Gadsimtu garumā astronomu vidū notikušas asas diskusijas par to, vai Betlēmes zvaigzne vispār bija eksistējusi, taču pēdējo gadu laikā notiek apspriedes vairs nevis par to, vai tā vispār ir bijusi, bet gan par to, kas tā par tipa zvaigzni un kādā veidā tā varējusi pārvietoties, ilgā laika posmā? Kāpēc Betlēmes zvaigzne tiek dēvēta arī par spožo rīta zvaigzni? Kāds Betlēmes zvaigznei sakars ar austrumu gudrajiem? Kādā veidā zvaigzne varējusi pazust un atkal parādīties debesīs? Un t.t. Par to visu liecina Bībele, taču no nesenā astronomiskā viedokļa, tas viss it kā nav bijis iespējams… Bet varbūt tomēr?… Pamatojoties uz mūsdienu zinātnes – astronomijas un datortehnikas, attīstībā sasniegtajiem rezultātiem, var veikt sarežģītus aprēķinus dažādu debess spīdekļu stāvokļu retrospektīvā, t.i., izmantot pagātnē vērstās analīzes tās vai citas hipotēzes pamatošanai vai noliegšanai.

Kristīgā sabiedrībā pastāv uzskati, ka Betlēmes zvaigzne ir Dieva inspirēts brīnums, vai arī Dieva sūtīts eņģelis, kas rādīja austrumu gudrajiem ceļu pie Pestītāja. Bet par cik cilvēce ir tendēta uz faktiem un pierādījumiem, tad šāda ierobežota atbilde vairumu neapmierina.

Tāpēc, ja tā labi pacensties, tad arī brīnumam radīsies kaut cik racionāls skaidrojumu, tādējādi apstiprinot tās patiesumu.

Kāds sakars?

Atrologi uzskata, ka austrumu gudrie ir saistāmi ar maģiju un pie jaunā ķēniņa bija devušies zvaigznes iespaidā, jo astroloģijā ir zināms, ka zvaigznes parādīšanos ir saistāma ar pazīstama un ietekmīga cilvēka piedzimšanu, tāpēc austrumu gudrie devās jaunā valdnieka meklējumos, lai pie viņa dzimšanas vietas varētu izdarīt maģisku kultu. Un atstāt savu kultūras mantojumu nākamajam valdniekam. Ja vien astrologiem būtu taisnība..

Tomēr, tā jau nu nav, ka austrumu gudrie ir izrauti no notikuma konteksta un uzradušies no citas pasaules ietekmējoties no astroloģiskas zvaigznes nozīmes.

Parakājoties pagātnē dažkārt var uzrakt kaut ko lietderīgu un tātad, ko mums vēsta pagātne? Pagātnes vēsts. Tas ir Bileāma, Beora dēla, pravietojums: „Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu novēroju, bet ne tuvumā: zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris, tas sadragās Moāba deniņus un nopostīs visus Seta dēlu pamatus (4.Mozus 24: 17) Vēlākā laika periodā pravietojums atkārtojas.

„ Kamieļu jūklis apklās tevi, jaunie kamieļi no Midiānas un Ēfas, visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku un teiks Tā Kunga slavu.” (Jeseja 60:6)

Un par cik cilvēce ir radusi vairoties un izplest savas teritorijas un no Vecās Derības pravietojuma līdz Jaunās Derības piepildījumam ir pagājis tik liels laiks, ka ir nodzīvojušas paaudžu paaudzes un izklīdušas pa visu plašo zemi un tādējādi, protams, ka Vecās Derības pēcteči varētu dzīvot ne tikai „apsolītās zemes” teritorijā.

Lai saprastu vai austrumu gudrajiem varētu būt kāds sakars ar maģiju, ieskatīsimies arī psiholoģiska rakstura niansēs.

Lieta ir tāda, ka parasti Vecajā Derībā ir norādes attiecībā par viediskiem sapņiem, kad Dievs ar to palīdzību par kaut ko cilvēku brīdina. Arī šajā gadījumā ar austrumu gudrajiem notika tāpat, tātad uzskats, ka austrumu gudrie ir bijuši magi, kā to uzskata daži vecticībnieki un astrologi varētu būt maldīgs. Pēc idejas austrumu gudrajiem, tomēr bija kāds sakars ar kristīgo mācību, jo pirmkārt, magi, nekad nebūtu pielūguši spēku, kas ir pretējs viņu garīgam stāvoklim.

Otrkārt, pēc nosapņotā brīdinājuma sapņa, austrumu gudrie, nesteidzās brīdināt Herodu par iespējamajām briesmām, bet mierīgi bez liekiem jautājumiem devās mājās pa citu ceļu.

Betlēmes spožā rīta zvaigzne

Tā jau saka, ka cik cilvēku tik viedokļu, bet… ir viens, bet… cik viedokļu tik arī sabojātas dzīves, tāpēc biežāk ieskatīsimies acīs patiesībai.

Hipotēzes hipotēžu galā. Pirmā hipotēžu grupa saista Betlēmes zvaigznes parādību ar divu vai triju spožu planētu krustošanos un savienošanos cita aiz citas vienā punktā.

Trīs zvaigžņu savienojums: Astronoms un matemātiķis Johanness Keplers (1571–1620), 1604. gada oktobrī novērodams Jupitera, Marsa un Saturna savienojumu Strēlnieka zīmē, šajā pašā debesu sektorā ieraudzīja novas uzliesmojumu. Uz novērojumu pamata Keplers izteica pieņēmumu, ka līdzīgu parādību varējuši pamanīt Austrumu gudrie Jēzus dzimšanas brīdī, turklāt tobrīd debesīs tāpat veidojās planētu savienojums.

Divu zvaigžņu savienojums: Jupitera un Venēras redzamo satuvošanos pie debess juma. Kā rāda veiktie aprēķini, var pievērst īpašu uzmanību divām šo planētu satuvošanās reizēm – 3.gada 12.augustā pirms mūsu ēras Jupiters un Venēra satuvojās līdz 12 leņķa minūšu lielam savstarpējam attālumam, bet 2.gada 17.jūnijā pirms mūsu ēras šī satuvošanās sasniedza jau 3 leņķa minūtes. Turklāt abas satuvošanās notika Lauvas zvaigznājā netālu no zvaigznāja spožākās zvaigznes Regulas. Lauva, kā zināms, ir jūdu karogā uzņemts simbols, bet „Regula” latīniski nozīmē “mazais ķēniņš”.

Tātad – atkal divas it kā visai zīmīgas sakritības. Tomēr šīs hipotēzes lielākais klupšanas akmens ir tas, ka senie zvaigžņu pētnieki diez vai būtu nosaukuši par zvaigzni divas vai trīs šīs viņiem labi pazīstamās planētas.

Raksta turpinājums