“Kas vienam liegts, otram atļauts” – uzskats, kas attiecināms dažādos līmeņos. Tas notiek starp dažādiem sociālajiem slāņiem, dažādu amatpersonu vidū, faktiski šādas tendences ir pamanāmas jebkurā darbības sfērā.

Pārākuma apziņa? Viens ir vairāk vērts, nekā otrs? Tas, kas vienam ir atļauts, otram nē?
Politikā nokrāsa visspilgtāk saskatāma katru gadu no jauna 16. marta leģionāru gājienā, kad tās dalībniekus pretinieki apkauno un pazemo. Viņi tiek saukti par “fašistiem”. Izteikumi izkliegti Drošības policijas, Valsts policijas, pašvaldības policijas klātbūtnē.

Vai Drošības dienests operatīvi rīkojas, apturot provokatorus, naida kurinātājus, sabiedrības šķēlējus? Nē! Jo tā esot “vārda brīvība”. Vēršanās Latvijā pret latviešiem dažkārt ir kā “medus maize” un ierasta lieta pretinieku vidū. “Vārda brīvība” vienmēr pasargās!

Nesen Eiropas Parlamenta (EP) deputāta Kārļa Šadurska (“Vienotība”) vēršanās pret EP deputāti Tatjanu Ždanoku izraisīja sarūgtinājuma pilnu smaidu, jo rezultāts taču bija paredzams. Šadurskis uzskata, ka atsevišķas pazīmes liecina, Latvijas Krievu savienības līdzpriekšsēdētāja Ždanoka veic sistemātisku darbību, lai vājinātu Latvijas demokrātisko iekārtu, kā arī iekļautu Latvijas teritoriju citā valstiskā veidojumā, likvidējot teritoriālo integritāti un faktisko neatkarību. Minētās darbības liecina arī par atbalstu genocīdam pret cilvēci, kas tiek īstenots Krievijas okupētajā Ukrainas Krimas pussalas teritorijā.

Rezultātā Drošības policija (DP) nolēmusi nesākt kriminālprocesu pret Ždanokas dalību PSRS slavinošā organizācijā. Saņemtajā atteikumā minēts, ka sniegtās ziņas atbilst patiesībai, taču kriminālprocess netiks ierosināts, jo DP nesaskata nozieguma sastāvu.

Līdzīgs gadījums, kad intervijā politiķis Alfrēds Rubiks pauda: “Tās represijas, kas bija 1949. gadā, nevar vērtēt viennozīmīgi. Tur daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo tie bija tie, kas sadarbojās ar fašistiem.” Arī uzrunā sociālistu tradicionālajā 1. maija mītiņā viņš noliedza okupācijas faktu – Latvijas pievienošana PSRS, viņaprāt, bijusi tikpat brīvprātīga kā iestāšanās Eiropas Savienībā.

             Apsūdz “Latvieša” vadītāju

Centra rajona tiesa šonedēļ sāka skatīt krimināllietu, kurā par nacionālā naida kurināšanu internetā apsūdzēts viens no biedrības “Latvietis” vadītājiem Leonards Inkins. Viņa nodarījums – internetā publicējis Izraēlas vēstnieces vēstuli, pievienojot tai fragmentu ar atsauci uz “Padomju Savienības žīdu katķismu”. Pants, pēc kura viņu tiesās, visai bargs – brīvības atņemšana uz laiku līdz 10 gadiem.

Lietas aizsākumi meklējami pirms pāris gadiem, kad Latvijas Radio studentu radio “Naba” raidījumā “Tēvijas laikmets” tā vadītāji Roberts Klimovičs un Leonards Inkins iztaujāja bijušo leģionāru Jāni Lapu par ebreju lomu komunistiskajā terorā 1940.-1941. g.
“Cik es redzēju savām acīm un vairākās vietās – kad krievi bija iekšā, pie izvešanas visur lielākā daļa bija žīdu tautības cilvēki ar naganiem (revolveriem) pie sāniem,” sacīja Lapa.

Pēc raidījuma sekoja Izraēlas vēstnieces Latvijā Hagitas Ben-Jakovas vēstule Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei ar lūgumu izvērtēt raidījuma saturu. Vēstniece izteica bažas, ka tonis un atmosfēra neatbilst Eiropas tolerances vērtībām un neiecietībai pret antisemītismu un rasismu. Sekoja zibenīga rīcība – raidījums no ētera pazuda.

Laiks pagājis, un Leonards Inkins portālā “Draugiem.lv” publiskoja Izraēlas vēstnieces Latvijā Hagitas Ben-Jakovas vēstuli un izvilkumu no sacerējuma ar nosaukumu “Padomju Savienības žīdu katķisms”, kas izdots Telavivā 1958. gadā. Tieši par šo daiļdarbu viņu sāka tiesāt, ziņo Latvijas Radio raidījums “Krustpunktā”, proti, “par darbībām, kas apzināti vērstas uz nacionālā, etniskā un rasu naida un nesaticības izraisīšanu, ja tās izdarītas, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu”. Tā rakstīja prokurore Sudakova savā lēmumā.

              Inkins nepiekrīt apsūdzībai

Sabiedriskās politikas centra “Providus” juriste Ilona Kronberga devusi savu slēdzienu kā pieaicināta eksperte, apstiprinot, ka Inkins apzināti centies ar šo pārpublicējumu izraisīt tieši to, ko paredz Krimināllikuma 78. panta otrā daļa, par ko draud brīvības atņemšana uz laiku līdz 10 gadiem.

Sudakova savā lēmumā ir citējusi šī darba fragmentus. “Sevišķu uzmanību veltiet nepakļāvīgajiem, ietiepīgajiem, kuri negrib noliekt galvas mūsu labā un pretojas mūsu praksei un politikai. No šādiem cilvēkiem agri vai vēlu rodas antisemīti. Neļaujiet no maziem antisemītiem izaugt lieliem grautiņu rīkotājiem. Lai viņi iznīkst dīglī ar savu ietiepīgo nacionālās pašcieņas ideju!” citēts fragments.

Inkins saka, ka šie vārdi citēti dusmās bez nolūka. “Apsūdzība balstās tikai uz “Providus” speciālistes atzinuma. “Providus” speciāliste ne reizi nav ar mani runājusi, nav lasījusi nevienu manu grāmatu, nav skatījusies nevienu manu filmu, nav dzirdējusi nevienu manu dziesmu. Viņa vienkārši ir uzrakstījusi savā atzinumā, (..) ka es esmu šo publikāciju publicējis ar nolūku kurināt naidu. Viņa vienkārši no tāluma paskatās mākoņos, izzīlē un saka – šis cilvēks ir ļauns. Viņš staigā ar lāpu un meklē, ko aizdedzināt (..).

Tas ir vienīgais veids, kā es varēju atbilstoši savai mākslinieka domāšanai informēt sabiedrību par to, ka šis raidījums tiek slēgts. Publikācijas veids ir tikai informācija. (..) Jebkurā gadījumā to nevaru saukt par apzinātu noziedzīgu darbību. Šinī gadījumā šo publikāciju es pats Drošībai policijai parādīju, aizsūtīdams viņiem linku. Es tur nesaskatīju nekā noziedzīga un nesaskatu arī šodien. Ja es pats būtu atnācis mājās un to linku izdzēsis, tad lietas tādā izskatā nemaz nebūtu,” norāda Inkins.

           Taisnības un samērības jautājums

Gadījumā par vēršanos pret Latviju un latviešu tautu, kā arī latviešus saucot par “fašistiem” neesot nozieguma sastāva, taču, saucot ebrejus Latvijas brīvvalsts laikā oficiālajā vārdā par “žīdiem” un citējot fragmentu no daiļliteratūras, viegli tiek saskatīts nozieguma sastāvs. Nozieguma sastāvs tik liels, ka “velk” uz desmit gadiem, minimums!

• Latvieši “fašisti”. Vēršanās pret Latvijas valsti – nesaskata nozieguma sastāvu;
• Ebreji “žīdi”. Daiļdarba citēšana – saskata nozieguma sastāvu un pieprasa 10 gadu cietumsoda.

Izriet, ka vienu un to pašu Krimināllikuma 78. pantu “Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana” var traktēt dažādi.
Pirmajos gadījumos figurē apmelojoši vārdi un darbības: “Latvieši “fašisti”"; “Sistemātiska darbības veicināšana, lai vājinātu Latvijas demokrātisko iekārtu, kā arī iekļautu Latvijas teritoriju citā valstiskā veidojumā, likvidējot teritoriālo integritāti un faktisko neatkarību. Minētās darbības liecina arī par atbalstu genocīdam pret cilvēci…”; “Tur daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo tie bija tie, kas sadarbojās ar fašistiem.”; “Latvijas pievienošana PSRS bijusi tikpat brīvprātīga kā iestāšanās Eiropas Savienībā”.

Likumsargi it kā nespēj piemērot pat Krimināllikuma 78. panta 1.daļu: “Par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.”

Taču vārdi ebreji – “žīdi” – un daiļdarba citēšana iekļaujas ne tikai Krimināllikuma 78. pantā, bet arī Krimināllikuma 78. panta 2. daļā: “Par tādu pašu darbību, ja tā saistīta ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem vai ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, vai ja tā izdarīta, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem.”

“Kas vienam liegts, otram atļauts?”