Vakar bija Latvijas neatkarības 20.gadadiena, pie Brīvības pieminekļa runāja svarīgi cilvēki un arī teica paldies – paldies māmuļai dabai, paldies veļiem (Īvāns), paldies Helsinkiem 86, paldies Vides aizsardzības klubam, paldies tiem, kas te un citur, paldies mums un jums (valsts prezidents) – un tas tika noslēgts ar valsts himnu „Dievs svētī Latviju”. Tikai viens paldies neizskanēja – Dievam.
Tomēr savas un tautas dzīves svarīgākajos brīžos sakām – mīlestība ir Dieva dāvana, bērns ir Dieva dāvana, dzīvība ir Dieva dāvana, brīvība ir Dieva dāvana. Tomēr dzīves bezcerīgajos brīžos lūdzam – Dievs palīdzi. Tad kāpēc pie Brīvības pieminekļa nebija šī viena paldies? Aizmirsās? Neienāca prātā? Likās, ka tauta nesapratīs? Nelikās svarīgi? Nelikās ērti? Pietrūka laika?
Kā rīkotos Tu, cilvēks būdams, uz savu sirds dāvanu paldies vietā saņemdams – dod vēl kaut ko? Par kādu svētību mūsu zemei un tautai var būt runa, ja turpinām diedelēt dziesmā svētību no Dieva, bet vienkāršu paldies par brīvību neprotam pateikt? Un nekas nebūs labi, kā atbilstoši notikumam pacilātās runas runāja, kamēr nesapratīsim, kas ir kas – cilvēks ir cilvēks un Dievs ir Dievs. Nevis otrādi. Diezvai mēs izbrauksim cauri ar himnu kā lūgšanu Dievam. Viņš par to saka šādi: “Mities jel skandināt Man savas ķerkstošās dziesmas! Un Es negribu ne dzirdēt tavu cītaru skaņu! Bet lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts!” /Amosa 5:21-24./
Bet Dievs saka arī šādi: “Bet arī vēl tagad,” saka Tas Kungs…. Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ.„ /Joēla 2:12-13/
Īvāns savas runas noslēgumā minēja interesantu līdzību par PSRS karaspēka parādi 1991.gada 4.maijā, dažas stundas pēc neatkarības deklarācijas parakstīšanas, kas bija kā šīs varas pēdējā prezentācija. Un arī man ienāca prātā līdzība, ka varbūt šī Īvāna kunga runa ar tās dīvainajiem “paldies” bija kā pēdējā atrauga pirms jaunas Latvijas, kas patiesi ir brīva – brīva skaļi pateikt paldies savam Radītājam. Domā tauta, tu taču esi brīva! Runā tauta, tu taču esi brīva! Vai esi?
P.S. Sēžot tā viena pie datora domāju, vai es pati pateiktu šo vienu paldies pie Brīvības pieminekļa, kad tik daudz cilvēku apkārt.. Nezinu, bet gribētu. Visticamāk jau no uztraukuma vispār neparunātu. Tāpēc izmantošu šo iespēju, lai pateiktu – paldies Tev, Dievs, par mūsu brīvību, paldies par savu valsti, paldies Tev par mūsu talantīgo tautu, paldies par mūsu skaisto zemi, paldies, ka esi izvedis mūs cauri visiem vēstures līkločiem un darījis stiprākus, paldies, ka neatdevi mūs iznīcībai toreiz 1729.gadā (1.atmoda), paldies, ka Tu esi un būsi vienmēr, un kopā ar mums arī šodien.
6 komentāri