Šogad 31. augustā aprit tieši 25 gadi kopš Krievijas Federācijas karaspēka izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas

Tā faktiski ir MŪSU VALSTS UZVARAS diena

Kara muzejā, 2019. gada 30. augustā

Latvijas okupācijas norises gaita 1939. un 1940. gadā

Ievads. Atļaujiet, es dažos vārdos iepazīstināšu ar sevi. Esmu viens no Latvijas politiski represētiem. Mūsu ģimeni 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju, Amūras apgabalu, Tigdas rajonu, kur mēs atradāmies līdz 1957. gadam.

Manas kompetences. Esmu atvaļināts karavīrs ar 42 gadu dienesta pieredzi, habilitētais inženierzinātņu doktors, viens no NAA dibinātājiem un bijis tās prorektors un rektors, NBS Apvienotā štāba priekšnieks 2000.-2004. gadā, kad mēs stājāmies NATO.

Atceroties vēsturiskos faktus (1939-1940). Es gribētu sākt ar “Situāciju pasaulē”. Lai saprastu situāciju pasaulē un Latvijā 1939. gadā, vajag atcerēties Pirmā pasaules kara (WW1) sekas, kuras izjuta arī Latvija.

Pirmā Latvijas padomju okupācija (1918-1919), 300 000 Latvijas iedzīvotāji tika nogalināti WW1 un cīņās par neatkarību, 850 000 bija spiesti pamest Latviju.

Vācija jutās neapmierināta ar WW1 rezultātiem. Vācijā pie varas nāca Hitlers ar revanšistiskajām idejām, ar lozungiem par Vācijas pārākumu par citām valstīm. Austrumos – Staļins ar komunisma idejām, ar vēlmi tās izplatīt visā pasaulē. Abas šīs ļaunās impērijas apspieda mazās valstis gan politiski, gan ekonomiski. Tā veidojās cieša Krievijas (PSRS) un Vācijas partnerība.

Situācija Latvijā. 1933. gada 23. decembrī Latvijas “Jaunākās ziņas” joko par divu impēriju centieniem pakļaut savai ietekmei Latviju. Bija arī daudz nopietnāki notikumi Latvijā. 1934. gadā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis veica 15. maija apvērsumu, izbeidzot Saeimas un politisko partiju darbību. Viņš bija valstsvīrs – cilvēks ar lielu autoritāti. Esot Sibīrijā, es dzirdēju tikai pozitīvus vārdus, veltītus “Ulmaņlaikam”.

Pēc Edgara Andersona datiem, mazākais Kara ministrijas budžets bija 19% un lielākais 40% no valsts budžeta. Vidēji tas sastādīja 25% no valsts budžeta. Latvijas Armija bija nosacīti labi ekipēta un trenēta. Bija individuālie ieroči vairāk nekā 100 000 cilvēkiem, bija pat zemūdene, un paši ražojām lidmašīnas.

Liels spēks bija Aizsargu organizācija ar 60 000 aizsargu, kura netika finansēta no Kara ministrijas budžeta un kuras uzdevums bija atbalstīt policiju kārtības uzturēšanai valstī. Šo pieredzi vajag izpētīt un izmantot hibrīdkara un “zaļo cilvēciņu” laikā. Daļēji šie jautājumi tika risināti 2018. gada mācībās “Namejs 2018”. Bet, par lielu nožēlu, Baltijas valstis nebija vienotas.

Notikumu hronoloģija. 1939.gada 23.augustā bija Maskavā parakstīts Molotova – Ribentropa pakts, bet papildus tika parakstīts slepens papildu protokols, kura esamību PSRS noliedza visus pastāvēšanas gadus. Tas bija pamats Otrā pasaules kara (WWII) uzsākšanai. Vācija iniciēja militāro konfliktu uz Polijas robežas un kopā ar PSRS ieņēma Poliju. Latvija paziņoja par neitralitāti.

Var atzīmēt, ka Vācija daudz ko mācījās no Staļina pieredzes, kā organizēt ieslodzījumu nometnes, kā iznīcināt cilvēkus. Tā bija divu diktatoru savstarpēja apbrīnošana. Vai tas dažviet nenotiek arī 21. gadsimtā? Tika organizētas kopējās mācības karavīriem, pat kopēja parāde Brestā – Litovskā 1939. gada 23. septembrī.

Maskavā 1939. gada 28. septembrī tika parakstīts Draudzības līgums un noteiktas robežas. Tika pievienota karte ar Staļina un Ribentropa parakstiem. Šī līguma būtību parāda plāns:

1)  strādājiet Baltijas valstīs un Somijā – atbilstoši savstarpējās palīdzības līgumiem (SPL) un padomju karaspēka izvietošanai šajās valstīs;

2)  sagatavojiet deportācijas plānus;

3)  pārtrauciet SPL līgumus un apsūdziet Baltijas valstis un Somiju par līgumu nepildīšanu;

4)  izvirziet šīm valstīm ultimātus;

5)  okupēt Baltijas valstis un Somiju;

6)  organizējiet viltus vēlēšanas okupētajās valstīs par pievienošanos PSRS.

Baltijas valstis piekrita parakstīt sasvstarpējās palīdzības līgumus ar PSRS. Igaunija to parakstīja 1939. gada 28. septembrī, Latvija – 5. oktobrī, Lietuva – 10. oktobrī. Somija atteicās parakstīt līgumu, un 1939. gada 30. novembrī PSRS uzbruka Somijai.

PSRS – Krievijas Baltijas valstu okupācijas sagatavošana. Tika sagatavots PSRS speciālo dienestu (KGB) “Slepenais deportācijas plāns Nr.001223” par Baltijas valstu iedzīvotāju deportāciju uz Sibīriju (Gulagu). Plāns bija sagatavots un parakstīts 1939. gada 11. oktobrī, tikai vienu dienu pēc līguma “Par savstarpēju palīdzību” parakstīšanas ar Lietuvu. Tas ir PSRS – Krievijas noziegums pret cilvēci.

PSRS nākamais solis bija Baltijas valstu aneksija. 1940. gada 17. jūnijā PSRS armija un tās tanki okupēja Rīgu un Latviju. To labi saprata ASV. Tādēļ tapa ASV Valsts departamenta 1940. gada 15. jūlija memorands. Divi galvenie punkti:

1) PSRS ar 500 000 padomju armijas karavīriem ir okupējusi Baltijas valstis;

2) Baltijas valstu valdības ir aizstātas ar  “PSRS marionešu valdībām”.

Terora gads – 1940. gada 16. jūnijs – 1941. gada 1. jūlijs – Baltezers, Litene, Dreiliņi, Rīgas Centrālcietums. Tad turpinājās Otrais pasaules karš, kas bija Molotova – Ribentropa pakta sekas. 75 000 Latvijas iedzīvotāji nogalināti vai deportēti. PSRS un Vācija ir sabiedrotie. 1941. gada 22. jūnijā sākās Vācijas operācija jeb “BARBAROSAS” plāna realizācija.

Secinājumi. 1940.-1941. + 1944.-1952. Padomju okupācija un 320 000 Latvijas iedzīvotāju nogalināti vai deportēti. 1941.-1945.: Vācijas okupācija un 62 000 ebreju un 80 000 latviešu ir nogalināti. Kopā 1940.-1952.: 462 000 nogalināto vai deportēto.

Latvijas karavīri, kas dienēja vācu armijā, vēlāk Cēdelgemas gūstekņu nometnē 1945. gada 18. novembrī no vietējiem pieejamiem materiāliem izgatavoja Latvijas Brīvības pieminekļa kopiju un rakstīja: “Mēs ticam, mēs zinām – nāks diena, kad mēs stāvēsim atkal pie lielā Brīvības pieminekļa mūsu dzimtenes sirdī – sirmajā Rīgā. Mēs stāvēsim ar ziediem rokās. Mēs atkal būsim brīvi brīvajā, jaunajā Latvijā.” Tāda bija visu ticība!

Valsts prezidenta A. Bērziņa komentāri par 16. marta piemiņas  dienu. “Latvijas leģionāri nav kara noziedznieki, kā to noteica sabiedrotie tūlīt pēc Otrā pasaules kara. Šobrīd dažu oponentu darbības ap leģionāru dienu ir absurds un dara tikai negodu mūsu valstij. “

Secinājumi.

1. Baltijas valstīm vajadzētu kopā aizsargāt savu teritoriju.

2. Valsts prezidenta Ulmaņa teiktais «Palieciet savās vietās, es palikšu savā», pēc mana subjektīvā viedokļa, nebija pareizs, jo nesasniedza mērķi dot iespēju izdzīvot Latvijas iedzīvotājiem (karavīriem). Tad nebūtu diskusijas par okupācijas faktu.

3. Baltijas valstis ir NATO un ES. Tagad mēs ieviešam vispārējo valsts aizsardzību (VVA) un skolās valsts aizsardzības mācību (VAM).

• VVA atbalsta NATO kolektīvo viedo  aizsardzību.
• Likumi un citi normatīvie akti tagad dod iedzīvotājiem iespēju bez papildu komandas aizstāvēt savu Tēvzemi.