Sistemātisku viltus ziņu mērķis esot, manipulējot ar daļēji reāliem faktiem, mēģināt ietekmēt sabiedrības noskaņojumu, mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām, kā arī ietekmēt cilvēku prātus un sirdis.

Mūsdienu informācijas karā svarīgākais esot nevis fakti, bet emocijas. Ja izdodas izraisīt sabiedrībā spēcīgas emocijas, bailes vai dusmas, pat tad ja publicētie fakti ir tikai daļēji patiesi, viltus ziņas savu uzdevumu ir sasniegušas.

Kā lai cilvēks atšķir sistemātiskas viltus ziņas no vienkārši ziņām vai informācijas?

Valsts

Visi ziņu kanāli kādam pieder, un šim kādam ir savs pasaules skatījums, finansiālās intereses, draudzīgas attiecības, ģimenes stāvoklis, un tāpēc viņš savā privātajā plašsaziņas līdzeklī publicē, stāsta to, kas, viņaprāt, ir jāstāsta.

Ja TV vai radio kanāls pieder valstij, tad valsts stāsta to, ko vēlas pateikt, uzsvērt, ievirzīt tiem, kuri klausās un skatās valsts kanālus. Neatbildēts jautājums paliek – kas ir valsts? Ko ar šo jēdzienu saprotam? Piemēram, vai Egils Levits ir valsts vai Saeima, vai Ministru kabinets? Vai ministrs ir valsts? Kur dzīvo valsts? Vai pie valsts var aiziet, pateikt taj’, ko tu par viņu domā?

Runā, ka valsts – tie esam mēs. Kur pie «mums» var aiziet, kā «mums» var iesniegt iesniegumu, uzrakstīt vēstuli? Uz kuras ielas, kurā namā ir «mūsu» kabinets? Kurā stāvā?

Mīlestība

Cilvēks ir liels meistars skaidrot sarežģīto, bet neprot atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem. Priekšmetus, laika parādības, debess uzbūvi izdodas gana smalki aprakstīt un izskaidrot, bet ja lūdz paskaidrot, kas ir mīlestība, tad: nu tas ir tā, kā… Es nejautāju, kā tas ir, es jautāju, kas tas ir!

Arī ja jautā par valsti, atbilde ir līdzīga: nu tas ir tā, nu tie esam mēs, nu… Ja tie esam mēs, tad kāpēc mums pie «mums» ir jāiet piketēt, pieprasīt, kāpēc mums ir jāievēl «mūs»?

Esmu pārliecināts, ka noteikti kaut kur ir kāda gudra grāmata, kurā tas ir izskaidrots, tikai es vēl to neesmu izlasījis, neesmu bijis spējīgs izprast, bet lielākā daļa cilvēku neapgrūtina sevi ar šādu spriedelēšanu.

Viņuprāt, ir «es» vai «mēs» un «viņa» – valsts. Man pienākas, un valstij ir jānodrošina, jādod, jāizdara un galu galā – jāsāk pašai ar sevi.

Manipulācijas

Augstākā pilotāža ir nevis radīt speciālu kanālu sistemātiskām viltus ziņām, bet pamanīties izplatīt «sistemātiskas viltus ziņas» esošajos plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos.

Svarīgi ir, prasmīgi manipulējot, viltus ziņas ietērpt konkrētam plašsaziņas līdzeklim tīkamā veidā. Sen ir zināms princips, ja vēlies, lai tevi dzird un uzklausa – runā tā, lai tevi var saprast. Lai uzrunātais saprot, tā, kā vajag tev, dara un domā tā, kā tu vēlies.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad informācijas ir tik daudz, ka grūti atšķirt derīgo no kaitīgā, maldinošo no patiesā. Šodienas manipulatori ir iemācījušies pat 100% patiesību pasniegt tā, ka klausītājs un skatītājs izdara viņam vajadzīgus secinājumus.

Sabiedrība

Padomāsim par to, vai ar mums vispār ir iespējams tādos apmēros manipulēt? Vai ir iespējams ar ziņu pasniegšanu likt mums ko darīt vai tieši otrādi – nedarīt?

Pastāv viedoklis, ka, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, var manipulēt ar sabiedrību. Kas šajā gadījumā ir sabiedrība, ko ar šo vārdu saprotam? Sabiedrība taču esam visi mēs! Un kā ar mums visiem, izmantojot vienus un tos pašus tekstus, var manipulēt? Nekā!

Tas būtu līdzīgi kā visiem atskaņot vienu dziesmu, visus ēdināt ar vienu ēdienu un visus ārstēt ar analgīnu, tikai vienam to pasniegt, kā tableti pret galvassāpēm, citam pret vēdera aizcietējumu.

Gan jau kādam minētā tablete palīdzēs, bet vairumam nē. Varētu sabiedrību sadalīt atbilstoši slimībām, nosliecēm, vēlmēm un alerģiskām reakcijām un tad katrai sabiedrības daļai piedāvāt kādu tableti.

Bet arī tas negarantē vēlamu rezultātu, jo var tikai piedāvāt, taču piespiest sen vairs nevar. Pieļauju, ka tādi mēģinājumi ir bijuši un pat ir, bet nav skaidrs, ko darīt ar tiem, kam šodien sāp galva, bet rīt ir aizcietējis vēders. Pat sadalot pēc slimībām, vairums būs tādu, kuriem galva vairs vai vēl nesāp. Ko darīt ar tiem? Izveidot vēl vienu ietekmēšanas un apstrādes grupu, kuras apstrādei un ietekmēšanai piešķirt līdzekļus un speciālistus, kuri būs specializējušies šajā jomā.

Šo rakstot, es ironiski mēģinu uzsvērt, ka, runājot Marka Tvena vārdiem, lietas ir stipri pārspīlētas. Patiesība pat neatrodas kaut kur pa vidu, tā ir citur.

Piemēri

Tas, ka vecākiem bērni ir tikpat apaļi, kā viņi paši, nepierāda to, ka būt apaļam ir iekodēts gēnos. Tas norāda uz to, ka vecāki bērniem iemāca ne tikai staigāt, runāt un domāt, bet arī pasaules skatījumu, ēšanas paradumus, un bērni bieži pārņem vecāku dzīvesveidu.

Vai šo var ar kādas propagandas vai viltus ziņu palīdzību mainīt? Nevar! Cilvēks, iespējams, ir saprātīga būtne, bet lēmumus pieņem emocionāli. Vairumu, īpaši svarīgu, lēmumu pieņem nevis rēķinot vai loģiski vērtējot, bet emocionāli. Vai nu viņam patīk vai nepatīk, vai viņam garšo vai negaršo, vai viņš ko vēlas vai ne.

«Manipulējot ar daļēji reāliem faktiem», neizdosies tā ietekmēt noziedznieka prātu, lai tas pārstātu veikt noziegumus. Ir tik daudz izdomātas un ieviestas pāraudzināšanas metodes, ka par to nav grūti pārliecināties. Noziedznieku var nobiedēt, var uz laiku piespiest kaut ko darīt un kaut ko nedarīt. Bet, tikko šis piespiešanas mehānisms kļūs vājāks, viss būs pa vecam.

Tikpat aplams ir viedoklis, ka cietums kādu sabojā. Nē, cietums tikai ļauj pamatot un attaisnot sabiedrības normām neatbilstošu rīcību. Tā teikt, visi tā dara, šeit citā nav iespējams izdzīvot u.c. Patiesībā cilvēks jau sen ir gatavs tā rīkoties, tikai baidījās vai nedarīja to atklāti.

Aplams ir arī uzskats, ka zināšanas samazina noziedzību. Skaitu – varbūt, bet nozieguma sekas un zaudējumi tikai pastiprinās. Ja neizglītots zaglis spēj nozagt maku, tad izglītots, jau prot atslēgt signalizāciju pat bankā.

Var mēģināt manipulēt ar faktiem, bet tā nevar piespiest klausīties to mūziku, kas kādam nepatīk, nevar pierunāt ēst tos produktus, kuri negaršo.

Vārdam ir spēks, bet tā iedarbība ir stipri pārspīlēta.

Bars

Neatstāsim nenovērtētu arī bara instinktu. Piederībai baram ir liela nozīme. Tas praktiski ir vienīgais, kāpēc cilvēks sāk smēķēt, jo viņš pat tajā vecumā ir pārliecinājies par dzīves patiesību: neatraujies no bara, citādi bars atraus/izstums tevi.

Daudz vairāk cilvēka uzvedību ietekmē bars, kā viltus ziņas. Te mēs nonākam pie pūļa psiholoģijas, un tā nav joma, kurā es būtu kompetents. To lasiet citu autoru grāmatās.

Kaut cilvēki vairs nedzīvo primitīvos baros, bara instinktam ir liela nozīme. Bara dzīvnieks nepārtraukti meklē vietu bara hierarhijā. Cilvēks no tā nav tālu aizgājis. Tāpēc ir tik populāri seriāli, dzeltenā prese un citādas lūrēšanas pa atslēgas caurumu.

Kad medījums nomedīts, vispirms ēd vadonis, tad hierarhijas kārtībā citi. Cilvēks nepārtraukti skaita citu naudu, citu mašīnas, mēra citu mājas, seko citu veiksmēm un neveiksmēm, lai zinātu, kur šajā barā atrodas viņš. Kurš viņš ir pēc kārtas, kas ēdīs. Cilvēks ne tikai vēro citus, bet arī cenšas ieņemt labāku stāvokli bara hierarhijā, piedodiet, – sabiedrībā.

Propaganda

Lasītājam var likties, ka, manuprāt, nedarbojas ne viltus ziņas, ne propaganda, nedz citas manipulācijas, ka cilvēks pret to visu ir imūns. Nē, tā es nedomāju. Es uzsveru, ka minētā ietekme ir pārspīlēta. Mūs ir grūti ietekmēt un pārveidot.

Var manipulēt stāstot, ka skaistākās sievietes ir tādas, bet katram vīrietim par to būs citāds viedoklis. Var manipulējot «mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām», bet, ja cilvēkam būs darbs un pārtikusi dzīve – viņš neuzķersies un piketos nestāvēs. Tāpēc gudras valstis nevis cīnās ar revolucionāriem, bet nepieļauj, ka cilvēks, trūkuma spiests, izdara noziegumus un gāž valdības.

Valsts iekārto bezmaksas sabiedriskās ēdināšanas iestādes, kur trūkumcietējs var atnākt un remdēt izsalkumu. Izrādās, ka ar to pietiek, lai viņš neietu parlamentam sist logus. Tas ir lētāk, nekā uzturēt milzīgu represīvo aparātu, ķert, tiesāt, sargāt un pēc brīvlaišanas uzraudzīt. Paēdis cilvēks ir labi sirdīgs un nekaitīgs varai!

Paēdis cilvēks nav pakļauts pretvalstiskai propagandai, tā neietekmē «cilvēku prātus un sirdis».

Arī alkohols iedarbojas tik ilgi, kamēr tas cirkulē upura asinīs. Kad tā procentuālais daudzums ir mazinājies, organisms grib vēl, bet nav un sākas paģiras.

«Bailes vai dusmas»

Visos laikos un pie visām varām bija, ir un būs apķērīgi cilvēki. Tie, lai gūtu ienākumus, pamanīsies izmantot jebkurus līdzekļus un jebkurus veidus.

Maldīgi ir domāt, ka padomju laikos visi bija nabagi. Bija labi pārtikuši komunistiskās partijas funkcionāri, to līdzskrējēji un dažāda kalibra blēži. Šie visi astoņdesmitajos un īpaši deviņdesmitajos no prasmīgiem iespēju izmantotājiem kļuva par «uzņēmējiem». Tieši viņi ir tie, kas manipulējot, par normu padarīja teicienu, ka, lai varētu nopelnīt miljonu – pirmais ir jānozog. Citādi neesot iespējams. Kad pirmais ir nozagts, tad pārējos jau var puslīdz likumīgi nopelnīt.

Kam pirmo miljonu iedeva kompartija, kam komjaunatne, kam no izvestā Padomju savienības zelta. Pēdējos padomju valsts pastāvēšanas gadus VDK pamatā nodarbojās tikai ar zelta izvešanu no PSRS teritorijas, un tad šis zelts atgriezās kā investīcijas bijušajās PSRS republikās.

Kurp es lasītāja domas vedinu? Turp, ka velns nav tik melns un kādiem gribas, lai mēs uzķertos, pārspīlētu, nenovērtētu, nepamanītu, nesaprastu un mazinātu uzticību.

Cimdi

Dokumentālajā filmā «Nelietis» saku:.. ir tādi, kuri ir gatavi savu savtīgo, materiālistisko mērķu sasniegšanā bez aizspriedumiem izmantot jebkādas idejas, jebkādus saukļus un devīzes, pat reliģiju. Viss tas viņiem ir tikai darba cimdi.

Neliešiem par darba cimdiem kļūst izglītība, kultūra, valsts plašsaziņas līdzekļi un cits. Viņu talantu un spējas, kā arī prasme panākt sev vēlamo var apbrīnot. Viņi ir tik ļoti noslīpējuši metodes, ar kurām tie manipulējot ietekmē ne tikai sabiedrības noskaņojumu, bet arī valsts amatpersonu, politisku apvienību, kā arī citus, kuri vēlas gūt labumu, jo viņiem tā izdodas labi nopelnīt un neparko reāli neatbildēt.

Viņu darbības rezultātā pamatoti mazinās uzticība valsts institūcijām un amatpersonām, kas arī ietekmē cilvēku prātus un sirdis.

Ja vajadzēs, viņi izdomās shēmas, kā par valsts naudu «kopt un sargāt» kultūru, arī latviešu, kā pretdarboties agresorvalsts propagandai, kā veicināt, kā integrēt, kā… Šo «kā» ir tik daudz, ka šajā rakstā nekam citam neatliks vietas, ja veikt pilnu uzskaiti.

Jā, Krievija izmanto propagandas nolūkos savus plašsaziņas līdzekļus. Jā, viņi to prasmīgi dara, bet ja mediķi saņem solīto algas pielikumu, tad šaj’ kaujā Latvija uzvar. Krievija iztērē daudz naudas, iegulda daudz darba, bet rezultāts ir niecīgs.

Ja latvietis, kurš nonācis trūkumā, var aiziet un valsts viņam «uzsauc» ēdienu, tad naidīgā propaganda viņu neietekmē, nemazina uzticību Latvijai un neietekmē viņa prātu un sirdi. Futbolā to sauc par sitienu pa stangu.

LPSR

Cīnīties ar Krievijas propagandu, liekot pretī savu, ir aplami. Krievijai ir vairāk naudas, vairāk cilvēku un vairāk iespēju. Arī tanku viņiem ir vairāk, par lidmašīnām nerunāsim, to mums nav vispār. Mēs viņus nepārkliegsim.

Arī stāsts par to, ka uzrunāsim civilokupantus viņu dzimtajā valodā, tas ir krieviski, un tā viņus padarīsim par mūsējiem, mācīsim viņiem latviešu valodu, un arī tad viņi kļūs mūsējie, nav nedz nopietni izskatāms, ne apspriežams. Tā ir spēle vienos vārtos.

Esmu pat dzirdējis no kāda aktīva latviešu patriota, ka, ja mēs okupantiem iemācām latviešu valodu, tādējādi mēs viņiem piešķiram latviešu gēnu un padarām par mūsējo…

Viņi šurp nebrauca, un agresors Latviju neokupēja, lai mācītos latviešu valodu. Tieši otrādi, lai «pārbūves» rezultātā, ko nez kādēļ dēvējam par «atmodu», šī Latvija būtu LPSR tiesību un pienākumu mantiniece, neizlaižot no nagiem okupētās latviskās Latvijas īpašumus un starptautisko ietekmi.

Tāpēc 4. maija republikas teritorija ir tieši tāda, kāda tā bija LPSR un pilsoņu kopums arī tāds pats. Jā, viņiem neizdevās to izdarīt vienā rāvienā, pārejas periods izstiepās trijos desmitos gadu, bet kurss nav mainījies, un drīz jau pārbūve būs noslēgusies.

Ziņas! Ziņas! Ziņas!

Uzmanību, turpinājumā ziņa! Kam viltus, kam patiesība pēdējā instancē. Tas galvenokārt atkarīgs no jūsu tieksmēm, vēlmēm un nosliecēm.

Krievija neaizies no okupētajām Ukrainas teritorijām, konkrēti Donbasa un Luganskas.

Vladimirs Putins Ukrainā ir ieguldījis ļoti daudz naudas, bruņojuma, tūkstošiem nogalinātu Krievijas karavīru.

Krievija negrasās atteikties no tautu un valstu pakļaušanas.

Ja Ukraina nebūs Krievijas vēlmēm pretimnākoša, lai «pierunātu» Ukrainu tiks izmantoti Krievijas bruņotie spēki. Ja Ukraina nebūs gana atsaucīga, tad 2020. gada pavasarī Krievija sāks militāru operāciju Ukrainā.

Vladimiram Putinam nospļauties par sankcijām.

Krievijas agresija nebūs vērsta tikai pret Ukrainu. Runa ir par bijušām padomju republikām, arī Baltkrieviju.

Baltijas valstīs iebrukums gaidāms Latvijā, jo ķēdes stiprumu nosaka tās vājākais posms, bet Latvija starp Baltijas valstīm ir visvājākais un pārkrievotākais posms, kura izrādīs vismazāko pretestību Krievijas bruņoto spēku iebrukumam. Taj’ brīdī sankciju jautājums kļūs neaktuāls.

Misija! Misija! Misija!

Vladimirs Putins ir apsēsts ar misiju atjaunot PSRS bijušajās robežās, viņš ir pārliecināts, ka Padomju savienības sabrukums bija kļūda un ir pilns apņēmības šo kļūdu labot. Kopš viņš vada Krieviju, viņš visus resursus virza tieši šajā virzienā un tam pakārto valsti. Viņš vēlas ātri piespiest NATO bloku atkāpties turp, kur tas bija līdz PSRS sabrukšanai.

Vladimira Putina tieksmi pēc varas nevar skaidrot ar varas vai naudas kāri. Kad naudas ir tik daudz, cik ir viņam, tad nauda zaudē vērtību. Tad pārliecība, uzskati un personiskā attieksme ir noteicošā. Vēl viens miljards, plusā vai mīnusā, neko nemaina.

Krievija stimulēs un veicinās uz Eiropas valstīm otro «bēgļu plūsmu» – migrāciju divreiz lielāku par to, kura bija nesen (2016. gadā). Bēgļu plūsma paralizēs šīs valstis un liegs tām aktīvi iestāties pret Krievijas bruņoto agresiju pret kaimiņvalstīm. Migrācija sašķels ES.

Krievija ir pārliecināta, ka Eiropā nav armijas, kas varētu stāties pretī Krievijas agresīvajiem tīkojumiem.
Ne Francija, ne Vācija, ne citas valstis. Varbūt nelielu pretestību varētu izrādīt Lielbritānija, bet tā, Krievijas prāt, kā vienmēr, centīsies mierīgi nogaidīt savā salā.

Krievija ir paliecināta, ka NATO pietrūks izlēmības iesaistīties karā pret Krieviju, tāpēc par nopietnu šķērsli to neuzskata.

Vienīgais ar ko Krievija, militārā ziņā, rēķinās ir ASV, bet ASV ir tālu. Krievija neuzbruks ASV militārajām bāzēm Eiropā. Ielenks, kā tas notika Krimā, un tad ļaus aiziet…

Iebrukums notiks ātri, un nedēļas laikā jautājums būs atrisināts. ASV nepaspēs pieņemt lēmumu par pretī stāšanos Krievijas agresijai. Kamēr ASV lems, tikmēr lieta būs darīta.

Krievija ir miermīlīga pret tiem, kas pieņem viņas noteikumus.

Ja Krievija nesāks militāro agresiju pavasarī, tad ir liela varbūtība, ka vēlāk tā vairs to izdarīt nespēs. Tas būs miermīlīgs Krievijas noriets.

Leonards Inkins

P. S.

Esmu pret manipulācijām, mēģinājumiem ietekmēt sabiedrības noskaņojumu. Esmu pret to, ka mazinās uzticība Latvijas valsts institūcijām un amatpersonām, bet diemžēl manī ne valsts, ne sabiedrība, ne cilvēku sirdis neieklausās.

Drīzumā nekustamo īpašumu tirgū parādīsies visnotaļ rets un ekstravagants objekts – Ilzu baznīca. (Foto: Viesite.lv)

Ir gana vecs liekulības piemērs. Reiz Jēzus Kristus sestdienā sinagogā izārstēja kādu astoņpadsmit gadus vecu meiteni.

Dievs ir noteicis, ka sešas dienas cilvēkam ir jānodarbojas ar laicīgām lietām, jāstrādā, jārūpējas par ģimeni, valsti un citādi, bet septītā diena jāveltī Viņam. Tāpēc visi dievticīgie žīdi arī pirms diviem tūkstošiem gadu sestdienās gāja uz dievnamu, kur lasīja un apguva Svētos rakstus. Uzklausīja skolotājus un sludinātājus.

Pēc dievkalpojuma pārnākot mājās, centās turpmāk dzīvot atbilstoši tam, ko bija uzzinājuši un iemācījušies dievnamā.

Meitene

Reiz uz dievnamu, kurā Jēzus Kristus mācīja bija atnākusi kāda astoņpadsmit gadus veca meitene, kura nespēja iztaisnot augumu. Jēzus Kristus viņu pasauca klāt un tai teica: Tu tiec atbrīvota no slimības! Uzlika tai rokas un tā iztaisnojās, un sāka slavēt Dievu, jo viņa apzinājās, ka tika izārstēta ar Dieva klātbūtni. Lk. 13:10-17

Sinagogas priekšnieks sašutis aizrādīja: Ir citas sešas dienas, kurās ārstējiet un nāciet ārstēties, bet ne sestdienā. To, ka Jēzus Kristus izārstēja slimu meiteni, viņš definēja kā sabata pārkāpumu.

Jūdu reliģija un dažas kristiešu sektas vēl šodien liek lielu uzsvaru uz to, ka sestdienās nedrīkst strādāt. Viņuprāt, Dievs nav augstākais saprāts un visa radītājs, bet debesīs mītoša un uz mākoņa sēdoša, cilvēku vērojoša būtne, kura pieprasa no tā bezjēdzīgas darbības.

Patiesībā sestdienu Dievs neparedzēja, ka tajā cilvēks neko nedarīs, bet gan, lai cilvēks jau laicīgi atliktu savas laicīgās darīšanas un šo dienu veltītu savai dvēselei un sarunai ar Dievu. Tas nenozīmē, ka nepieciešamības gadījumā kādi darbi nav veicami.

Tāda ir Dieva griba, bet jūdi to pārvērta par absurdu. Pat šodien ir tādi ticīgie, kuri sestdienā neizslēdz gaismu dzīvoklī, ja tā palikusi ieslēgta, tāpēc, ka viņuprāt nospiest gaismas slēdzi jau ir darbs, bet sestdienā strādāt nedrīkst. Viņi to uzskata par grēku.

Aplamība

Grūti iztēloties Dievu, kurš radījis visumu un cilvēku, uzmanīgi vēro vai sestdienā kāds nepieskaras gaismas slēdzim!

Jautājums ir, kā varēja gadīties, ka cilvēki rīkojas tik aplami? Kas viņus tik aplami spēj iedvesmot? Protams, sātans, kurš novērš cilvēku no galvenā, no garīgā un pievērš gaismas slēdzim.

Tāpēc Jēzus Kristus sinagogas priekšniekam teica: Tu esi liekulis. Vai tad tu neatsien savu mūli vai ēzeli sestdienā un neved to dzert? Lk. 13:10-17

Šie mājdzīvnieki katru dienu vēlas dzert, un tos nevar atstāt nedzirdītus arī sestdienā, jo nedabūjuši ūdeni tie, sacels, milzīgu troksni.

Vai sestdienā nenākas atbrīvot šo meiteni, kas jau astoņpadsmit gadus ir sātana mocīta? Tieši sestdiena ir paredzēta tam, ka cilvēks pret citiem cilvēkiem izrāda mīlestību. Tas ir labākais un pareizākais veids, kā svinēt sestdienu, jo tā mēs izrādām mīlestību pret tuvāko. Dievs mīlestības darbus nekad nav aizliedzis.

Noteikumi

Bieži formālas lietas vai normas mūsu garīgajā un laicīgajā dzīvē, valda pār mums. Cilvēks ir ieviesis ļoti daudz formālu noteikumu. Bieži šie noteikumi cilvēkam ir patiesi nepieciešami, jo liels daudzums cilvēku nav spējīgi ar prātu aptvert, kā, kurā gadījumā rīkoties. Tas tāpēc, ka daudziem, pat pieaugušiem, prāts ir ļoti bērnišķīgs, un visu dzīvi paliek, neattīstīts.

Tāpēc, lai cilvēki neizietu no sabiedrības uzvedības normu rāmjiem ir ieviestas dažādas instrukcijas. Tiek pieņemti likumi, pie sienām un stabiem tiek piestiprināti informējoši un brīdinoši uzraksti un dažādas informatīvas plāksnītes. Piemēram, muzejā pie eksponātiem ir rakstīts, ka tos nedrīkst aiztikt ar rokām. Tas tāpēc, ka cilvēks ar neattīstītu bērna prātu nespēj aizdomāties, ka, ja visi apmeklētāji aiztiks eksponātus, tad kādam tas no rokām izkritīs un saplīsīs.

Gudrs cilvēks izlasot, ka eksponātus nedrīkst aiztikt, teiks: Nu, kas par blēņām, tas taču tāpat ir saprotams, bet diemžēl arī daudz nopietnākas lietas daudziem nav acīmredzamas un pašsaprotamas. Nākas brīdināt un piekodināt, pat draudēt.

Cigaretes

Nav iespējams izdomāt, uzrakstīt un izvietot instrukcijas kā cilvēkam dzīvot, kā elpot, uz kuru pusi šķaudīt, kā turēt kabatas lakatu, kā uzvesties tualetē un kā mazgāties. Kā rīkoties ar tualetes papīru un kā vīrietim, jāattiecas pret sievieti. Nav iespējams to visu reglamentēt. Bet tomēr likumu kopums visās valstīs aug un starp likumiem, noteikumiem un normām rodas pretrunas.

Reiz ASV automašīnas īpašnieks iesūdzēja tiesā autoražotāju, jo automašīnas lietošanas instrukcijā nebija rakstīts, ka braucot ir visu laiku jāatrodas pie stūres un nedrīkst aiziet uz mikroautobusa aizmugurējo sēdekli pēc cigaretēm. Kamēr vadītājs gāja pēc cigaretēm automašīna radīja satiksmes negadījumu. Automašīnas īpašnieks tiesā pret ražotāju prāvu vinnēja.

Ja labi pārzināt likumus, tos dažādi kombinējot un skaidrojot melnu var padarīt par baltu, bet baltu par melnu. Šai gadījumā sinagogā bija tieši tāds gadījums.

Burta kalpi

Sinagogas vadītājs noteikti nebija bērna prātā un diez vai bija muļķis, jo sinagogas vadītāju ievēlēja. Diez vai cilvēki vēlētu par vadītāju to, kas ir bērna prātā vai kuram ir grūtības izprast un domāt. Tas parasti bija kāds no gudrākajiem un godīgākajiem, bet arī viņš Dieva baušļus praktizēja formāli. Šodien mēs tādus saucam par burta kalpiem.

Jēzus Kristus sinagogas vadītāju par formālu attieksmi publiski nosauca par liekuli.

Liekulība nav tikai nedomājoša rakstītā pildīšana. Ir ganījumi, kad nākas braukt ar lielāku, kā atļauts, ātrumu. Formāli pārkāp satiksmes noteikumus, bet izglāb kādam dzīvību. Ir teikts: tev nebūs nokaut, bet jāsaprot, ka tas nav domāts – tev nebūs aizstāvēties, aizstāvēt un cīnīties. Tas ir domāts, tev nebūs nogalināt to, kas nespēj izrādīt pretestību, to, kas ir vājāks un neaizsargāts.

Cilvēkam ir raksturīgi pašam atļauties to, par ko tas citus nosoda.

Likumi, noteikumi un brīdinoši uzraksti, kad tika rakstīti, pieņemti un ieviesti, tad tam bija kāda vajadzība. Kad vajadzības vairs nav bieži likumu neatceļ, bet par to nepildīšanu nesoda.

Kanoni

Piemēram, baznīcā likumus sauc par kanoniem. Piektajā gadsimtā Makonā (Mâcon) ir pieņemts kanons, ka bīskapam mājās nedrīkst būt liels suns. Šodien šo kanonu bīskapi neievēro un par to viņus nesoda, jo likumā – kanonā ir ne tikai burts, bet arī gars. Minētais kanons bija nepieciešams, lai jebkurš varētu atnākt pie bīskapa. Lai viņu neapdraudētu suns. Šodien, kad var piezvanīt, pieklauvēt, uzrakstīt vēstuli, kad ir speciālas telpas, kur tikties šāda «drošības norma» vairs nav nepieciešama.

Dievs vēlas, lai mēs nevis formāli cits pret citu attiektos, bet ar sirdi, mīlestību, iejūtību un labestību, un ja nepieciešams drīkstam neievērot formālus priekšrakstus. Nedrīkst aizmirst, ka rakstītais ir, lai cilvēkiem būtu labāk, nevis pretēji.

Sinagogas vadītājs un dievlūdzēji savu dzīvi bija pakļāvuši formalitātēm un par būtību un to, kāpēc šādas normas tika ieviestas, nedomāja. Tie bija pieraduši, un daudzi vēl šodien, dzīvot, lūgt, mīlēt un kalpot formāli. Svarīgi ir – īstajā laikā, ar pareizajiem rituāliem un pareizajiem teikumiem. Jēgai maza nozīme, par mīlestību nerunājot.

Sinagogas vadītājs formālismu piedēvēja Dievam, sak Dievs tā vēlas, ne jau es. Es jau varētu pievērt acis, bet tāda ir Dieva griba! Viņam nav iebildumu, ka citās dienās kādu sinagogā izārstē, viņš uzsver, ka Dievs ir pret to, ka ārstē sestdienā.

Laikabiedri

Sinagogas vadītājs pedantiski pildīja «Dieva instrukciju». Viņš bija pārliecināts, ka tas ir nepieciešams Dievam. Ja kādu ārstēs citās dienās, tas Dievam patiks, bet ja sestdienā, tad Dievs par to sadusmosies un sodīs sinagogā sanākušos. Viņš instrukcijai piešķir Dieva lomu un nozīmi.

Tāpēc, pamatoti, Jēzus Kristus viņu nosauca par liekuli, jo viņš ar savām darbībām, domām un uzvedību no cilvēku mīloša Dieva veidoja Dievu, kuram ir sveša mīlestība, bet svarīga ir tikai instrukcijas ievērošana un precīza priekšrakstu pildīšana.

Tā cilvēki darīja, domāja un rīkojās ne tikai pirms diviem tūkstošiem gadu. Šis netikums piemīt arī laikabiedriem. Ja lasītājam liekas, ka tas viņu nav skāris, tad esi godīgs pret sevi, ielūkojies savās darbībās un domās.

Tu noteikti atradīsi daudz liekulības. Vai kādam sakot to, ko viņš vēlas dzirdēt, to, kas viņam ir patīkami, kaut tas neatbilst patiesība, tu neliekuļo? Ir gadījumi, kad tas ir nepieciešams, lai kādu stiprināt, bet bieži tā rīkojamies, lai izpatiktu, panāktu, ietekmētu, izmantotu un maldinātu.

Kārtībai ir jābūt, instrukcijas un likumi ir vajadzīgi, bet tie jāpiemēro tā, lai tie atvieglo cilvēka dzīvi, lai sakārto dzīvi, nevis padara neciešamu un netaisnu.

Pirms Parīzes sarunām Ukrainas televīzijas pārraidē „Vārda brīvība ar Saviku Šusteru” (Свободи слова з Савіком Шустером) bijušais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili Mikheil Saakashvili (2004-2013) aicināja būt vienotiem ar Ukrainas prezidentu, kā arī neuzstādīt biotualetes un teltis, bet lūgt Dievu par veiksmīgām sarunām,- ziņo un tulko spektrs.com

„Man ar Krievijas prezidentu Putinu ir bijušas sarunas 30 reizes. Tāpēc varu droši apliecināt to, ko vēlas Putins. No vienas puses mēs redzam Putinu, kurš vēlas atjaunot PSRS. Viņš ir ietekmējis Moldāviju, kurā valda pro-Krievijas vara. Praktiski iedzinis stūrī Baltkrievijas prezidentu Lukašenko. Viņš ļoti vēlas turpināt atslābināt Ukrainu, tas ir visiem skaidrs. Bet no otras puses mēs redzam Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kuram ir tautas vairākums. Un Ukrainas prezidents dodas ceļā uz Parīzi. VIDEO pieejams šeit>>

Kas mums ir jādara šādā gadījumā? Vai mēs viņu atbalstām, vai arī pirms laika apliecinām, ka vienalga ko darīs Zelenskis, tas būs slikti Ukrainai. Viņš nodos nacionālās intereses. Esmu dzirdējis pat vārdus „Stop kapitulācijai”, tātad pirms laika mēs šaubāmies un paužam vārdu KAPITULĀCIJA. Mēs šodien dzirdējām Volodimira Zeļenska runu, kurā nebija neviena vārda par kapitulāciju, vai nacionālu interešu nodošanu. Iedomājieties situāciju, no vienas puses Putins, kuram ir formāls tautas atbalsts, un no otras puses Zelenskis, aiz kura muguras parādās kaut kādi cilvēki, uzstādot biotualetes un teltis pareģojot, to, ka viss būs slikti. Rodas jautājums, vai šāda aina nostiprina Ukrainas pozīciju vai atslābina? Es vēlos pajautāt šiem cilvēkiem, vai viņi justos laimīgāki no tā, ka viņu pareģojums piepildītos? Viņi vēlas Ukrainas uzvaru vai sakāvi? Es vairākkārt vadīju Maidānu un Porošenko mani dzenāja pa jumtiem, bet es nevienu reizi nekritizēju viņu, jo es zinu, ka nedrīkst savstarpējās ķildas nodot tautai. Tauta no tā tikai cietīs. Mēs nedrīkstam pieļaut situāciju, ka mūsu Ukrainas ienaidnieki un Putins pasmietos par mūsu savstarpējo ķildošanos. Kad Putins ieraudzītu aiz Zelenska muguras biotuletes ar teltīm, viņam atliktu vien pasmieties un rast pārliecību, ka viņš runās ar nokautu prezidentu. Tāpēc mans ieteikums būtu ieklausīties, ko mums teica Slava Kadarčuks, ka plāns ir saskaņots un noteiktajam piekrītam. Ja ir norunāts, tad kāda kapitulācija?

Pirms pirmās sarunas ar Putinu man bija ilūzija, tāpēc es ļoti saprotu Zeļenska motivāciju, iestājoties par Ukrainas mātēm, kurām jāatlaiž savus dēlus karot. Tā ir motivācija, kas vēlas mieru.

Pirms pirmās sarunas ar Putinu es aizgāju uz vietējo draudzi un lūdzu Dievu. Es ilgi lūdzu Dievu, lai gaidāmā tikšanās būtu veiksmīga.
Es vēlos teikt, ka nevis, pirms noteiktā laika jārīko Maidāns, bet kopā jāiet uz baznīcu lūgt Dievu, lai gaidāmā tikšanās būtu veiksmīga. (Zālē ilgi aplausi).

Ja pirms gaidāmajām tikšanām Putins redzēs, ka visi Ukrainas opozicionāri un iepriekšējie prezidenti stāv kopā pie altāra baznīcā un lūdz Dievu par veiksmīgām pārrunām, tad Putins ieraudzīs, ka viņam ir darīšana ar spēcīgu, starptautisku, ukraiņu nāciju.

Nevajag baidīties no tā, ka Zelenskis ir nepieredzējis, tāpēc viņu noteikti apmānīs. Neizskatās Zelenskis pēc tāda, kuru viegli var iespaidot un apmānīt. Pieredzes trūkums, tas pat ir labi, jo es esmu redzējis tos pieredzējušos, kuri Putina priekšā stāv uz aizmugurējām ķepiņām un pat pieredzējušie Eiropas līderi. Vai mēs varējām iedomāties, ka Ukrainas prezidenta vēlēšanās varētu uzvarēt nepieredzējušais? Zelenskim ir izteikts instinkts, tāpat arī ir ar Putinu.

Kā sveikā iziet no šādas situācijas? Viss ir ļoti vienkārši. Ukrainai ir prioritātes, kuras ir jāizmanto. Piemēram, 5.miljonu ukraiņu ir aizbraukuši strādāt Polijā. Ko dara Zelenskis, lai atgrieztu ukraiņus? Viņš piedāvā izdevīgu kredītu un citas lietas. Tas ir mijiedarbīgs process, kad Ukraiņi atgriezīsies savā zemē, tad mēs arī atgriezīsim Ukrainas okupētās zemes teritorijas. Kad ukraiņi nevēlēsies izbraukt no valsts, tad zemes teritorijas atgriezīsies.

Ukrainas veiksme ir, pirmkārt, garīga valsts, kāda nav Krievijā. Otrkārt, aizsardzība. Ukrainas veiksme ir laimīga sabiedrība. Nodokļu sistēmas samazinājums, nevis paaugstinājums. Pārliecināti jaunieši. Jānodrošina pensijas sistēma, lai neskrietu pakaļ Krievijas pensijām.

Mēs dzirdējām jaunumus, ka atsevišķas vietās, kurās parādās Zelenskis nešauj, tas taču ir labi, tad Zeļenskim katru dienu jāapmeklē piecas dažādas vietās un tajās nešaus un tas nozīmē, ka dienas laikā mēs būsim glābuši Ukrainas karavīra dzīvību. Tas arī nozīmēs, ka Zelenskis pilnībā izpildīs savu prezidenta funkciju.

Ukrainai jaunām un ātrām reformām ir nepieciešama atelpa. Runājot par pus-partneriem, es teikšu tā, Putins nevēlas mieru, es viņu pārāk labi pazīstu. [Francijas prezidents Emanuels Makrons] tic, ka Putins vēlas mieru. Viņam gribas tā ticēt, jo ir komercijas intereses. Tas ir saprotams. Taču Ukrainai ir jāparāda visai pasaulei, ka tiešām vēlas mieru un ka nav problēmu avots. Viņi vienmēr ir gatavi vainot upuri, nevis agresoru. Tāpēc upurim ir jāmāk uzvesties ideāli. Tāpēc es uzskatu, ka Zelenskis atrodas uz pareizā ceļa. Un mums viņš ir jāatbalsta.

Ja arī notiktu kaut kas šausmīgs, tad arī ir vērts runāt, bet pašlaik es neredzu tam iemesla. Kaut arī nenotiks viss gludi un pareizi, taču mēs būsim mēģinājuši visu darīt pareizi. Tāpēc es ticu Ukrainas prezidentam Zelenskim. Viss!

Attieksmi pret Svēto inkvizīciju šis rakstiņš lasītāja uzskatos var mainīt tikai tad, ja godīgi atbildēsi uz manu jautājumu: vai tici maģijai? Vai tici, ka maģija reāli darbojas?

Pat ja netici maģiskām, darbībām, ja netici, ka kāds ar maģijas palīdzību spēj ietekmēt tevi un citus, arī tad ir iemesls padomāt.

Ja ir kāds, kurš ar maģiskām metodēm ietekmē citus, piemēram – lai es viņai iepatiktos, lai es viņam iepatiktos, lai viņš atdotu man savu īpašumu, lai viņš balso tā, kā vajag man, lai viņš iepērkas manā veikalā un citas, arī šodien, pat no laicīgās varas viedokļa, tas tiek uzskatīts par noziegumu.

Iedomājies, ja ļaundaris citiem vai citam pie ēdiena pielej indi, kuru viņam paziņa par dārgu naudu sagādājis. Ja izmeklēšanas iestādes par to uzzinās, šo cilvēku sodīs. Sodīs pat tad, ja izrādīsies, ka draugs viņu piekrāpa un indes vietā pārdeva burkānu sulu. Sodu, iespējams, mīkstinās, jo nav cietušā, bet sodīs par nolūku.

Vārds inkvizīcija mūsdienās ir ieguvusi negatīvu nokrāsu, kaut nedz nosaukumā, nedz inkvizīcijas būtībā negatīvā nav vairāk, kā mūsu pagātnei.

Par inkvizīciju sauca pirmstiesas izmeklēšanu. Par sadzīves un krimināliem noziegumiem pirmstiesas izmeklēšanu veica un veic šim amatam speciāli mācīti cilvēki. Viduslaikos šādus «dienestus» dēvēja par no uzticamiem cilvēkiem izveidotu inkvizīciju.

Inquisitio

Ja bija vajadzība izmeklēt reliģisku pārkāpumu (ķecerību) izmeklēšanu veica šim nolūkam izraudzīti garīdznieki – inkvizitori. Šo izmeklēšanas iestādi sauca par Svēto inkvizīciju. Viduslaikos ar jēdzienu «inkvizīcija» apzīmēja jebkuru pirmstiesas izmeklēšanu. Ar laiku šādi sāka saukt arī garīgo tiesu, kas apkaroja pret Baznīcu vērstās ķecerīgas mācības.

Atbilstoši romiešu tiesībām pastāvēja trīs kriminālās izmeklēšanas metodes: accusatio, dununciatio un inquisitio. Tāpēc, ka Svētā inkvizīcija savas metodes pilnībā aizguva no, inquisitio tad no šejienes arī cēlies vārds – inkvizīcija.

Jaunajā derībā Apustulis Pāvils par ķecerību pasludina maģiju un elku pielūgsmi, tāpēc maģija kristiešiem nebija un nav pieņemama. Pārbaudot apsūdzību, izmeklēšanas nolūks bija noskaidrot, vai apsūdzētais ķecerīgi rīkojies muļķības dēļ, vai bijis apzināts ļaundaris (tā laika pasaules skatījuma un Svēto rakstu kontekstā). Mūsdienās mēs Svēto inkvizīciju sauktu par zinātnieku, lietpratēju, speciālistu (kādā jomā) padomi.

Kaut arī inkvizīcija veica darbības ķeceru noskaidrošanai un ķecerības apkarošanā, sodu par to sprieda gan laicīgā, gan inkvizīcijas tiesa. Laicīgie likumi aizliedza ķecerību, kā arī kristīgās ticības noniecināšanu. Inkvizīcijas uzdevums bija, liekot lietā garīgās prasmes un Svēto rakstu pārzināšanu, noskaidrot vai apsūdzētais ir vainojams ķecerībā. Ja izmeklēšanā vainu pierādīt nevarēja, apsūdzēto atbrīvoja. Gadījumā, ja apsūdzētais izrādījās ķeceris, to nodeva tiesai, kura piesprieda vainīgajam sodu.

Inkvizīcijas tiesa bija daudz objektīvāka un juridiski korektāka par laicīgo tiesu. Svētās inkvizīcijas izmeklēšanā apsūdzētajam bija atļauts sevi aizstāvēt.

Trešajā gadsimtā baznīca, balstoties uz Svētajiem Rakstiem, galīgi noformulēja kristīgās ticības doktrīnu. Tai pretī runājošas Svēto rakstu interpretācijas tika atzītas par ķecerību, tomēr līdz vienpadsmitajam gadsimtam par ķecerību tiesāja reti.

Tikai 1542. gadā Romas pāvests Pāvils III ar bullu «Licet ab initio» izveidoja Svēto inkvizīciju kā atsevišķu Baznīcas struktūru.

Ekstrasensu cīņas

Colloquy of Poissy. Robert Fleury. Wikipedia

Inkvizīcija bija praktiski visās kristīgās valstīs. Arī Krievijā Pēteris pirmais ieviesa inkvizīciju. Pirmais likums, kurš paredzēja nāves sodu, sadedzinot Krievijā, tika aizgūts no zviedru militāriem statūtiem un pieņemts 1715. gadā.

Tas, ka Svētā inkvizīcija, ķeceru nodarījumus izmeklēja un vajāja vēl nenozīmē, ka tie kurus vajāja bija nevainīgi un bez grēka. Ja tiem, kurus vajāja, izdotos pārņemt varu kristīgās valstīs, vai viņi izmantotu saudzīgākas metodes? Šodien, kaut kas līdzīgs ir noticis, jo tas, ko viduslaikos uzskatīja par grēku un noziegumu kļūst par to, ar ko daži lepojas un valstu likumdošana, represīvie orgāni un tiesas rūpējas, lai viņi varētu šādi izpausties. Nu ir laiks, kad aizvien neatlaidīgāk vajā tos, kas dzīvo atbilstoši kristīgām normām. Vai tad, kad darbojās Svētā inkvizīcija bija iespējamas «Ekstrasensu cīņas», zīlēšanas saloni, lāstu uzlikšanas un noņemšanas pakalpojumi?

Visas reliģijas uzskata, ka realitātē pastāv maģija un maģiskas darbības. Reliģijas ir pārliecinātas, ka pastāv melnā maģija un tā saucamā – labā (baltā) maģija. Šeit jāuzsver, ka kristietība maģiju nedala labajā un sliktajā. Kristiešu prāt maģija ir sātana instruments un tātad ķecerība. Ja Svētā inkvizīcija noskaidroja, ka kāda sieviete lasīja sēnes vai zālītes pļavā vai mežā uzskatot, ka tās ārstē, viņa tika attaisnota, bet, ja tika pierādīts, ka zālītes tika gatavotas, lai manipulētu, ietekmētu, indētu, tad šādām apzinātām un mērķtiecīgām darbībām sekoja sods.

Sods par burvestībām pastāvēja arī pirms kristietības. Pirmā sieviete, kuru Svētā inkvizīcija atzina par raganu, tika sadedzināta 1498. gadā. To varētu uzskatīt par «raganu medību» sākumu, kurš beidzās septiņpadsmitā gadsimta sākumā.

Kristieši

Svētās inkvizīcijas asiņainās «darbības» rezultātiem būtu jābūt redzamiem arī šodien. Bet to nav. Tieši pretēji, šodien drīkst publiski teikt, ka kādas konkrētas tautības cilvēks ir muļķis, to politkorektums ļauj, bet apgalvot, ka šīs konkrētās tautības cilvēki ir muļķi, ir noziegums. Par to bargi soda, bet, ja publiski apgalvot, ka kristieši ir muļķi, un citādi tos aizskart un pazemot – nekāda soda nebūs.

Kristieši ir vienīgie, kurus drīkst pazemot, apmelot, ņirgāties un zaimot. Daži «gudrie» pat muld par kaut kādu pāvesta vai citu kristīgo baznīcu vadītāju varenību. Ja būtu kaut jel kāda varenība vai ietekme, tad nebūtu tādu, kuri uzdrošinātos aizskart kristieti, to pazemot vai citādi izrādīt necieņu.

Ielūkojieties sociālajos tīklos un pārliecināsities par manu vārdu atbilstību realitātei.

Bet pamēģiniet necienīgi izturēties pret citu reliģiju pārstāvjiem un citām reliģijām! Daži mēģina, nav man šai rakstā jāstāsta, kā tas viņiem beidzas, bet kristiešus drīkst atklāti nicināta, tāpēc, ja nu kāda reliģija patiesi ir miermīlīga un iecietīga, tad tā ir kristietība.

Garīdznieki

Tālajos viduslaikos viens no Svētās inkvizīcijas svarīgākajiem uzdevumiem bija nevis tantiņas mežos un pļavās tvarstīt, bet vērot un sodīt garīdzniekus. Viens no garīdznieku izplatītākajiem pārkāpumiem bija celibāta pārkāpšana.

Spānijā piecpadsmitajā un sešpadsmitajos gadsimtos aptuveni piecpadsmit procentu garīdznieku tika pieķerti homoseksuālās attiecībās un bija pat zoofilijas gadījumi.

Plaši bija izplatīta daudzsievība, jo datoru un interneta nebija, varēja katrā apdzīvotā vietā precēties un pārsimts kilometru attālumā dzīvojoša cita ģimene par to nezināja. Arī šos noziegumus izmeklēja Svētā inkvizīcija.

Svarīgi ir saprast, ka to ko atklāja un izmeklēja Svētā inkvizīcija bieži pirms izmeklēšanas zināja noziegumos pieķerto paziņas, radi, kaimiņi un citi nejaušie nozieguma liecinieki. Arī agrāk pasaule bija šaura. Cilvēki, bez interneta un sociālo tīklu apmeklēšanas zināja, kā dzīvo, domā un ko dara citi ciema vai pilsētiņas iedzīvotāji.

Alternatīva

Tad vairumam cilvēku bija ieaudzināta izpratne par taisnīgumu, netaisnību un to, kas ir noziedzīgs, tāpēc cilvēki mēdza stihiski organizēties, lai paši kādu sodītu.

Šādas darbības šodien dēvējam par Linča tiesu. Linča tiesā neiesaistīja zinošus izmeklētājus un prasmīgus pratinātājus. Tam vienkārši nebija laika, un linčotājiem tas šķita lieks.

Noziegumā notvertajam Linča tiesā nebija iespējas aizstāvēties. Ja reiz Linča tiesa pret kādu vai kādiem bija, sākusies tā parasti, beidzās ar nomētāšanu ar akmeņiem vai citādu nogalināšanu.

Bija arī izmanīgi ļaundari, kuri prasmīgi apmeloja, iznīcināja un tā guva materiālu labumu un ietekmi.

Svētās inkvizīcijas tiesas būtiski samazināja Linča tiesu skaitu. Gadījās tā, ka Svētā inkvizīcija paglāba kādu no izrēķināšanās, izmeklēja un ilgu laiku tiesāja.

Džordāno Bruno apsūdzību izmeklēja un tiesāja divdesmit gadus. Tiesas notika publiski un atklāti. Apsūdzētajam bija iespēja aizstāvēties, atzīt sevi par vainīgu un minēt citus vainu mīkstinošus apstākļus. Svētā inkvizīcija bija alternatīva Linča tiesām.

Lai uzturētu apsūdzību maģijā un burvestībās, bija nepieciešami vismaz divi liecinieki, kuru liecības sakrita. Lieciniekiem bija jābūt vienā un tai pašā laikā, vienā un tai pašā vietā un jādzird viens un tas pats. Tikai tādas aculiecinieku liecības tika ņemtas vērā. Ja liecinieku liecības kaut nedaudz atšķīrās tās tika noraidītas, un apsūdzētais atbrīvots, kā šodien teiktu – pierādījumu trūkuma dēļ.

Līdz mūsdienām nav bijis un nav šodien nevienas tiesas, kura būtu tik daudz attaisnojošu lēmumu pieņēmusi, kā Svētā inkvizīcija.

Piemēram, matemātiķa Johannesa Keplera māti apsūdzēja burvestībās. Viņš piedalījās apsūdzības noraidīšanā, un viņa māti attaisnoja un atbrīvoja.

Nāvessods

No 1550. gada līdz 1800 gadiem katoļu inkvizīcijas tiesas priekšā stājas aptuveni simt piecdesmit tūkstošu apsūdzēto no tiem trīs tūkstoši tika notiesāti ar nāvessodu. Vairums no notiesātajiem bija garīdznieki un homoseksuālisti, ka arī burvestībās pieķertie, kuri atzinās nodarījumā, bet atteicās to nožēlot un turpmāk tā nedarīt.

Sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā nāvessodu spriedumu bija līdz pat četriem procentiem, bet citos laikos pat tikai līdz vienam procentam.

Trešdaļa apsūdzēto pēc izmeklēšanas beigām tika atlaisti bez jeb kāda soda. Vairums piespriesto sodu galvenokārt bija tā saucamo baznīcas sodu, kad kā sodu piesprieda skaitīt lūgšanas, sodīja arī liekot gavēt.

Svētai inkvizīcijai svarīgi bija noskaidrot, kāpēc apsūdzētais tā ir rīkojies. Svarīgi bija pārliecināties, ka apsūdzība ir pamatota un apsūdzētais nav apmelošanas upuris. Lai to noskaidrotu, spīdzināšanas metodes tika izmantotas retos gadījumos. Spānijā spīdzināšana nekad nebija garāka par piecpadsmit minūtēm. Tikai divi procenti no tiem, kuru nodarījumus izmeklēja spāņu inkvizīcija, tika spīdzināti.

Spīdzinot nevar noskaidrot kāpēc cilvēks, tā rīkojies, jo ciešot sāpes cilvēks reti, kad saka taisnību. Viņš vēlas pārtraukt spīdzināšanu un ir gatavs apgalvot, apmelot, teikt nepatiesību, lai tikai viņu vairs nespīdzina. Tāpēc inkvizitori, lai noskaidrotu patiesību ļoti reti izmantoja spīdzināšanu. Gadījumos, kad bija skaidrs, ka apsūdzētais kaut ko nepasaka līdz galam, vai atsakās atklāt noziegumā iesaistītos tad izmantoja spīdzināšanu.

Inkvizitora uzdevums bija uzzināt, noskaidrot nevis, izmantojot izdevību gūt sadistisku prieku, kādu spīdzinot. Galvenais uzdevums bija atšķirt muļķi no apzinīga ļaundara.

Pa īstam

Tautas tradīciju izraisītas darbības arī netika vajātas. Dažādas tradicionālas pulcēšanās, dziesmu dziedāšanas, ugunskuru kurināšanas vai vainagu nēsāšana, saulgriežu, ražas svētku un par citu tradīciju praktizēšana un svinēšana nebija sodāma.

Šodienas dzīvē mēs pret burvestībām un maģiskām darbībām attiecāmies, kā pret jokiem. Mēs neticam, ka tas ir pa īstam, bet tad tas bija pa īstam un uz to arī reaģēja pa īstam.

Svētās inkvizīcijas darbības rezultātā attīstījās zinātne. Inkvizīcija bija ieinteresēta zinātnes attīstībā, jo zinātnes sasniegumus un atklājumus varēja izmantot pret cilvēku tumsonību, kas izvērtās dažādās maģiskās darbībās, ticējumos.

Zinātne ļāva skaidrot notiekošo bez garu piesaukšanas. Pateicoties inkvizīcijai briesmoņi, nāras, fejas pārcēlās uz teiku un bērnu pasaku valstību, bet cilvēki iemācījās izprast nezināmo ar zinātniskām metodēm.

Tāpēc pirmās universitātes radās klosteros. Viduslaikos baznīcai bija milzīga vara, ja baznīca zinātnē un zinātniekos saskatītu kādu apdraudējumu, tai bija gana daudz instrumentu, lai zinātni un zinātniekus iznīcinātu.

Tieši otrādi baznīca visādi attīstīja, virzīja un loloja zinātni, jo gan tad, gan tagad zināšanas cilvēkus atbrīvo no maldiem. Gan inkvizīcija, gan zinātne cīnās pret tumsonību un maldiem.

Spānijā inkvizitorus vervēja visizglītotāko garīdznieku vidē. Svētā inkvizīcija uzskatīja, ka viss, kas māca domāt, kas attīsta domas kultūru, ir baznīcas sabiedrotais.

Mīti

Laikam visplašāk izplatītais mīts ir par zinātnieka Džordano Bruno sadedzināšanu. Tas nezinošiem cilvēkiem ir kļuvis par apsūdzību pret Svēto inkvizīciju.

Kāpēc tu domā, ka Džordāno Bruno bija zinātnieks? Vai lasīji kādu viņa zinātnisku darbu, iepazinies ar Džordāno Bruno veikto pētījumu vai citu zinātnisku darbību?

Nē, jo viņš nekad nav nodarbojies ar zinātni. Viņš sevi dēvēja par baltās maģijas maģistru. Viņš bija okultists un karojošs pagāns, bet ne zinātnieks. Šodien tādus dēvējam par profesionāliem piketētājiem, cīnītājiem pret globālismu, par vides aktīvistiem, par huligāniem arī karojošiem kristiešiem un pagāniem.

Kad Džordāno Bruno pieteicās par pasniedzēju Oksfordā, viņu eksaminēja. Izrādījās, ka šis «zinātnieks» nezināja, ar ko atšķiras Perigejs no Apogeja. Līdzīgi kā šodien daudzi «izglītoti» cilvēki nesaskata atšķirību starp astroloģiju un astronomiju. Tie nespēj atšķirt viltus zinātni no zinātnes.

Kad Džordāno Bruno iztaujāja par Kopernika Saules sistēmu, viņam sajuka saule ar cirkuļa kājas izdurtu caurumu debesu kartē.

Ir publicēti Svētās inkvizīcijas pratināšanas protokoli. Izlasot jeb kurš var uzzināt par to, kā bija patiesībā.

Jā, viņam bija sava pārliecība, no kuras viņš neatteicās un tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņu sodīja. Inkvizīcija Džordāno Bruno neapsūdzēja par to, ka viņš it kā apgalvotu, ka zeme griežas ap sauli. Heliocentrismu tas ir hipotēzi, ka Saule ir Visuma centrā, un ap to rotē planētas un zvaigznes tobrīd katoļu baznīca nenoliedz un neapkaroja.

Heliocentrisms

Katoļu garīdznieks Nikolajs Koperniks hipotēzi par heliocentrismu sāka rakstīt 1516. gadā, bet 1531. gadā Nikolaja Kopernika «Mazos komentārus» izlasīja Romas pāvests, kurš pats labi pārzināja astronomija, atzina darbu par ievērības cienīgu.

Šodien zinām, ka heliocentrisma modelim ar Kopernika modeli kopīgs tikai tas, ka Zeme riņķo ap sauli.

1600. gadā Džordāno Bruno sodīja par to, ka viņš uzstājīgi apgalvoja, ka:

Pasauļu ir daudz;

Ka dvēsele spēj atrasties vairākos ķermeņos;

Ka maģija ir pieļaujama;

Ka Svētais gars ir pasaules dvēsele;

Ka Mozus brīnumus darīja izmantojot maģiju;

Ka Mozus pats izdomāja baušļus;

Ka Svētie raksti ir māņu tēls;

Ka velns tiks izglābts;

Ka no Ādama un Ievas ir cēlušies tikai žīdi, bet pārējie cilvēki no tiem, kurus Dievs radīja dienu iepriekš;

Ka Jēzus Kristus nav Dievs, bet bija slavens burvis un, tāpēc pelnīti pakārts, nevis krustā sists;

Ka pravieši un apustuļi bija burvji, nekam nederīgi cilvēki un, ka tos pamatoti pakāra.

Džordāno Bruno apsūdzībā nav ne vārda par astronomiju vai debesu ķermeņiem.

1612. gadā inkvizīcija Nikolaja Kopernika grāmatu aizliedza. Bet tas bija divpadsmit gadus vēlāk un aizliegumam bija citi iemesli. Viens no iemesliem bija tas, ka Džordāno Bruno manipulējot ar Heliocentrismu, to izkropļoja un tā radīja sajukumu un nesaskaņas.

Ja painteresēsities, izrādīsies, ka vairums zinātnieku bija pārliecināti kristieši: Nikolajs Koperniks, Galileo Galilejs, Īzaks Ņūtons, Blēzs Paskāls, Johanness Keplers un daudzi citi.

Šis rakstiņš jau kļūst par rakstu, tāpēc nobeigumā Bernarda Šova secinājums: Es nezinu, vai ir Dievs, bet jādzīvo tā, it kā viņš būtu un Galileo Galilejs apgalvoja, ka Bībele nemāca kā iekārtotas debesis, Bībele māca kā debesīs nokļūt.

Leonards Inkins

P. S. Ja ir ko piebilst, iebilst vai vēlies nosodīt – raksti man personiski.

Priekšlikumu izstrāde jaunam doktora līmeņa studiju un promocijas sistēmas modelim ministrijas darba grupā tika sākta jau pavasarī, bet tieši valsts svētku nedēļā iekšējai lietošanai tika izplatīts šī darba melnraksts – konceptuālais ziņojums Par konceptuāli jauna doktorantūras ietvara un jauna promocijas procesa ieviešanu Latvijā. Runa ir par visaugstākās raudzes zinātniskajiem darbiem – promocija ir šo darbu aizstāvēšana, un tās rezultātā tiek piešķirts doktora zinātniskais grāds. Ministrija nolēmusi, ka zinātnei latviešu valoda nav nepieciešama, un šāds uzskats ir dziļā pretrunā valsts oficiālajai politikai, kas vērsta uz valsts valodas stiprināšanu

Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš nra.lv komentē ieceri pāriet uz doktora darbu izstrādi tikai angļu valodā: „Atteikšanās no latviešu valodas promocijas darbos draud ar nenovēršamu valodas prestiža kritumu. Un neizbēgami tas radīs sekas daudz plašākā mērogā, jo zinātniskajos darbos tiek radīti jauni termini un iedibināta to lietojuma prakse.”

Latvijas Inteliģence kategoriski iebilst Izglītības un zinātnes ministrijas iecerei pāriet uz doktora darbu izstrādi tikai angļu valodā.

Atklātajā vēstulē, kas tiks nosūtīta Izglītības un zinātnes ministrijai, Ministru kabinetam, Valsts prezidentam Egilam Levitam un Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, argumenti pret iecerēto pāreju uz angļu valodu doktorantūrā parakstījuši zinātnieki, kultūras un sabiedriskie darbinieki, arī valsts pārvaldē strādājošie.

Par IZM konceptuālo ziņojumu “Par konceptuāli jauna doktorantūras ietvara un jauna promocijas procesa ieviešanu Latvijā” un latviešu valodu Latvijas zinātnē

Pirms Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) organizētās diskusijas 2019. gada 21. novembrī par jauno doktorantūras modeli “Virzība uz inovatīvu doktorantūru un pētniecības izcilību” Latvijas inteliģences pārstāvji plaši parakstītā vēstulē vērsās pie IZM. Vēstulē tika paustas nopietnas bažas un aicinājums neierobežot iespējas promocijas procesu īstenot latviešu valodā.

Tomēr nākas atzīt, ka bažas nav nedz sadzirdētas, nedz izprastas, nedz, jo vairāk, īstenotas faktiskā rīcībā, risinājumos un izmaiņās. Vēl vairāk, fakts, ka šai valstiskas nozīmes problēmai diskusijā laiks tā arī neatradās, liecina, ka ministrija noliedz jautājuma būtiskumu. Arī publiskās sarunās ar plašsaziņas līdzekļiem IZM pārstāvji cenšas nonivelēt jautājumu, apzīmēdami to kā “šauru virzienu” un izmantodami maldinošus faktus.

Aicinām Latvijas inteliģenci, ikvienu organizāciju, plašsaziņas līdzekļus un ikvienu Latvijas nākotnē ieinteresēto cilvēku apzināties situācijas nopietnību un vienoties latviešu valodas un tātad – arī nācijas un valsts aizstāvībā.

Jautājums par latviešu valodas visaptverošu izmantošanu visās sabiedrības darbības jomās ir ne mazāk svarīgs kā referendums par krievu valodas atzīšanu par valsts valodu, kad sabiedrības, politiķu un plašsaziņas līdzekļu iesaiste bija nesalīdzināmi ieinteresētāka un aktīvāka.

Izstumt latviešu valodu no jebkuras jomas, jo vairāk no zinātnes un akadēmiskās vides, nozīmē iznīcināt pašiem sevi. Valodas dzīvības procesi ir cieši savstarpēji saistīti. Atmirstot vienai daļai, pakāpeniski atmirs citas; atmirs arī mūsu pašapziņa un pašizpratne.

Daudzu apstākļu kontekstā, ar dažādu pamatojumu cenšoties samazināt latviešu valodas izmantošanu ikdienas saziņā, iecere atteikties no pilnvērtīgas latviešu valodas klātbūtnes zinātnē var ārkārtīgi nelabvēlīgā un neglābjamā veidā ietekmēt latviešu valodas dzīvotspēju, valodas statusu un prestižu sabiedrībā. Šobrīd, gluži pretēji, pamatotāk būtu īpaši un mērķtiecīgi veicināt latviešu valodas izmantošanu zinātnē, arī promocijā.

Iecere atteikties – tas implicīti izriet no koncepcijas ziņojuma teksta, savukārt publiskās un neoficiālās sarunas 21.11.2019. notikušās diskusijas laikā liecināja par palikšanu pie šīs ieceres – no latviešu valodas pētniecībā (it īpaši dabaszinātnēs un eksaktajās zinātnēs) padarītu latviešu valodu par otrās šķiras valodu, kas izzūd no prestižām un inovatīvām valodas lietojuma jomām. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tas ir bezprecedenta drauds latviešu valodas nākotnei.

Valodas iznīkšanas iespēja nav teorija; vienaldzības apstākļos šodienas pasaulē tas var notikt strauji. Eiropā jau ir zināmi piemēri (uzskatāmākie ir, piemēram, Slovēnijas un Baltkrievijas pieredze), ka atteikšanās no valsts valodas augstākajā izglītībā un zinātnē būtiski kaitē vispārējam valodas statusam un samazina lietojuma intensitāti un kvalitāti. Tomēr, piemēram, Slovēnijā problēma pietiekami drīz tika apzināta, atzīta, un attiecīgās normas – mainītas.

Latviešu valoda ir jāizmanto visās cilvēka darbības jomās. Latviešu valoda ir jāizmanto arī katrā zinātnes nozarē. Tikai tad tā ir un paliks pilnvērtīga valoda, kas attīstās un spēj pildīt visas cilvēkam nepieciešamās funkcijas. Tikai tā latviešu valoda saglabās statusu un prestižu, kam ir īpaši būtiska nozīme vispārējā izglītības ciklā, jaunās paaudzes attieksmē pret dzimto valodu un citās nozīmīgās izpausmēs. Konkrētā ideja saistībā ar promocijas darba valodu izgaismo plašākas attieksmes pārmaiņas Latvijas zinātnē, un šo jautājumu nevar bezatbildīgi interpretēt kā attiecināmu tikai uz promocijas darbu un tā aizstāvēšanu. Attiecīgi arī risinājumi šobrīd ir nepieciešami ne tikai attiecībā uz doktorantūru.

Līdz ar to pieprasām Latvijas Republikas valdībai ievērot Latvijas Republikas Satversmi un pildīt valdības tiešo pienākumu stiprināt un attīstīt latviešu valodu kā valsts valodu, nevis graut tās prestižu un nākotnes izredzes.

Prasām saglabāt brīvu valodas izvēli promocijas darba sagatavošanā, tostarp nodrošināt arī faktisku iespēju darbu rakstīt latviešu valodā. Prasām nediskriminēt valsts valodu ar koncepcijas projektā lasāmo nosacījumu: “Zinātniskā institūcija izstrādā un apstiprina kritērijus promocijas darba izstrādei latviešu valodā”, kas uzsver latviešu valodas izņēmuma statusu promocijā.

Jāpiebilst, ka Latvijā nevajadzētu pakļauties vienkāršotajai internacionalizācijas izpratnei, kas nozīmē visa angliskošanu tāpat kā okupācijas laikā tā bija visa krieviskošana. Dīvaini, ka jaunie zinātnieki un IZM vēlas nevis dot iespēju katram izvēlēties valodu, bet uzspiež vienu – tātad aizliedz dažādību un brīvību.

Atzīstot darba starptautiskās pieejamības un recenzēšanas nozīmi kvalitātes kontekstā, viens no risinājumiem būtu IZM finansējums latviešu valodā tapušo promocijas darbu kvalitatīviem tulkojumiem (pilnā apjomā) angļu  valodā vai citā svešvalodā, ja par promocijas darba nepieciešamību svešvalodā ir lēmusi promocijas padome un ja nepietiek ar darba kopsavilkumu svešvalodā, kā arī ar darba izstrādes laikā sagatavotajiem zinātniskajiem rakstiem, no kuriem liela daļa parasti ir svešvalodā.

Līdz ar to koncepcijas ziņojuma 2.7. punkta attiecīgās sadaļas prasām izteikt šādā redakcijā:

“Promocijas darba valoda

Promocijas darba valodu brīvi izvēlas doktorants, saskaņojot lēmumu ar promocijas padomi. Ņemot vērā, ka jaunais promocijas process paredz divu ārvalstu recenzentu dalību promocijas padomē, ir jānodrošina, ka promocijas padomes ārvalstu recenzenti spēj izvērtēt promocijas darbu. Ja promocijas darbs izstrādāts latviešu valodā, tā kopsavilkumam pusautorloksnes apjomā jābūt angļu valodā vai citā recenzentiem pieņemamā Eiropas Savienības (ES) valodā, nodrošinot kopsavilkuma tulkojuma finansējumu. Tāpat jānodrošina finansējums latviešu valodā tapušo promocijas darbu kvalitatīviem tulkojumiem pilnā apjomā angļu valodā vai citā ES valodā, ja par promocijas darba nepieciešamību svešvalodā ir lēmusi promocijas padome un ja nepietiek ar darba kopsavilkumu svešvalodā, kā arī ar darba izstrādes laikā svešvalodā sagatavotajiem zinātniskajiem rakstiem.

Ja promocijas darbs izstrādāts svešvalodā, tā kopsavilkuma pusautorloksnes apjomā vai pilnā apjomā jābūt latviešu valodā. Prasība par kopsavilkumu latviešu valodā attiecas arī uz doktorantiem no ārvalstīm.

Aizstāvēšanās procedūra

Promocijas padome tiek sasaukta uz promocijas darba aizstāvēšanas procedūru, un to organizē attiecīgās zinātniskās institūcijas doktorantūras skola. Aizstāvēšanās notiek valsts valodā (īpašos gadījumos ar skaidru pamatojumu – angļu valodā) un ir atklāta. Īpašos gadījumos, ar promocijas padomes un doktorantūras skolas piekrišanu, aizstāvēšanās var notikt citā ES valodā.”

Tāpat prasām IZM ieviest efektīvus rīkus, lai, pirmkārt, attīstītu doktorantu valsts valodas un svešvalodu prasmes (tostarp rūpējoties par to jau visā vispārējās un augstākās izglītības procesā), un, otrkārt, adekvāti noteiktu grāda pretendenta prasmes sagatavot promocijas darbu svešvalodā, kas ir svarīgs priekšnosacījums darba kvalitātes nodrošināšanā, mērķu sasniegšanā un izmantojamībā pēc darba aizstāvēšanas. Pašlaik daļa zinātnisko tekstu, kas Latvijā par katru cenu ir tapuši angļu valodā, neatbilst nepieciešamajai kvalitātei tieši valodas lietojuma ziņā. Tas noteikti nesekmē pētniecisko izcilību, citējamību un citus svarīgos rezultātus.

Prasām IZM ieviest konkrētus latviešu zinātnes valodu sekmējošus rīkus un pasākumus. Piemēram, prasām noteikt prasības, cik un kādām zinātniskajām publikācijām Latvijas zinātnieku pētnieciskajā darbībā noteiktā laikposmā ir jābūt valsts valodā; šādas publikācijas ir iespējams noteikt kā kritēriju vēlētiem akadēmiskiem amatiem. Tāpat nepieciešams mērķtiecīgi un konkrēti atbalstīt un finansēt terminrades procesus un attiecīgās institūcijas. Terminrade ir svarīgs nosacījums pilnvērtīgai pētniecībai latviešu valodā un funkcionālai zinātniskajai valodai.

Prasām IZM nenaidot akadēmisko kopienu, raisot nepamatotu un bīstamu pretstatījumu starp dabaszinātņu un eksaktajam nozarēm no vienas puses un humanitārajām nozarēm no otras puses. Latvijas zinātnes telpa ir jāattīsta kā viens veselums, un tas jo īpaši attiecas arī uz valsts valodas izmantošanas aspektu.

Turklāt uzsveram: visu nozaru zinātniekiem ir ne tikai pētnieciskā, bet arī humānā atbildība – par valodu, nāciju un valsti, par daudzveidību, tostarp par valodu daudzveidību.

Promocijas darbs ir nozīmīgs un parasti arī ilgstošs jaunā zinātnieka pētniecības darbs, kas nodrošina galvenās iemaņas un ievirza zinātnieku noteiktā darbības virzienā un kontekstā. Ir svarīgi sekmēt, nevis ierobežot Latvijas zinātnieku darbību latviešu valodā (protams, jārūpējas arī par pētnieciskajiem tekstiem svešvalodā(-ās)). Nav noliedzama nepieciešamība spēt kvalitatīvi darboties starptautiskajā zinātnes vidē, taču prakse liecina, ka motivācijas studēt, pētīt un rakstīt svešvalodās pašlaik netrūkst. Tikmēr valdībai un konkrēti IZM ir pienākums motivēt zinātniekus veikt pētniecību un rakstīt arī valsts valodā, turklāt tas jādara kvalitatīvi un pilnvērtīgi. Zinātniskā darbība, arī promocija, jāaplūko visa augstākās izglītības cikla kontekstā.

Pieprasām IZM nemaldināt sabiedrību ar atsauci uz Igaunijas praksi, jo Igaunijas tiesību aktos nav obligātas prasības rakstīt promocijas darbus svešvalodā. Prasām ministri sniegt paskaidrojumus un atvainoties par šādu maldināšanu.

Pieprasām nemaldināt sabiedrību ar apgalvojumu, ka svešvalodā tapušu promocijas darbu latviešu valodā varot kvalitatīvi iztulkot ar automātiskās tulkošanas rīkiem (21.11.2019. diskusijā šādu ideju izteica doktorantūras reformu darba grupas dalībniece, Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prorektore Agrita Kiopa) vai ka zinātnieku uzdevumi latviešu valodā attiecoties, piemēram, uz terminveidi un mācību grāmatu izstrādi – tās ir pilnīgi citas darbības jomas, kas nav ne pietiekamas, ne iespējamas, ne nepieciešamas, ja izglītošanās un pētniecība notiek vienīgi svešvalodā.

Nepieciešams ievērot Helsinku iniciatīvas “Par daudzvalodību zinātniskajā komunikācijā” principus. Tie, piemēram, prasa veicināt valodu daudzveidību pētniecības vērtēšanas, mērīšanas un finansēšanas sistēmās un pārliecināties, ka eksperti novērtēšanas procesā pētījuma kvalitāti vērtē neatkarīgi no publicēšanas valodas vai publicēšanas kanāla. Šo iniciatīvu ir parakstījusi, piemēram, Latvijas Lietišķās valodniecības asociācija un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija (RTA). Jāatgādina, ka IZM vadītāja Ilga Šuplinska ir Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošā pētniece.

Prasām ņemt vērā humanitāro nozaru ekspertu viedokli šajā jautājumā, jo valodu procesus, cēloņsakarības un daudzslāņaino ietekmes raksturu objektīvi var novērtēt tikai jomas speciālisti ar dziļām zināšanām. Piemēram, nav šaubu, ka par ēkas drošību, kas ietekmē visus cilvēkus, viedoklis primāri tiktu prasīts inženieriem un būvniekiem. Tieši tāpat valodas jautājumos prioritāte ir humanitāro zinātņu pārstāvju vērtējumiem. Prasām respektēt ekspertu viedokli, kurā turklāt pastāv diezgan liela jomas pārstāju uzskatu vienprātība.

Novērojums, ka latviešu valoda skan ielās un ka varam un spējam to izmantot ikdienas saziņā, neko nepasaka par valodas dziļākajiem dzīvības procesiem, tās iekšējo enerģiju un potenciālu. Valoda ir organisms, kurā katram elementam ir būtiska nozīme un funkcija, lai organisms dzīvotu un būtu veselīgs. Nemānīsim sevi, ka šodienas globālajā pasaulē, vairāku pasaules lielāko valodu ielenkumā latviešu valoda turpinās stabili pastāvēt bez mūsu rūpēm, principiāliem lēmumiem un gudras, atbildīgas rīcības.

Prasām konkrētus risinājums rast nekavējoties, jo latviešu valodas statuss jau pašlaik ir apdraudētā stāvoklī.

«Tuksnesī parādījās Jānis Kristītājs un sludināja kristību par apliecinājumu grēku nožēlai, kas ļauj saņemt grēku piedošanu.

Tad pie viņa iznāca visa Jūdeja un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, tie atklāti atzina savus grēkus, un viņš tos kristīja Jordānas upē.

Jānis valkāja kamieļa vilnas drēbes un bija apjozies ar ādas jostu, viņš ēda siseņus un savvaļas bišu medu.

Un viņš sludināja, sacīdams: «Pēc manis nāk kāds stiprāks par mani. Viņam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt sandaļu siksnas.

Es jūs kristīju ūdenī, bet viņš jūs kristīs ar svēto garu.»»

Cilvēki to dzirdot, kā to darām arī šodien, neieklausījās teiktajā. «Pēc manis nāk kāds stiprāks par mani. Viņam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt sandaļu siksnas. Es jūs kristīju ūdenī, bet viņš jūs kristīs ar svēto garu.» Skaņu dzirdēja, bet jēgu nesaprata. Iespējams, ka necentās saprast un ieklausīties.

Kā šodien tā arī toreiz cilvēks meklē vieglus ceļus, lai tam būtu labi. Lai viņš neslimotu, lai viņam būtu iztikas līdzekļi, lai bērni klausītu, lai vīrs pret sievu labi izturētos.

Vairums meklē tableti, kuru iedzerot minētais un neminētais kļūs reāls. Tad un šodien cilvēki tic rituāla spēkam. Jāizdara tas un tas, tik reizes un man par to un no tā būs…

Vairums tā laika kristīto domāja, ka Jānis Kristītājs ir mesija, kaut patiesībā Jānis Kristītājs vienlaikus bija gan pirmais kristietis, gan pēdējais Izraēlas pravietis. Ar Jāni Kristītāju beidzas tas, ko dēvējam par Veco derību, kaut pareizāk būtu saukt par novecojušo, un sākas kristietība.

Kad Jānis Kristītājs, kā pravietis sludināja kristības caur nožēlu, mainījās laikmeti. Viņš ne tikai aicināja uz higiēnas aktu, tas ir skalošanās upē, bet vienlaicīgi arī nožēlu par grēku. Kristību rituāls bez nožēlas ir tikai rituāls. No tā nekas neizriet. Āda nožūs, un viss turpināsies, kā līdz šim, vai tad maz cilvēks dzīves laikā mērcējas.

Kristīšanās rituāls nemaina cilvēku, tas tikai paver iespēju kļūt citādam. Marka Evaņģēlijā teikts «Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.» Ja kristības ir bez ticības, tikai rituāls tad: ..kas netic, tiks pazudināts!

Leonards Inkins pie krusta

Rituāli ir visās reliģijās un arī sadzīvē, bet tikai kristietībā rituālam vien nav jēgas. Rituāls, kurš veikts tikai, lai man par to būtu, bez patiesas ticības un apziņas, ko un kāpēc daru, nedarbojas. Pēc šādas pazīmes var atšķirt patiesu kristieti no kristīgos rituālos pieķerta pagāna. Pagāns var katru svētdienu iet uz baznīcu, piedalīties rituālos, nēsāt krustiņu, dēvēt sevi par kristieti, bet no tā viņš par kristieti nekļūst. Kristietība bez patiesas nožēlas nemēdz būt. Īpaša kristieša pazīme ir nožēla. Bez nožēlas nav kristietības.

Islams ir tapis, kā šodien mēdzam teikt, «save as» no kristietības. Tās Svēto rakstu vietas, kuras islama dibinātājiem šķita izmantojamas, tika pārņemtas, bet tās vietas, kurās runa bija par nožēlu, netika pārņemtas.

Islamā ir upurēšanas svētku, Kurban Bairam rituāls. Islamticīgie tic, rituāla spēkam, tam tic arī latviešu un citu tautu pagāni. Tas ir, ja metīsi ar akmeni velna tēlam tādejādi tu viņu izdzīsi no sevis, ja vilksi bluķi, tad ļauno spēku ietekme mazināsies.

Piemēram, tautas dziesmā teikts:

«Bluķa māte bluķi vēla

Pašā Bluķa vakarā.

Lai veļ bluķi trīsi reizi,

Nenāks mošķi caur sienmali.»

Kas var būt vienkāršāks par minēto? Atliek tikai doties uz Meku, un mest akmeni, atliek uzmest auklu bluķim un ļaunums pazūd. Cilvēks kļūst sirsnīgs, vairs nemelo, nezog, nelaupa, nenodot un citi «ne» izgaist.

Nav jācīnās ar saviem trūkumiem, ar savām ļaunām tieksmēm, ar paša muļķību, skaudību un alkatību. Met ar akmeni velna tēlam, velc bluķi un lieta darīta. Brīnos, ka mūsdienu farmakoloģija vēl nav izdomājusi tādas tabletes, kuras iedzert Ziemassvētkos. Kad tas notiks ap mums būs tikai sirsnīgi, uzticami un labi cilvēki. Ļaunuma nebūs, jo būs pieejami ne tikai vecie, ļaunumu mazinoši rituāli, bet speciālas tabletes…

Ja miljoniem cilvēku neticētu tam, tad nebūtu iespējams, ka miljoniem cilvēku pulcējas, lai mestu akmeni, ka tūkstošiem latviešu velk bluķi un piedalās citos bezjēdzīgos rituālos. Viņi tic un cer, ka rituāls mainīs, iedos, izlabos, uzlabos un citādi aplaimos. Patiesībā viss, kas nepadara mūs labākus ir bezjēdzīgs un lieks.

Kristīgie pagāni ir savu rituālu pārņemti. Atšķirība ir tikai tajā, ka vieni veic rituālus pie svēta koka, citi pie no svēta koka izcirsta, krusta. Izskats dažāds, bet būtība tā pati – ticība rituāla spēkam.

Ticība rituāla spēkam ir ļoti izplatīta, tā laikam ir neatņemama cilvēces daļa, bez kuras daudziem dzīve zaudē jēgu.

Es neapgalvoju, ka rituāli ir kas ļauns, nē. Es uzsveru, ka rituāls ir tikai ceļš, pa kuru iet. Rituāls nav mērķis, tas ir tikai ceļš, pa kuru ejot var nonākt mērķī.

Leonards Inkins grāmatas «Neizmantoto iespēju laiks» parakstīšana

Daudzi domā, ka šodienas cilvēks ir daudz zinošāks un saprotošāks, kā pirms tūkstoš vai pat vairāk gadiem. Ar ko tad atšķiras tas senais cilvēks no mums. Jā, tad nebija interneta, jā tad nebija tik pieejamas grāmatas. Bet cik no tā, kas pieejams mums šodien izmantojam, cik spējam novērtēt? Cik izglītojošu grāmatu izlasām un saprotam saturu? Agrāk nebija grāmatu, bet bija mutvārdu garīgais mantojums, kurš tika pārstāstīts daudzām paaudzēm, kurš izglītoja, pilnveidoja un skaidroja. Cik, no šodien pieejamas informācijas ir derīga un uzmanības vērta?

Arī senāk vairums cilvēku ticēja rituāla spēkam un uzskatīja, ka rituāls ir mērķis, nevis veids, kā nokļūt līdz mērķim. Arī simboliem ir tikai tāda nozīme un jēga, kādu tiem piešķiram un arī rituāliem, ir tikai tāda nozīme, kādu mēs tiem piešķiram.

Bieži kāds rituāls ir tikai māņticīgs veids, kā mēģinām labvēlīgi noskaņot kādus mistiskus augstākos spēkus. Labvēlīgi, tas ir nevis tā, kā mums ir noderīgi un lietderīgi, bet tā, kā mēs labāk gribam. Ne ar kādiem rituāliem, bez patiesas nožēlas, nevar mainīt cilvēka dvēseli. Patiesi reliģioza dzīve ir garīga un tā sākās tad, kad cilvēks veic dvēseles piepūli, lai mainītos.

Rituāla nozīme ir arī demonstrēt mūsu attieksmi pret ļaunumu. Veicot rituālus, mēs demonstrējam savu attieksmi, ka ienīstam un nebaidāmies no velna, bet ar to ir par maz. Pašiem jāmainās, lai kļūtu labāki un ļaunums mūsos mazinātos.

Nav iespējams uzvarēt velnu velkot bluķi vai metot tam ar akmeni. Pat, metot desmit akmeņus un velkot bluķu kravu. Ļaunums ir garīgs un mīt mūsu dvēselēs. Tas mūsu rīcības rezultātā no garīgās sfēras ienāk dzīvē un kļūst reāli taustāms un «izbaudāms». Uzvarēt to var tikai smagā cīņā ar savām kaislēm un netikumiem.

Kristību rituālā mācītājs aicina uzspļaut sātanam. Tādi izrādām noliedzošu attieksmi pret kritušo eņģeli, paužam publiski, ka nevēlamies viņu redzēt, dzirdēt, klausīt un norobežojamies no velna sakot: Dievs palīdzi nomirt man iepriekšējam un dzimt jaunam. Dievs, es emu apnicis pats sev, es vēlos dzīvot citādi. Pēc kristībām mainīties nāksies pašam. Tas nebūs viegli. To nevajag Dievam, to vajag mums. Stāsta, ka pēc kristību rituāla Dievs kādam no saviem eņģeļiem liek pavadīt cilvēku, vērot, palīdzēt un vērtēt.

Ticība un ticības rituāli ir priekš tam, lai mēs kļūtu, kā dievi ar mazo burtu. Lai tas būtu iespējams Dievs piedzima Betlēmē, kristījās Jordānas upē, izveidoja baznīcu un parādīja ceļu ieviešot rituālus, lai būtu ceļš pa kuru mums iet. Lai katrs cilvēks varētu Viņa ceļu atkārtot un nokļūt Viņa mājā.

Rituāli tika ieviesti, nevis, lai mēs senos un skaistos rituālus pildītu, bet, lai tā mēs dzīvotu garīgi un pilnveidotu savas dvēseles. Rituāli ir bezjēdzīgi, ja mēs garīgi nekļūstam labāki.

Kas cilvēkam traucē kļūt dievam ar mazo burtu? Grēks. Kristīgie rituāli ir instruments, kā caur patiesu nožēlu mazināt grēku un tuvoties Dievam.

Kārlis Krēsliņš. Vizīte uz Valmieras integrēto bibliotēku

Ar vērienīgu kaujas šaušanu noslēdzas militārās mācības “Sudraba bulta 2019”, ziņo „Latvijas armija”, kuru laikā pirmo reizi visa apvienotā 12 valstu karavīru,  (vairāk nekā 3000 karavīru), brigāde devusies operācijā reālajā vidē – ārpus Ādažu poligona. Pēc vingrinājuma tika parakstīti dokumenti, kas darbam NATO operācijās sertificē apvienoto Lietuvas, Latvijas un Igaunijas jeb Baltijas bataljonu. 

Kārlis Krēsliņš: Valsts nelikumīgas darbības, lai paplašinātu savu ietekmi pasaulē. Moldova, kad sabruka PSRS, Gruzijā, kur bija iekšējais konflikts, miera uzturētāji no Krievijas un ar to aizstāvēšanu pamatots iebrukums Gruzijā. Ukrainā anektēt Krimu un izveidot militāro konfliktu Doņeckas un Luganskas novados. Vai tas vismaz daļēji neatgādina to, kā attīstījās notikumi pirms II pasaules kara?

Nākamais solis var būt iespēju meklējumos, neiedarbinot NATO 5.pantu, iegūt ietekmi ES un NATO valstī. Tādu operāciju veiksmīgi var veikt valstī, kur uzticība valsts pārvaldei, izpildvarai un likumdošanas varai ir zema, kur sabiedrība ir sašķelta.

Es piedāvāju veikt analīzi uz manas valsts piemēra. Latvijā ir daudz problēmu, jo vēl PSRS laikos Latvijā latviešu bija ~50%, pilsētās mazāk nekā puse. Kad veidojām Nacionālos bruņotos spēkus (NBS), Latvijā bija ~20 000 atvaļināto PSRS virsnieku. Mūsu NBS nekad nav bijuši tik lieli.

Svarīgi ir vienoties par jēdzienu drošība un aizsardzība vienotu sapratni. Drošība ir plašāks jēdziens, kas ietver politisko, ekonomisko, sociālo un fiziskās drošības jeb aizsardzības jomu. Latvijā budžets sastāda tikai ~30% no IKP, liela ēnu ekonomika, ļoti zema uzticība valdībai un parlamentam utt. Es pieskaršos aizsardzībai.

Pirms iestāšanās NATO valsts aizsardzības politika balstījās uz totālās un teritoriālās aizsardzības principiem. Mēs plānojām kara laikam veidot 50 000 lielus NBS. Iestājoties NATO, mūsu valsts aizsardzības politikai jābalstās uz kolektīvo viedo aizsardzību. Daudzi lielu izmanību veltīja pašaizsardzībai un to saprot savdabīgi, jo nevar piekrist ASV vēstnieces teiktajam Saeimā, ka NATO valstu pašaizsardzība ir kolektīvā viedā aizsardzība.

Latvijā pirms kara bija brīvprātīgā Aizsargu organizācija, kuras sastāvā bija 60 000 aizsargu un jaunsargu, bet tikai 150 aktīvā dienesta karavīri. Aizsargu organizācija nebija Kara ministrijas pakļautībā un finansējumā. Atjaunojot Latvijas neatkarību, tika izveidota Zemessardze (ZS), kas vēlāk tika iekļauta NBS sastāvā. Pirms iestāšanās NATO valsts aizsardzības plāns balstījās uz ZS kaujasspējām.

Iestājoties NATO, atsakoties no obligātā militārā dienesta (OMD) un izveidojot profesionālos NBS, svarīgi ir noteikt brīvprātīgas ZS organizācijas uzdevumus. Latvijā pirms II pasaules kara Aizsargu organizācija palīdzēja policijai nodrošināt fizisko drošību valstī. Tagad ZS varētu risināt līdzīgus uzdevumus, bet, veicot Ukrainas notikumu analīzi, var prognozēt, ka 21. gadsimtā šie uzdevumi kļūst daudz sarežģītāki.

Atsakoties no OMD, Latvijā uzsāk ieviest skolās “Valsts aizsardzības mācību”. Speciāli tiek gatavoti pasniedzēji Sporta akadēmijā. Mācībās ietver izdzīvošanas iemaņas dažādās dzīves situācijās. Viena sadaļa ir militāra. Vecākajās klasēs ar lauku nometnēm. Daļa jauniešu iesaistās Jaunsardzē un vēlāk brīvprātīgi stājas profesionālajos NBS vai ZS.

Latvijā ir 2019. gadā izstrādāta un apstiprināta jaunā Nacionālā drošības stratēģija (Latvijā šo dokumentu sauc Nacionālā drošības koncepcija (NDK)). Tagad tiek gatavota jaunā Valsts aizsardzības koncepcija (stratēģija) (VAK), kur ir NATO valstīm zināmas lietas, ka valsts aizsardzības politika balstās uz NATO viedo aizsardzību. Vienlaikus tiek izstrādāta jauna sistēma – Visaptveroša valsts aizsardzība (VVA).

Visaptverošā valsts aizsardzība – ārpus NATO valstīm tā ir totālā aizsardzība, bet NATO valstīm tā nodrošina, pirmkārt, fizisko drošību valstī, kamēr nevar iedarbināt NATO vienošanās 5. pantu. Otrkārt, militārā konflikta gadījumā, kad darbojas 5. pants, nodrošināt uzņemošās valsts atbalstu (HNS). Tiek plānots veidot kopēju drošības speciālistu izglītības iestādi.

Latvijas pieredze var būt interesanta un noderīga citām valstīm, lai mazinātu fiziskās drošības draudus valstī.

Patlaban norisinās budžeta pieņemšanas laiks. Sarunas starp Saeimas deputātiem noritējušas visas vasaras garumā ņemot vērā, ka piecām partijām ir dažādas intereses un lai tās apvienotu vienkopus un izstrādātu budžetu, kas oktobrī jāiesniedz Saeimā process nav vienkāršs. Sadale notiek ar 130-150 miljoniem eiro. Kopīgi jāvienojas par lielāku nodokli azartspēlēm, mazāks pieaugums pašvaldību finansēšanā, bezdarbnieku pabalstu samazināšana ilgstošiem bezdarbniekiem.

Līdz šim nolemts: 30 miljoni Zemkopības ministrijai, proti, lauksaimnieku atbalstīšanai. 7miljoni-demografijas stiprināšanai, 13 miljoni Kultūras ministrijai-kultūras darbinieku atalgojuma palielināšanai, 8miljoni zinātnei. Mediķiem solītais algas pieaugums visticamāk netiks piešķirts, taču plānots palielināt valsts finansējumu politiskajām partijām.

SPEKTRS: Krēsliņa kungs, īpaši ņemot vērā, ka Jūs esat Dienesta NBS  brig. ģenerālis(atv.) Aizsardzības zinātņu pētnieciskā centra vadītājs, Nacionālās aizsardzības akadēmijas profesors, kā arī grāmatu autors un bijis pieredzējis politiķis, raugoties uz budžeta plānošanas sistēmu Latvijā. Kādi +/-?

Kārlis Krēsliņš. Izpildvara – Ministru kabinets kopumā veiksmīgi gatavo nākamā gada budžeta projektu. Pirmkārt, Latvijā ir izveidojusies situācija, kurā visas koalīcijas partijas ir ieinteresētas saglabāt šo koalīciju. Otrkārt, premjerministra spējas veikt izcilu komunikāciju starp dažādām politiskajām partijām, sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību.

Tas bija diezgan neparasti, ka politiskais spēks “Jaunā Vienotība” (J/V) ar mazāko pārstāvniecību Saeimā ieguva atslēgas MK amatus (premjerministra, FM un AM) un atbilstoši partijas reitinga straujāko un lielāko pieaugumu, salīdzinot ar citām koalīcijas partijām.

Papildus var atzīmēt “J/V” labos panākumus Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tas ir piemērs veiksmīgai partijas sadarbībai ar plašsaziņas līdzekļiem. Tas ir piemērs, ka cilvēku apziņā ir iekodēts, ka, neraugoties uz pasaules ekonomisko krīzi, Latvijai bija “veiksmes stāsts” un tās autors bija Valdis Dombrovskis. Maz tiek stāstīts par valsts parāda pieaugumu no ~1 līdz 10 miljardiem eiro, un tas ir apmēram 10 gadu laikā. Mēs diskutējām par ātrajiem kredītiem, ka cilvēki neapdomīgi aizņemas, bet vai valsts nerāda piemēru?

Šajā situācijā ir cerības saglabāt koalīciju un apstiprināt budžetu, kas ar lielu varbūtību būs nosacīti labs, bet Latvijas iedzīvotājiem un pašiem deputātiem tas ir maz saprotams. Parastajiem iedzīvotājiem ir priekšstats, ka budžets ir politisko partiju solījumu, ambīciju izpildes budžets.

BUDŽETS. Vienmēr ļoti aktuāls jautājums, bet iedzīvotājiem neskaidro lietas būtību. Pirmkārt, IKP pieaug, un tas ir normāli, tikai valsts vadībai jārūpējas par tā pieauguma tempu un budžeta daļu no IKP.

Latvijā budžetā nonāk mazāk nekā 1/3 no IKP (bija ~30% no IKP). Tā ir ļoti nopietna problēma. AM saņem 2% no IKP, un tā ir NATO valstu vienošanās. Citām ministrijām neļauj pamatoti pieprasīt finansējumu no IKP, pamatojoties uz citu valstu pieredzi. Piemēram, vienā valstī budžets ir 30% no IKP, bet kaimiņvalstī 40% no IKP, tad nevar izmantot vienādu finanšu procentuālo sadali no IKP starp nozarēm. Vajag salīdzināt, cik % no budžeta tiek iedalīti konkrētai nozarei.

Valsts vadībai jāpaskaidro, kādēļ mūsu budžetā nonāk tikai trešdaļa no IKP, un jārisina uzdevums, kā to palielināt. Tas ļautu būtiski palielināt budžetu. Piemēram, budžetā ieņemtu par 6% vairāk no IKP, kā tas ir citās valstīs. Ja IKP ir 30 miljardi, tad budžets pieaugtu par ~1,8 miljardiem eiro. Tad varētu apmierināt nākamā gada ministriju pieprasījumus.

KONCEPTUĀLI. Valstī jābūt ilgtermiņa, vidēja termiņa un viena gada attīstības plānam (budžetam). Tāda sistēma tika izveidota NBS [1], jo 90. gados eksperti pārmeta Latvijas Bruņotajiem spēkiem, sākumā AS un Zemessardzei, bet vēlāk Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS), ka nav attīstības plānu un atbilstoši loģiski pamatota aizsardzības budžeta pieprasīšana un tērēšana.

Man piedāvāja NBS štāba priekšnieka amatu un es piekritu, jo zināju, kas ir jādara. 1999. gadā izveidoju Politikas un plānošanas (J-5) departamentu un uzņēmos tā vadību. Dažu mēnešu laikā izveidojām plānošanas, programmēšanas un budžetēšanas sistēmu (PPBS). Tā vēlāk tika atzīta par paraugu valstīm, kas gatavoja savus Rīcības plānus dalībai NATO (RPDN) jeb MAP.

Sistēma sastāvēja no ilgtermiņā – 12 gadu NBS attīstības plāna DOK-1, vidēja – 4 gadu attīstības plāna DOK-2 un viena gada attīstības plāna DOK-3. Sākotnēji AM vadība neizprata šo plānošanas sistēmu. Ministrs man jautāja, kas tas par plānu DOK-1, kur nav aprēķināti nepieciešamie finanšu resursi.

Mana atbilde bija, ka DOK-1 ir konceptuāls plāns, kas nosacīti nosaka, uz kurieni ejam – uz “Maskavu, Helsinkiem vai Briseli”. 2000. gada 11. jūlijā MK pirmo reizi apstiprināja DOK-1. Es sāku pildīt NBS AŠ priekšnieka amatu 2000.-2004. gadā, kad Latvija stājās un veiksmīgi iestājās NATO. DOK-2 bija RPDN jeb MAP līdzīga struktūra – 4 gadu attīstības plāns, redzējums un viena gada budžets, tā realizācija un izpilde.

Tika paredzēts ka, sanākot jaunajai Saeimai, tā precizē šos plānus, pirmkārt, DOK-1. Kā tas Latvijā bieži notiek, iestājāmies NATO, un 2000. gadā pieņemtais ilgtermiņa attīstības plāns DOK-1 netika pārskatīts 12 gadus. Es aizgāju dienēt NAA rektora amatā un 2005. gadā aizgāju no dienesta NBS.

Veidojot valsts budžetu, noteikti vajag to sasaistīt ar attīstības plāniem. Formāli it kā tas viss ir, bet, par nožēlu, praksē netiek izmantotas šīs iespējas, jo pārsvaru ņem politiskās ambīcijas.

SPEKTRS: Par politiskām ambīcijām, kā tas ir iespējams, ka izpildvara burtiski diktē savas intereses lēmējvarai? Jaunākais piemērs ir Atkritumu izvešanas sāga. VARAM, reaģējot uz iedzīvotāju sūdzībām, ir pieprasījusi informāciju no RD. Spriežot pēc VARAM mājas lapā norādītā: „Ministrija secina, ka pirms iedzīvotāji tiek aicināti pārslēgt līgumu ar jauno atkritumu apsaimniekotāju A/S “Tīrīga”, pašvaldība nav aktualizējusi vai izdevusi jaunus saistošos noteikumus, kas saskaņoti ar VARAM. Saistošajiem noteikumiem ir jābūt vērstiem uz to, lai iedzīvotājus nodrošinātu ar vienlīdzīgiem pakalpojumiem.

K. Krēsliņš: Pārmaiņas iespējamas tad, kad izpildvara nesēdēs kopā ar lēmējvaru valdībā. Pirmkārt, nekas nemainīsies, kamēr koalīcijas padome jeb citādāk nosaukta struktūra, kuru vada Ministru prezidents un kurā piedalās Saeimas pozīciju politisko partiju pārstāvji un daži izpildvaras pārstāvji, lems par izpildvaras risināmiem uzdevumiem un pieņems lēmumus, kā balsot Saeimā par būtiskiem jautājumiem.

Otrkārt, ko un kā darīt? Veidot profesionālu Ministru kabinetu. Ministrus izvēlas premjerministrs un apstiprina Saeima. Premjerministrs un ministri Saeimā sniedz pārskatu par savu darbu, par apstiprināto plānu izpildi.

Treškārt, Saeimā ir koalīcijas padome, kuru veido pozīcijā esošās politiskās partijas, kas saskaņo savas aktivitātes.

SPEKTRS: Jūs teicāt, ka vajag atdalīt likumdošanas varu no izpildvaras. Kā tas darbotos realitātē?

K. Krēsliņš: Pirmkārt, izpildvara izstrādā ilgtermiņa, vidēja termiņa (Valdības deklarācija) un viena gada (budžetu) attīstības plānu projektus, kas tiek detalizētāk izdiskutēti un apstiprināti Saeimā. Būtiski ir diskusiju laikā parādīt katras politiskās partijas un atsevišķu deputātu aktivitātes savu solījumu izpildē, pieņemot šos attīstības plānus.

Otrkārt, izpildvara realizē pieņemtos plānus. Ja rodas nepieciešamība, izpildvara var rosināt normatīvo aktu, likumu grozījumus un iesniedz savus priekšlikumus Saeimā, kur tie tiek apspriesti un pieņemti, ja tas palīdz realizēt pieņemtos plānus.

Treškārt, Saeimā ir, piemēram, Ilgtspējīgas attīstības komisija, kas var skatīt Latvijas attīstību ilgtermiņā. Piemēram, Ķīna plāno savu attīstību 50 un 100 gadu griezumā. Komisijai būtisks uzdevums būtu saprast un plānot Latvijas vietu gan ES, gan pasaulē un, ņemot to vērā, koriģēt Latvijas ilgtermiņa attīstības plānu.

SPEKTRS: (2012. gadā stājās spēkā grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, kas paredz partiju daļēju finansēšanu no valsts budžeta. Kaut gan likumprojekta anotācijā ir teikts, ka “grozījumu mērķis ir samazināt partiju atkarību no ziedotājiem”, taču secinājums ir skaidrs, ka administrācijas finansiāla nodrošināšana ir gaužām par maz, lai mazinātu ziedotāju ietekmi.

Patlaban Krišjāņa Kariņa valdības rīcības plānā noteikts: Tieslietu ministrijai (TM) kopā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) līdz 2020. gada 31. martam jāizstrādā grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, lai palielinātu valsts finansējumu politiskajām partijām līdz Baltijas valstu vidējam līmenim, no kura tas patlaban ievērojami atpaliek. 

Atzinumā , kuru sagatavojusi TM, norādīts: “Aptuvens modelējums liecina, ka 2018. gadā politiskai partijai, kurai ir vismaz 500 biedru, varētu būtu nepieciešami aptuveni 190 000 eiro tam, lai nodrošinātu savu pamatdarbību gadā, kad nav vēlēšanu.”

Vai grozījumu mērķis – partiju finansiālās atkarības mazināšana – būs sasniegta?

Kārlis Krēsliņš: Daļēji. Kamēr likumdošanas un izpildvaras nav atdalītas, kamēr ministri ir politisko partiju pārstāvji, kuriem bieži pirmajā vietā ir partijas intereses un otrajā vietā paliek viņu vadīto ministriju intereses, tikmēr bizness meklēs iespējas finansēt par nozari atbildīgo politisko partiju un lobēt savas intereses.

Ja ministriju vadītu šīs nozares labākais menedžeris – zinātājs un vadītājs, kas nav poliskās partijas pārstāvis jeb kas uz laiku ir apstādinājis savu darbību politiskajā partijā, tad biznesam nebūtu motivācijas ziedot politiskajām partijām, sagaidot savu interešu lobēšanu. Ziedotu tām politiskajām partijām, kas, pēc viņu domām, deklarē un realizē biznesam un cilvēkiem labvēlīgu politiku.

Protests. Foto: globalnews.ca

Kad tvaiks, kuru savalda ar labi pieskrūvētu vāku, izkļūst no katla? Tad, kad katla vāka skrūves tiek palaistas vaļīgāk.

Kamēr skrūves ir kārtīgi pievilktas, sakarsušajam gaisam nav cerību izkļūt, un tikai tad, kad palaiž skrūves vaļīgāk, spēkam, kas koncentrējies tvaikā un ieslodzīts katlā, rodas iespēja izlauzties brīvībā.

Izlaužoties tas ārda visu, ko satop, un to nav iespējams koordinēt vai savaldīt. Tvaikam ir jāiztrakojas. Kad tas iztrakojies un redzamība atkal laba, izrādās, ka «izlaušanās» sekas ir citādas, nekā bija cerējis tas vai tie, kas skrūves palaida vaļīgāk.

Kontrole

Cita lieta, ja pirms palaist brīvāk vāka skrūves tiek sagatavots ceļš, pa kuru un kurp tvaikam doties. Tiek sagatavots tvaika vads ar krānu kam galā svilpe. Tad gan var kontrolēt tvaika izvirduma spēku, svilpes skaļumu un tvaika «izlaušanās» virzienu.

Ja kādam poliskam veidojumam, vai sabiedrības daļai nav pieņemami tie dzīves apstākļi, kuri ir konkrētā laikā un konkrētā valstī, tad pirms sniegties pie katla vāka skrūvēm ir jāsagatavo krāns un svilpe. Ja to neizdarīt, tad katlam vāku noraus, tvaiks izplūdīs, bet realitāte nebūs mainījusies. Vienīgi vairāk būs izlaušanās postījumu.

Parasti reformas un revolucionāras pārbūves rada tikai šķietamību par uzlabojumiem, bet, ja uz to palūkojas ilgākā laika posmā, tad kļūst acīmredzams, ka pārmaiņas ir bijušas graujošas un ir, kļuvis vēl sliktāk.

Tie paši, kas bija pie varas, tie arī paliks, izņemot tos, kuri būs, tvaika izvirduma laikā, gājuši bojā. „Tvaika nolaišana” nešķiro ne svešos, ne savējos.

Vara

Spilgts piemērs saskatāms ieslodzījuma vietās, kurās varas maiņa vērojama miniatūrā. Ieslodzījuma vietas nav nekas cits, kā sabiedrības (no kuras nāk ieslodzītie) spogulis. Šim «spogulim» nav maldinošo ārišķību. Tur visi ir «izģērbti» un labi redzams, kas ir kas. Nav iespējams paslēpties maskējot savu būtību ar dārgām drēbēm, amatiem, vai mašīnu.

Ieslodzījumā ir sapulcināta ne tā labākā sabiedrības daļa, un šo noziedznieku starpā atrodas kāds, kurš uzņemas vadību pār pārējiem. Tas notiek katrā kolektīvā, neatkarīgi no tā, kurā žoga pusē tas atrodas.

Šie, kas uzurpējuši varu, puslīdz demokrātiskā veidā nokļuvuši pie varas, vai citādi, ieslodzījuma vietā ir reāla vara. Konstitūcijai, likumiem un valdības noteikumiem tur nav saistoši.

Runājot plašāk, patiesā vara valstī pieder tam, kam pieder vara ielās. Vara valstī pieder tiem, kam pieder vara policijā, armijā, bankā, sadzīvē. Vara ir tiem, kuru TV skatās, ieklausās un kuru laikrakstus lasa. Tās gan ir, sen izpētītas un zināmas, tehnoloģijas. Tās spēj pielietot un izmantot visi gan godīgie, gan negodīgie, gan labie, gan ļaunie.

Ja no tevis baidās, ja ar tevi rēķinās un tevī ieklausās, tad tu esi reāla vara, neatkarīgi no tā, vai esi deputāts, ministrs vai citāds, kuram ir dokuments par to, ka viņš ir vara.

Spogulis

Zināms, ka pāridarītājs nesit pa dokumentu, sit pa seju. Satversmes aizsardzības biroja vadītāju, kurš it kā ir vara, piekāva tie, kuriem it kā varas nav, bet jau teicu, ka patiesā vara ir tam, kam ir teikšana uz ielas. Tāpēc oligarhu vara vienmēr ir stiprāka par deputātu varu.

Iedomāsimies, ka ieslodzījuma vietās kāds vai kādi noziedzīgo un ļauno noziedznieku varu gāž. Vai tad būs iespējams iecelt citu, godīgāku un labāku varu? No noziedzniekiem var izveidot tikai noziedznieku varu, tas ir – līdzīgi kā ieslodzījuma vietu kontingents ir sabiedrības spogulis, tā arī to, kas ir žoga otrajā pusē (lielajā zonā) vara ir šīs sabiedrības spogulis.

Nav iespējams, ka godīgu tautu pārstāv negodīgi deputāti un ministri. Nav iespējams, ka godīgi cilvēki ievēl negodīgos. Kādas individuālas krāpšanās rezultātā varbūt kāds blēdis arī pamanīsies tapt ievēlēts, bet tas būs tikai izņēmums.

Rodas jautājums vai tā cita, jaunā vara spēj būt citādāka, kā iepriekšējā? Protams, ka nē.

«Salekšana»

Atceros, kad padsmitnieka gados atrados nepilngadīgo ieslodzījuma vietā, tur mēs to saucām nevis par apvērsumu, un nevis par revolūciju, bet gan par «salekšanu».

Tas nozīmēja, ka, ja bija kāds despots, kurš pārmērīgi izmantoja paša iegūto varu, tad kādā negaidītā, bieži vien nejaušā, brīdī mēs «salecām».

Notriecām viņu gar zemi, spārdījām ar kājām un pēc neilga laika «vara», un «sabiedrības drauds» mainījās.

Iegūt varu varēja dažādi, bet varas iegūšanas rezultātā pār nepilngadīgiem noziedzniekiem atkal valdīja nepilngadīgs noziedznieks. Tāds, kurš bija apķērīgāks, izmanīgāks, bieži arī spēcīgāks, agresīvāks un nekaunīgāks. Arī blēdīgāks.

Bieži par jauno varu kļuva tas vai tie, kurš vai kuri šo «salekšanu» organizēja vai izraisīja. Organizējot «salekšanu», viņi bija laipni un atsaucīgi pret tiem, kurus vēlējās «salekšanā» iesaistīt. Viss mainījās tad, kad «salekšana» bija izdevusies un «salekšanas» organizētāji kļuva par jauno «varu».

Sūrā ikdiena

Kas šīs varas maiņas rezultātā mainījās? Nekas. Tiem apspiestiem, kuriem bija «pienākums», pēc ieslodzījuma vietas nerakstītiem likumiem un tradīcijām, klāt gultas, tiem, kas dzīvoja «labāk», mazgāt zeķes, tīrīt telpas un pat sniegt seksuālos pakalpojumus, nemainījās nekas. Varbūt dienu pirms «salekšanas» tos mazāk vai «laipnāk» ekspluatēja. Un arī dienu pēc «salekšanas» tiem pienākumu slogs bija atvieglots. Bet drīz viss nostājās savās vietās, «pārbūves» atnestā dziesmotā revolūcija beidzās. Sākās sūrā ikdiena.

Šiem dzīves atstumtajiem nekas nemainījās, mainījās tikai vadoņa uzvārds, izskats un balss tonis.

Mēs varam iziet ielās, varam pat mainīt varas uzvārdus, balss toņus un izskatu, bet mēs nevaram iecelt citādāku valdību, kā tikai tādu, kādi esam paši. Paši no savas vides mēs varam deleģēt, vai viņi paši var izvirzīties, (ir teikts, ka jāpalīdz ir godīgiem, bet negodīgie izlauzīsies paši), tikai tādus, kādi esam paši. Mēs spējam mainīt varai vārdus, uzvārdus, izskatu un retoriku, bet valdīšana paliks, kā līdz šim.

Viss paliks pa vecam, tie kuri līdz šim slaucīja ielas, tie slaucīs arī turpmāk, tie, kuri apkalpoja varu, tie turpinās to darīt. Viss paliks, kā iepriekš, mainīties var ārišķības, karogi, himnas, bet ne būtība, jo būtību nenosaka Satversme to nosaka tas, kas mūsu galvās un sirdīs.

Zinātne

Notikumi Latvijā kopš astoņdesmito gadu beigām par to liecina. Šos rezultātus var saskaitīt, izmērīt un nosvērt. Var saskaitīt, izmērīt un nosvērt arī šo rezultātu sekas, tāpēc šos mērījumus var saukt par zinātni, jo zinātne sākas tikai tad, kad var izmērīt un nosvērt.

Ir ilūzija, ka jāpanāk, lai vēlēšanas būtu godīgas un godīgums kļūs par valsts ikdienu. Līdzīgi kā saule apspīd visus gan labos, gan ļaunos. Vēlēšanu mehānismu izmantos visi.

Godīgie kautrēsies stāstīt, cik viņi ir godīgi, bet negodīgie to vien darīs, kā dziedās paši un liks citiem apdziedāt savu godīgumu. Rezultātā vēlētāji nobalsos par negodīgajiem, noticot viņu godīgumam. Vēlēšanu aptaujas apliecinās viņu izredzes, bet patiesi godīgie, kuri nebūs pārliecinoši un pietiekami uzstājīgi sevi reklamējuši, paliks aiz strīpas.

Godīgajiem nepietiek tikai ar vēlmi gāzt negodīgo varu. Ja viņi nezinās, kā varu izmantot, kā varu pasargāt, kā ar varas palīdzību padarīt valsti godīgu, viņu centieni ir nolemti neveiksmei, pat tad, ja tiem izdotos uz brīdi pārņemt varu.

Godīga valsts ir tā, kurā dzīvo godīgi cilvēki. Mūsu gadījumā vara un vēlētājs tikai izliekas, ka ir taisnīgi un godīgi. Kamēr paši nekļūsim labāki, labākas varas mums nebūs.

Ja godīgajiem pieder tikai teorētiska vara, bet tā nespēj savas godīgās ieceres īstenot, tad tas nozīmē, ka patiesībā varas viņiem nav. Tāpēc viņu rīcība ir neizlēmīga. To sauc par politisko onānismu, jeb darbības imitāciju. It kā kaut kādas darbības tiek veiktas, it kā kaut kādu gandarījumu arī jūt, bet bērni no tā nedzimst.

Komanda

Jābūt ir vienkāršiem cilvēkiem, ne tikai zinātniekiem, saprotamai darbības programmai un nepieciešama komanda, kura to īstenos. Nepieciešama tāda komanda, kurā katrs zina, kas jāpanāk, un zina, kas no tā jādara konkrēti viņam.

Saskaroties ar šo realitāti, lai kļūtu par reālu varu godīgajiem būs jāpiekrīt negodīgo priekšlikumiem «palīdzēt».

Jo tu nezini, ko un, kā vēlies panākt un, kā to izdarīt. Ja tev nav cilvēku, kuri to īstenos, tad pat ja izdosies kaut ko sasniegt, tavus darba augļus izmantos citi tā, kā viņi to uzskatīs par pareizu un izdevīgu sev.

Astoņdesmito gadu beigās, kad kā sēnes dzima dažādas organizācijas, tās visas vajāja vienādas grūtības. Tām nebija naudas, nebija telpu un trūka organizatorisku zināšanu. Nauda un telpas bija čekai un prasme organizēt arī.

Lai vispār kaut ko izdarītu, jaunizceptajiem politiķiem nekas cits neatlika, kā pieņemt viņu «palīdzību». Un iespējams, ka viņi palīdz vēl šodien…