, ja skaidro ar eņģeļu un dēmonu darbību. Kurā brīdī, kuram no tiem klausa cilvēks, ar to viņš arī sadarbojas.

Cilvēks tikai izlemj, ar ko «sadarboties» un kuram klausīt. Rīkojas eņģeļi un dēmoni. Cilvēks tajā brīdi ir tikai instruments.

Esmu lasījis daudzu svēto dzīvesstāstus, un visi viņi ir rīkojušies slikti. Visi! Kāpēc tad baznīca tos ir iecēlusi svēto kārtā? Tāpēc, ka viņi savu slikto rīcību ir patiesi nožēlojuši un turpmāk tā vairs nav darījuši. Grēks tiek piedots tikai tad, kad to patiesi nožēlo un tā vairs nedara.

Nav neviena cilvēka, kurš rīkotos tikai pareizi un labi. Starpība ir tikai tajā, vai spējam savu rīcību izvērtēt, nožēlot un tā vairs nedarīt.

«Atrauties»

Dzīves laikā spējam attīstīt un izkopt dažādas prasmes, pilnveidot iemaņas, bet paši, bez augstāka spēka palīdzības, kļūt labāki nespējam. Sliktāki gan.

Dieva likumus mēdzam saukt par fizikas likumiem. No tiem izriet, ka, lai celtos uz augšu ir nepieciešama piepūle, lai kristu zemāk, ir jāļauj darboties gravitācijas likumam jeb vienkāršāk runājot – elles pievilkšanās spēkam.

Mūsu rīcība galvenokārt ir atkarīga no vides un sabiedrības, kurā atrodamies. Arī smēķēšana ir nevis smēķa izcilās garšas rezultāts, bet gribas būt tādam, kā citi.

Mēs baidāmies atrauties no kolektīva, jo tad kolektīvs «atraus» mūs. Tikai tāpēc piekrītam uzpīpēt un pirmo cigareti parasti nepērkam paši. Mūs pacienā tie, no kuriem nevēlamies «atrauties».

Cilvēks nokļuvis vietā, kur ir mīnus desmit, mēģinās apģērbties siltāk, centīsies šo apģērbu iegūt, bet ja nebūs citas izvēles viņš pastums kādu malā, atņems kādam un apģērbsies.

Mēdz būt arī tā, ka cita izvēle ir, bet vieglāk ir atņemt, ja pietiek spēka to izdarīt. Vienmēr ir iespēja atrast kādu, kurš nespēs pretoties. Kurš būs fiziski vājāks, kurš būs neapķērīgāks, lētticīgāks, kurš būs slims.

Nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku, bet visi cilvēki mēdz rīkoties gan labi, gan slikti. Tad, kad rīkojamies it kā labi, vai tas arī citiem ir labi?

Viss atkarīgs no tā, ar kādu nolūku un no kurienes uz cilvēka paveikto lūkojamies.

Karā cilvēks cilvēku nogalina. Un tas ir slikti, bet mēs saprotam, ka, ja aizstāvēšanās vai atbrīvošanās nolūkā nenogalināsim, tad rezultāts būs slikts, kaut mūsu darbības nebūs bijušas sliktas.

Iniciatīvas

Tad, kad cilvēks, ar nolūku uzlabot savu vai līdzcilvēku dzīvi vai dzīves apstākļus, ir iesaistījies kādā organizācijā, viņš savas iniciatīvas virza pa šim nolūkam paredzētiem un varas atļautiem gaiteņiem. Iniciatīvas nonāk lēmēju rokās, bet viņš nelemj uzņemoties atbildību.

Jo augstāk iesi pa varas kāpnēm, jo vairāk ir to apstākļu, ar kuriem jārēķinās. Jo vairāk ir varas, jo uzmanīgāk jārīkojas. Jo vairāk ir rīcību ierobežojošu apstākļu. Jo vairāk tev ir varas, jo vairāk ir, jāuzmanās šo varu zaudēt. Tas noved pie tā, ka varnesis cenšas nepieņemt tādus lēmumus, nerīkoties tā, lai apdraudētu iegūto varu. Līdz ar to aizvien mazsvarīgāki kļūst paša uzskati un pārliecība. Noteicošais ir sasniegtā sabiedriskā stāvokļa saglabāšana. Tas kļūst par amatpersonas rīcību noteicošo.

Tāpēc tie, kuri labi ideju pārņemti, ar savām iniciatīvām kļuvuši populāri, nokļūstot varai pietuvināto statusā bieži, pašiem nemanot, sāk domāt un rīkoties nevis tā, kā labāk sasniegt paša iecerētos mērķus, bet, kā nepazaudēt iegūto sabiedrisko stāvokli.

Ko, es ar šo gribu pateikt? Es vēlos uzsvērt, ka visu, ko cilvēce ir sasniegusi, visus uzlabojumus, pilnveidojumus cilvēks izdara tajā posmā, kad viņš vēl ir ideju pārņemts un nav pietuvināts varai.

Šādi cilvēki piespiež pie varas esošos, tos, kuri jeb kuriem līdzekļiem cenšas saglabāt savu sabiedrisko stāvokli darīt to, ko viņi brīvprātīgi nedarītu.

Svētie muļķi

Tas notiek apbrīnojami un negaidīti. Tie, kuriem izdodas varu piespiest, rīkoties parasti neizceļas ar augstām izglītībām un dziļu izpratni par sabiedrības uzbūvi. Un tomēr viņiem izdodas.

Mazais cinītis to lielo vezumu gāž tikai tad, ja ir īstajā vietā un īstajā laikā. Ja vezums pabrauc garām cinītim kaut desmit centimetru attālumā, tas neapgāžas.

Sabiedrībā vienmēr ir cilvēki, kuri kaut ko grib pilnveidot, uzlabot un mainīt. Vienmēr ir tādi, kuriem ir taisnības izjūta. Dažādos laikos viņu mēdz būt vairāk un mazāk. Viņi mēdz būt pamanāmāki, pasīvāki un aktīvāki. Bet viņi vienmēr ir. Visās valstīs, visās sabiedrībās un visos gadsimtos tā ir bijis.

Tad, kad pareizā kombinācijā nostājas zvaigznāji, kad šo cilvēku nolūkiem un iecerēm ir labvēlīgi apstākļi, tad vara ir spiesta tos uzklausīt un kāda no šīm iniciatīvām pilnībā vai daļēji tiek īstenota. Tas ir, ko mēdzam dēvēt par cilvēces progresu, attīstību un izaugsmi.

Baznīcā tādus cilvēkus sauc par svētiem muļķiem. Kaut svētie, bet tomēr muļķi, jo tikai viņi, iespējams, ka tikai viņi, spēj ziedoties un patiesi kalpot. Visu, ko cilvēce ir sasniegusi, ir, panākuši šie jocīgie, bet vara vienmēr ir bijusi savtīga, vienaldzīga un pat ļauna.

Jēzus Kristus teica: piemēru esmu jums devis. Izrādās, ka viņa, piemēram, seko tikai muļķi, jo gurdiem nepiemīt rīkoties muļķīgi. Gudrie cenšas rīkoties saprātīgi.

Tātad kristietība ir muļķu reliģija, jo gudrie dzīvo pēc citiem principiem un tiem ir citas vērtības. Tā ir reliģija, kuru gudram nesaprast, bet muļķim ticēt.

Nenotiek tā, ka kāds labs cilvēks, kuru ievēlam, pieņem tautai un valstij labus likumus. Nē! Šo ievēlēto labo cilvēku tā rīkoties piespiež tie jocīgie, kuriem bieži, arī es, sakām: «tu nesaproti, kā ir iekārtota pasaule. Ministram ir nospļauties par tavām iniciatīvām. Viņam rūp tikai tas, cik rēķinā ir naudas. Tu vari savas labās idejas sludināt, cik vēlies, bet, ja tās apdraud ministra labklājību, tad viņš tās neīstenos, kaut tās lieliski izprot un atzīst par derīgām.

Vienīgais, kas viņam rūp, ir saglabāt amatu un izaugsme pa karjeras kāpnēm. Par spīti šim apgalvojumam gadās tā, ka tie svētie muļķīši darot, gudro cilvēku prāt, bezjēdzīgās un bezcerīgās lietas, tomēr savu panāk.

Mersedesi

Padomju Savienība bija iecerējusi pārbūvi, jo, cik ilgi var braukt ar Volgu. Kompartijas vadības rīkojuma rezultātā čekas dzīlēs tapa plāns, kā Padomju Savienību pārbūvēt, kā pārsēsties no Volgām Mersedesos nezaudējot varu.

Čeka izdomāja, bet neparedzēti daudz uzradās muļķīšu, neprognozējamu un nepakļāvīgu cilvēku, kuri bija pārņemti ar brīvības un neatkarības idejām. Varai nekas cits neatlika, kā piekāpties, kā nedaudz izpatikt tiem jocīgajiem un rezultātā mēs ieguvām to, ko ieguvām.

Mēs neatjaunojām 1918. gada 18. Novembra Latviju, bet šī vairs nav arī Latvijas PSR. Cik tuvu jaunais veidojums ir 18. Novembra Latvijai ir atkarīgs no trim būtību nosakošiem apstākļiem –

no svēto muļķīšu daudzuma,

no to, kuri vēlējās pārsēsties Mersedesos saglabājot varu ietekmes un spējām,

kā arī no «zvaigznāju stāvokļa», jeb Dieva gribas, kuru tūkstošiem gadu cilvēks cenšas izprast un skaidrot atbilstoši savām prāta spējām.

Tāpēc, būsim pateicīgi tiem jocīgajiem, tiem svētajiem muļķīšiem, kuri stāv bezjēdzīgos piketos, kuri, gudro prāt, veic citas bezjēdzīgas darbības, kuri izvirza nereālas idejas, kuri raksta dokumentus, aicinājumus un lūgumus un iesniedz tiem, kuri labākajā gadījumā par viņiem pasmiesies. Ir teikts, ka arī aklai vistai kāds grauds gadās, ja neatlaidīgi knābā.

Foto: eadaily.com

Maz ir to, kuri patiesi spēj novērtēt, kas tikko ir noticis. Jaunievēlētais Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis uzzinot, ka ir ievēlēts par prezidentu vēršoties pie žurnālistiem uzrunāja bijušās Padomju Savienības valstis, sakot, mēs varam! Mēs spējam nostumt malā padomju nomenklatūru un atbrīvoties no viņu virsvadības. Ja mums tas izdevās – arī jūs to spējat!

Man kritiski aizrāda, ka mani pareģojumi par Krievijas izjukšanu nav balstīti realitātē, nav pamatoti un ir nenopietni. Uzdrošinos apgalvot, ka nu tas ir sācies arī taustāmi un izmērāmi.

Iespējams, ka apzinoties reālos draudus Krievija var izšķirties uz nopietniem soļiem, bet tikpat, iespējams, ir, ka nopietniem soļiem var pietrūkt spēka, un ka Krievijas vadība nespēs pareizi novērtēt radušos situāciju un palaidīs garām iespēju ievirzīt Ukrainas virzību.

Kas labi…

Pārfrāzējot kādu parunu, teikšu, ka viss, kas ir labi Ukrainai, ir nāvējoši Krievijas impērijai. Nu tas ir sācies. Kļūdīties ir cilvēciski, darbu vēl nav ir tikai iespēja. Ja šo iespēju ukraiņi īstenos, tad tas daudzās valstīs radīs nebijušas iespējas, arī Latvijā.

Mūs sagaida nopietni spēku samēru un ģeopolitiskās pārmaiņas. Ukraiņi pasaulei ir iedevuši cerību un iespēju veikt pārmaiņas pasaules iekārtojumā. Izmaiņas var būt tik lielas, un to sekas tik ietekmīgas, ka mūsu dzīve var mainīties līdz nepazīšanai.

It kā vēlēja Ukrainas prezidentu, bet šo vēlēšanu rezultātus izbaudīs visās bijušajās Padomju Savienības teritorijā, arī Krievijā. Vladimirs Zeļenskis kardināli mainīs lietu kārtību postpadomju teritorijās un arī ārpus tām.

Daudzās ASV izdevumu publikācijās ir virsraksti, ka nu arī Ukrainai ir savs Tramps…

Tehnoloģijas

Līdzšinējā kārtība, kā nokļūt pie varas, kā saglabāt varu un kā izmanto varu nu, ir mainījusies. Vainīgas ir tehnoloģijas, kuru attīstību nevar apturēt un tās maina mūsu dzīvi. Informācijas monopola vairs nav nevienam. Katrs, kuram ir mobilais tālrunis, spēj veidot savu televīziju, caur to uzrunāt citus un to vara nespēj ierobežot.

Tāpēc vara izplata viedokli, ka neko jau nevar mainīt, ka cilvēki negrib neko mainīt un tas strādā. Bet tikko parādās piemērs, ka tomēr var un spēj, tā cilvēki cerības spārnoti sāk rīkoties, interesēties un piedalīties. Tas paplašina pārmaiņu teritorijas.

Izmantojot jaunās tehnoloģijas un iespējas V. Zeļenskim, izdevās pieveikt Petro Porošenko administratīvo resursu. Ne TV, ne radio, ne drukas izdevumi nerakstīja vai nu neko, vai neko labu par V. Zeļenski. Un izrādās, ka tam vairs nav tādas ietekmes uz cilvēku prātiem, kā līdz šim. Izrādās, ka ieraksts sociālos tīklos sasniedz daudz lielāku auditoriju, īpaši jauniešu, un ir iedarbīgāks nekā dārgā propaganda un aģitācija ierastajos plašsaziņas līdzekļos.

Cilvēku apzināšanas, vienošanas un kopdarbības nākotne ir internetā. Kad džins ir izlaists, to vairs nevar apturēt. V. Zeļenskis pierādīja, ka izmantojot interneta iespējas, ir iespējams kardināli mainīt lietu kārtību un pat varu valstī.

Iespējas

Cilvēku skaits, kuri gūst informāciju internetā nepārtraukti pieaug un izspiež līdzšinējos plašsaziņas līdzekļus. Plašsaziņas līdzekļi ir spiesti pielāgoties jaunai situācijai un paralēli saviem izdevumiem atver arī interneta versijas. Drīz tradicionālie izdevumi pārstās iznākt un paliks tikai interneta versijas. Tas attiecas arī uz radio un TV. Tāpēc, ka jaunās tehnoloģijas to ļauj darīt daudz lētāk un efektīvāk.

Šī iemesla dēļ Latvija atteicās no jaunām tehnoloģijām radioapraidē, jo tad būtiski pieaugtu radiokanālu skaits un to būtu grūtāk ietekmēt. Jaunās tehnoloģijas saucās DAB.

Mums nu ir iespēja ne tikai saņemt speciāli sagatavotu un atlasītu informāciju, ar kuru veido mūsu pasaules skatījumu, bet milzīgajā informācijas jūrā izvēlēties tās ziņas, kas mūsuprāt ir svarīgas un nozīmīgas.

Mums ir iespēja pašiem vērtēt un secināt, savus vērtējumus un secinājumus balstīt iegūtā informācijā, nevis kāda politologa klāstītās «patiesībās». Nu katrs pats spēj atšķirt, kam ir taisnība un kurš melo.

Es runāju tikai par iespējām, un iespējas vēl negarantē, ka tās izmantojam – toties iespējas rada iespēju.

Vladimirs Zeļenskis

SERGEI GAPON Getty Images

Nedaudz par V. Zeļenski. Viņš ir veiksmīgs uzņēmējs. Viņa uzņēmumu veiksme nav balstīta sakaros ministrijās un oligarhu aprindās. Var iebilst, ka viņš savu biznesu attīstīja oligarha kanālā un ar to sadarbojās. Rūgtā patiesība ir tāda, ka Ukrainā nav neviena TV kanāla, kurš nepiederētu kādam oligarham. Oligarham P. Porošenko pieder vairāki TV kanāli. Līdz ar to nav iespējams televīzijas un kino biznesu veidot bez televīzijas kanāla un šāda «sadarbība» vēl neparko neliecina.

Vai tad mēs pirms, ko iegādāt kādā veikalā vai auto placī noskaidrojam, kas ir tas no kura pērkam? Un ja nu viņš ir noziedznieks? Vai tas nozīmē, ka, nopērkot maizi veikalā, kurš nelegāli tirgo alkoholu, mēs arī kļūstam par noziedzniekiem?

Viņu mēdza nicīgi viņu dēvēt par klaunu. Klauns bērniem un ne tikai ir viens no iecienītākajiem varoņiem. Francijā bija kāds galma āksts, kuru sauca Šiko. Iesaku painteresēties, kāda ietekme uz Francijas karaļavalsti bija šim klaunam.

ASV bija prezidents – aktieris Ronalds Reigans. Toties P. Porošenko ir oligarhs, un viņa naudas pelnīšanas metodes būtiski atšķiras no V. Zeļenska. Ja V. Zeļenskis veidoja filmas un raidījumus, tad oligarhs P. Porošenko pelnīja zogot un izkrāpjot, prihvatizējot, bīdot papīrīšus pārņēma rūpnīcas, ostas un Ukrainas dabas resursus.

Izmantojot, to, ka cilvēki nebija juridiski izglītoti un zinoši oligarhi piesavinājās to, kas PSRS bija tautas īpašums. To mēs plaši piedzīvojām arī Latvijā.

Izmantojot šādas metodes, nevis prasmes un veiksmīgu uzņēmu vadīšanu viņi ir spējuši saraust bagātības. Atņemiet viņiem iespēju būt monopolistiem, atņemiet iespēju izmantot valsts resursu, valsts pasūtījumus, «konkursus» un daudzi no viņiem izputēs. Atņemiet bankām valsts atbalstu, arī valsts iestāžu rēķinu esība ir valsts naudas apgrozīšana, un daudzi izputēs.

V. Zeļenskis nebija ko zaudēt, bet P. Porošenko un viņa aprindām gan bija un ir no kā baidīties, jo suns zina, ko ēdis.

Pārmaiņas

Ukrainu gaida lielas pārmaiņas. V. Zeļenskis izveidos zinošu profesionālu komandu, kura ierosinās daudz krimināllietu par vecās varas veiktiem noziegumiem gan militārajā jomā, gan milzīgos apmēros izcirstos Karpatu mežus, un citas. Sākot šķetināt saausto, atklāsies brīnumlietas. Būs daudz notiesājošu spriedumu. Tas jaunai varai mazinās iespēju atkāpties tā teikt «vecajās sliedēs», un cīņa turpināsies, līdz oligarhu režīms tiks iznīcināts, ja līdz tam neiznīcinās jauno Ukrainas prezidentu.

Pat pēdējā priekšvēlēšanu dienā tika iesniegts pieprasījums tiesā, par ieganstu minot, to, ka V. Zeļenskis bez maksas aicināja uz prezidentu kandidātu debatēm stadionā, anulēt viņa kandidatūru. Tiesa šo prasību noraidīja, bet varēja arī būt pretimnākoša un «izprotoša».

Tika izmantota jeb kura iespēja, pat ierosinot lietu par to, ka viņš žurnālistiem parādīja savu vēlēšanu biļetenu. Tas ir krimināli sodāms nodarījums un policija varēja ierosināt krimināllietu. Bet notika citādi. Policisti apspriedušies, nolēma sodīt V. Zeļenski administratīvi, motivējot to tā, ja ierosinās krimināllietu, tad tā nekad nesasniegs notiesājošu spriedumu, jo rīt viņš jau būs Ukrainas prezidents, bet administratīvu sodu var piespriest tūlīt. Un V. Zeļenskis samaksāja piespriesto sodu.

Ukraina ir kļuvusi par dzirksti, kas iešķils jaunu kārtību un veidos jaunu Pasauli.

Krievija

Ukraina ir būtiski, ietekmējusi Krieviju, un ietekmēs nākotnē. Ja nebūt Ukrainas, nebūtu Krievijas. Ja nebūtu ukraiņu kazaku Krievija, nebūtu pakļāvusi Sibīriju un Kaukāzu. Bez ukraiņu līdzdalības Padomju Savienība nespētu pretoties Vācijai Otrajā pasaules karā, nelidotu kosmosā, nebūtu lidaparāta «Буран».

V. Zeļenskis jau ir iegājis vēsturē. Viņš mainīs laikmetu, pretdarbosies V. Putina režīmam un tā vēlmēm. Viņš izjauks, tik ilgus gadus veidoto, tā saucamo krievu pasauli. Viņš dod cerību un iespēju arī citām tautām atbrīvoties no krievu pasaules ietekmes.

Valoda

Neuztraucieties par to kāda viņam tautība un kādā valodā runā.  Viņš ir Ukrainas prezidents. Visi Ukrainas prezidenti nāk no tā saucamajām krievvalodīgajām ģimenēm. Un visi viņi prezidentūras laikā ir kļuvuši par ukraiņiem un vairs nerunā, bez īpašas vajadzības, krieviski izņemto vienu – V. Janukoviču. Viņa liktenis ir plaši zināms.

Liela daļa Ukrainas nacionālistu, īpaši vadošo, arī nāk no krievvalodīgām ģimenēm, tas netraucē viņiem cīnīties un mirt par Ukrainu.

Ukrainā valoda ir tikai saziņas līdzeklis, bet piederība Ukrainai ir vienojošs faktors. Aizvien mazāk Ukrainā dzird krievu valodu un aizvien stiprāka ir ukraiņu domāšana.

Arī Latvijai vēlu aizvien mazāku krievu valodas pielietojumu un aizvien lielāku latviskas domāšanas ietekmi.

Ar šo būtu skaidrs, un domstarpību nav. Vienkāršā valodā tas nozīmē, ka ikviens, kurš ir palīdzējis, tam, kurš ir trūkumā, ir palīdzējis Man, teica Jēzus.

No tā izriet, ka ikviens, kurš ir palīdzējis kaut vienam latvietim, ir patiesi palīdzējis Latvijai. Bet ne katrs, kurš ir vārdos rūpējies par valsti un cilvēci, ir patiesi kādam palīdzējis.

Jēga

Ir plaši izplatīts viedoklis, ka visam, ko darām, ir jābūt, kādai taustāmai jēgai, personiskam labumam. Mums patīk visā saskatīt, vietā un nevietā, piesaukt jēgu. Šai vārdā mēdzam ielikt tik daudz, ka paši bieži nespējam šo jēgu nedz rast, nedz definēt.

Tas, kur cilvēks spēj saskatīt jēgu, ir atkarīgs no viņa pasaules uzskata, jeb tās ideoloģijas, ko viņš ir pieņēmis par savu.

Saki, nu kāda jēga tam, ka biji vērot futbolu, ka skatījies teātra izrādi, ka biji dzimšanas dienā, ka biji vecāku kapavietā? Kāda jēga tam, ka vispār esi? Vai no tā tev naudas vairāk, vai par to tev maksā?

Kāda jēga, ja tevis uzcelto māju bērni pārdos, iestādīto koku nozāģēs, jo traucē zālājam, bet par tevi kapos aizmirsīs?

Jebkurš materiālists, vērojot cilvēku, kurš, nometies ceļos, lūdz Dievu, jums pateiks, ka tā ir bezjēdzīga nodarbošanās. Savukārt cilvēkiem ar apziņu par Dieva esamību bezjēdzīga liksies to cilvēku darbošanās, kuri, apzogot, apkrāpjot vai izmantojot līdzcilvēkus, ir sakrājuši miljonus un vēl joprojām turpina raust. Līdzīgi ir ar jēgas meklējumiem ikdienā. Tas, kas vienam ir svēts un dārgs, otram liekas nevajadzīgs un lieks.

Kāda jēga mūsu senčiem bija cīnīties un izcīnīt mums Latviju? kāda jēga bija iet Latviešu leģionā un svešu kungu vadībā cīnīties pret boļševikiem? Kāda jēga bija cīnīties pret okupācijas varu? Kāda jēga ir spļaut un čurāt pret vēju?

Ja esi pasaules klaidonis, globalizācijas ideju nesējs, kādu gan jēgu tu spēsi saskatīt Latvijas valsts un latviešu tautas pastāvēšanā?

Izlikšanās

Šādus un līdzīgus jautājumus esmu dzirdējis gana daudz un pietiekami daudz tādus, pats protu uzdot. Jautāt nenozīmē atbildēt. Var, protams, iztikt ar nodrāztām frāzēm un klišejām, bet gan runātājs, gan klausītājs taču saprot, kā ir patiesībā. Klausoties valsts vadītāju uzrunas saprotam, ka viņiem paša sacītais nav svarīgs un viņi neko no sevis neziedos, lai valstij būtu un tautai arī. Viņi tēlo, ka mīl šo valsti, mēs izliekamies, ka ticam.

Jebkura izlikšanās ir saistīta ar vēlmi kaut ko slēpt. Bet slēpt mēs gribam kaut ko tādu, kas atklātībā nonākot, var kaitēt mūsu reputācijai. Nevar tāds, kurš pretendē uz augstu amatu valstī, atklāti paziņot, ka viņam ir nospļauties par šo valsti un tautu, bet augstais amats viņam ir vajadzīgs tikai un vienīgi tāpēc, lai to izmantotu personiskās iedzīvošanās nolūkā.

Un te nu sākas tas, ko tagad mēdz dēvēt par lomu spēlēm. Daudzi deputāti, ministri, premjeri un prezidenti ieņem savus amatus nevis tāpēc, lai godīgi un pašaizliedzīgi strādātu, bet gan lai izliktos par valsti un tautu dziļi norūpējušos deputātu, ministru, premjeru un prezidentu.

Līdzīgi skatāmies mākslas filmas, lasām romānus un klausāmies radio. Vieni tēlo, ka mīl, jo to prasa darba apraksts, citi izliekas, ka tic. Bet vienlaikus gan aktieri, gan skatītāji saprot, ka tā ir tikai mākslas filma, ka tas ir tikai romāns, ka tas ir veids, kā labi pavadīt laiku, bet kad filma beigsies, būs jāatgriežas realitātē, un tā ir citādāka nekā mākslas darbā vai politiķa runā. Tā ir daudz nežēlīgāka un skaudrāka.

Jo pārliecinošāk kādam izdodas tēlot kādu lomu, jo ilgāk viņam izdodas palikt savā amatā. Kad šādas lomu spēles pārņem visu augstākās varas ešelonu valstī, tad arī tauta ir spiesta kļūt par dalībnieci šajā izrādē. Klausoties valsts vadītāju uzrunas, mēs labi saprotam, ka viņiem paša sacītais ir tikai nepieciešamā formalitāte.

Vērtības

 Vai ticēsiet, ja teikšu, ka manas vērtības ir šādā secībā: Dievs, tauta, valsts un tad es. Protams, ka neticēsiet, un, labākajā gadījumā, izliksieties, ka uztverat to nopietni, jo galu galā katrs saprot atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Katram vērtības ir citādas un to hierarhija arī. Mēs nespējam noticēt, ka citiem mēdz būt citāds pasaules skatījums un vajadzības nekā mums. Mēs visus mēram atbilstoši savām mērvienībām, ja paši tādi neesam, tad mūsuprāt arī citi tādi nespēj būt.

Savas vērtības es esmu tikai deklarējis, bet pierādījis vēl neesmu.

Ja apgalvošu, ka esmu gatavs atdot dzīvību par Latviju un latviešiem vai ticēsiet? Pamodiniet mani naktī un sakiet: “ Tā stunda ir situsi, latviešiem ir vajadzīga tava dzīvība.” Man nav nepieciešams laiks pārdomām, es to jau sen esmu izdomājis. Es jau sen esmu tam gatavs. Cits jautājums, vai mana plikā dzīvība ir ko vērta, vai tā ko spēj mainīt vai kaut ietekmēt? Vienalga – es esmu tam gatavs.

Ko no manis var paņemt, izņemot analīzes, un arī tās būs sliktas.

Diemžēl šais svaru kausos mana kailā dzīvība pārāk maz sver, tāpēc tikai šeit, šā rakstiņa loģikas spiests, to pieminu, bet tās nav lietas, par kurām ir publiski jāspriedelē, tas vienkārši ir jādara. Tie vārdi, kuriem neseko darbi, ir dumji vārdi, un tās runas, kuras nepārtop darbos, ir tukšas.

Okupācija

Manā filmā “Mums uzvarēt, – vai krist!” arhibīskaps A. Gailītis saka, ka demobilizācijas pavēles vēl nav bijis. Manai valstij uzbruka 1939. gadā, un kopš tiem laikiem esam okupēti. Latvijai un latviešiem Otrais pasaules karš nav beidzies, tāpēc lietderības jautājums ir lieks. Šādas pārdomas ir liekas visiem tiem, kuri ir par dzimteni sardzē. Aizstāvjiem valsts sevi neuztic ar nolūku saglabāt karavīru dzīvības, nolūks ir, liekot ķīlā viņu dzīvības sargāt valsti un pilsoņus.

Misija

Ja es teikšu, ka man ir misijas apziņa, vai jūs tam ticēsiet? Droši vien, ka nē, bet tā tomēr ir. Tāpēc, ka neticat, es teikšu pieticīgāk – varbūt kāds no jums tomēr pieļauj šādu iespēju.

Man ir ko teikt un ir ko dokumentēt.

Mana misija ir neatbalstīt ļaunumu un pretoties tam.

Mana misija ir atstāt nākamām paaudzēm informāciju, lai tās spētu saprast un uzzināt, kas un kā patiesībā notika manas dzīves laikā.

Mans uzdevums ir atstāt liecības nākamām paaudzēm par to cilvēku likteņiem, kuri veidoja laikmetu un paši kļuva par šī laikmeta daļu.

To darīju un daru publikācijās laikrakstos “Pilsonis”, “Pavalstnieks”, “Tēvzemei un Brīvībai”, “Neatkarība”, “Latvietis Latvijā”, radioraidījumos “Būt latvietim”, radio “Merkurs” piecu gadu garumā, radioraidījumos “Tēvijas laikmets”, radio “Naba”. Arī četrās manās dokumentālajās filmās, trijās paša rakstītās grāmatās un daudzās citu autoru manis izdotās grāmatās, kā arī atkārtoti izdotajā grāmatā “Baigais gads”.

Es veidoju laikmeta liecības un video hroniku nākamām paaudzēm.

Dievs

Es nezinu, vai ir Dievs, bet cenšos dzīvot tā, it kā viņš būtu. Jēzus mācekļiem teica, ejiet un sludiniet. Nedomājiet, kur jūs gulēsiet un ko ēdīsiet. Esmu praksē pārliecinājies – ja nedomā, kur gulēsi un ko ēdīsi, esi paēdis un izgulējies, bet, tikko sāc domāt par sadzīvi un labklājību, tā tās vairs nav. Tikko tava ticība sašķobās un tu sāc spriedelēt, tā esi pagalam un kļūsti nederīgs cīņai.

Secinu, ka darāmais ir jādara godīgi, un tad tas atmaksājas. Padarītais iegūst jēgu. Tikko darīsi savtīgi, tā cietīsi neveiksmi. Ja darbosies pārliecības virzīts un nemeklēsi izdevīgumu, tev izdosies.

Galvenais velna ierocis ir šaubas un nenoteiktība. Ja cilvēkam nav skaidra redzējuma un skaidras rīcības, tad nav arī cilvēka. Dvēseli atdod Dievam, sevi dzimtenei, bet godu nedod nevienam.

Filmas ievadā uzrunāja Ivo Pavlovičs, Saulkrastu un Skultes luterāņu baznīcu mācītājs.

Filmas dalībnieki: Elīna Boguša, Vladislavs Ķīselis, Rūdolfs Kreislers, Juris Dobelis, Visvaldis Freidenfelds, Ritvars Eglājs, Ādams Lipinskis- Polijas partijas “Likums un taisnīgums” vicepriekšsēdētājs.