Raksti ar tagu: Leonards Inkins atpakaļ uz sākumlapu
 |
Leonards Inkins: Troļļi (2)Troļļošana tas nav tikai internets, tā ir sadzīvē sen izmantota metode kādu ietekmēt, kādu nosodīt, kādam sariebt.
Reiz britu zemē iznāca kāds nedēļas laikraksts. Katru nedēļu tas priecēja lasītājus ar interesantiem rakstiem, diskusijām un strīdiem. Rakstu autori diskutēja, strīdējās, cits citu apsūdzēja un pat draudēja. Atsaucās arī daudzi lasītāji ar saviem vērtējumiem un viedokļiem. Liels bija lasītāju šoks, uzzinot, ka laikraksta interesanto saturu veidoja viens cilvēks. Tas bija laikraksta izdevējs un redaktors. Izrādījās, ka arī lasītāju viedokļi bija izdevēja un redaktora sacerēti. Šodien šādu un līdzīgu darbību dēvējam par troļļošanu un šādus darboņus – par troļļiem. Ielūkojos tīmeklī un citur, ko par to runā, raksta un stāsta zinoši cilvēki. Pārdomājot paustos viedokļus un apgalvojumus par troļļu būšanu, šai parādībai izveidoju savu versiju. Ja jau troļļot, tad uz pilnu klapi… Cilvēku prāti Vikipēdija apgalvo, ka troļļi esot būtnes, kas dzīvo izolēti no cilvēkiem un ir tiem bīstamas. Troļļu izskats tiek aprakstīts dažādi — viņi var būt gan neglīti ar lielām ausīm un neattapīgi, gan uzvesties tāpat kā cilvēki. Ar troļļiem varot tikt saistīta ievērojamu dabas objektu izcelsme, piemēram, trollis saules gaismā pārakmeņojoties. Troļļi mūsdienās esot viens no populārākajiem skandināvu folkloras elementiem. Papildināšu šo, apgalvojot, ka troļļi mūsdienās ir viens no ietekmīgākajiem pasaules sasniegumu elementiem, jo tie būtiski ietekmē cilvēku prātus. Ja kādam izdodas troļļus izvilkt dienas gaismā, tad tie pārnestā nozīmē pārakmeņojas un ir mazāk kaitīgi cilvēcei. Jau sen redzīgas acis ir pamanījušas, ka bieži (arī pirms pandēmijas) tika un tiek piedāvāts darbs no mājām. Aiz šāda piedāvājuma bieži slēpjas troļļu meklēšana. Biežāk gan tie paši meklē darba devējus un arī atrod. Manuprāt, troļļus, nosacīti, var sadalīt trijās grupās, lai vieglāk saprast un vērtēt, kā arī secināt.
Nav tādu skolu, kurās māca un gatavo troļļus. (Ja nu vienīgi speciālas skolas speciāliem dienestiem). Vismaz oficiāli, bet ir gana daudz izglītības iestāžu, kurās māca rakstniekus, dzejniekus, asa vārda speciālistus, dažādas satīras lietpratējus un citādus spalvas meistarus. Tieši šie cilvēki, kuri kopš bērnības ir apveltīti ar troļļošanai nepieciešamām īpašībām, ir tie vērtīgākie un prasmīgākie troļļi. Viņi prot veidot asprātīgas un uzmanību piesaistošas vārdu kombinācijas, izdomāt nosaukumus un dzēlīgus iebildumus. Profesionāls trollis var vienlaikus būt arī labs ģimenes galva, pieklājīgs kultūras darbinieks un tai pašā laikā izlādēt un apmierināt savas slēptās vēlmes un novirzes anonīmi piepelnīties – troļļojot. Manuprāt, tā ne tikai var būt, bet daudzos gadījumos tā noteikti ir.
Pirmās grupas pārstāvju ir maz. Nosacīti nodalot, vairums tomēr ir diletanti. Tie ir cilvēki ar neizkoptām spējām, prasmēm un manierēm, toties ar iedzimtu talantu. Viņiem dažreiz pat izdodas iekārtoties kādā vadošā troļļu fermas amatā. Šie cilvēki veic tā saucamo melno darbu. Veido izmantojamo frāžu kolekciju, apkopo e-pastu datu bāzi, vāc informāciju par cilvēkiem un veic citas rutīnas darbības, kuras nepieciešamas profesionālai troļļošanai.
Šajā grupā iekļuvušie nestrādā profesionāli, tikai cenšas apliecināt sevi, pierādīt noderību troļļošanā. Cenšas panākt, lai troļļu fermu vadība tos pamana un iesaista. Vairumā gadījumu šai grupā iekļuvušajiem ir «grūta bērnība» un psihes traucējumi. Šos viegli pamanīt, viņi mēdz aizrauties un iekulties nelaimēs. Bieži emocijas un azarts ņem virsroku, viņi zaudē kontroli par to, ko dara un pat nonāk policijas uzraudzībā. Viņus pratina, apsūdz, un, kad tos speciālie dienesti savervē, tad ar viņiem slēdz vienošanās. Kaut arī šī troļļu daļa ir aktīva, tomēr reti sasniedz kādu rezultātu, jo darbojas vienatnē, viņu haotisko darbību neuzmana un neievirza «kāds gudrāks». Vienkāršā valodā tos var dēvēt arī par interneta huligāniem. Tiem reti izdodas izkalpoties un kļūt par profesionāliem un labi apmaksātiem troļļiem. Tādi neveiksminieki un brīvie mākslinieki ir visās nozarēs. Ir gana daudz mediķu, kuriem ir diploms, bet pacienti pie viņu durvīm rindā nestāv, ir tādi automehāniķi, kuri vienmēr meklē darbu, un celtnieki, kuriem nav darba. Ir daudz tādu mūziķu, kuri nespēj piepildīt ar klausītājiem pat provinces kultūras nama zāli. No būtības pie personības Bieži taču esi pamanījis, ka pie kādas publikācijas vai video komentāros raksta ne tik daudz par rakstā teikto, cik par autoru. Bieži komentētājs autoram pārmet vai aizrāda to, kāds ir autors pats, nevis par to, ko viņš raksta. Šādu taktiku dēvēju – no būtības pie personības. Troļļi prasmīgi novērš uzmanību no rakstā vai video paustā viedokļa, brīdinājuma, ieteikuma uz autora trūkumu, kļūdu un pat labo īpašību apspriešanu. Galvenais šeit ir novērst uzmanību no raksta satura un būtības. Ja jaunpienākušie lasītāji un klausītāji, neizlasījuši rakstu un nenoskatījušies video, pievēršas komentāriem un iedziļinās autora personībā, tad trollis savu darbu ir padarījis labi. Praktiski vienmēr šādam troļļa komentāram atbild it kā cits (tā paša vai cita troļļa) komentārs, kurš vai nu tam piekrīt vai tieši otrādi – nepiekrīt. Tā tiek panākta lasītāju uzmanības pievēršana komentāriem un novērsta raksta satura ietekme. Troļļiem ir svarīgi panākt savstarpēju diskusiju, kura pāriet naidīgos komentāros (nevis par rakstā vai video pausto, bet kā vērtējumu autoriem), izraisa savstarpēju strīdēšanos un personiskus apvainojumus. Svarīgi ir kaut uz brīdi sanaidot lasītājus vai skatītājus, nosēdinot tos pretējās nometnēs. Piespiest viņus teikt tādus vārdus un tādas frāzes, kuras tie bez speciālas provocēšanas un tracināšanas neteiktu, dažkārt pat ielikt viņu mutē tos vārdus, kurus viņi nav teikuši. Izvēle Troļļi prot sāpīgi pazemot, apsaukāt un pat apsūdzēt. Bet šīs prasmes ir izkoptas un noslīpētas tā, lai rastos iespaids, it kā kāds ir apvainots vai kādam pat būtu draudēts, bet tajā pašā laikā nav pārkāpts likums un trolli nevar apsūdzēt un tiesāt. Viņu amata būtība ir prasme balansēt uz naža asmens nesavainojoties. Troļļu «fabrikās» (viņiem nav jāatrodas vienā ēkā un vienā telpā, tie jau sen strādā attālināti) ir izveidota hierarhija, kur pirmajā grupā esošie vada troļļošanu, apgādā ar spārnotām frāzēm, nepieciešamības gadījumā iesaka vai pat pārtrauc troļļošanu. Pirmajā grupā esošie nodarbojas ar nopietnām lietām, veido sociālo tīklu apmeklētājos pasaules skatījumu, lietu vērtējumu, ietekmē vēlēšanu rezultātus un citos veidos nemanāmi apstrādā cilvēku prātus. Troļļi rīkojas tā, ka cilvēks pat nepamana, ka ar viņu manipulē. Vairumā gadījumu cilvēkam šķiet, ka tā ir viņa izvēle, ka viņš pats izdomāja, ka viņš pats līdz tam nonāca un aizdomājās, ka viņš pats saskatīja. Skaldi un valdi Svarīgākais troļļu uzdevums ir sašķelt jau tā sašķelto t.s. sabiedrību. Cilvēki nekad nav vienādi un nekad nav vienoti. Tos dažādās grupās sadala dzimtā valoda, vecums, dzimums, simpātijas pret kādu politiķi, mākslinieku vai pasaules skatījumu. Arī reliģijas sadala cilvēkus dažādu reliģiju piekritējos, atšķirīgās konfesijās, kā arī reliģijas noliedzējos, pagānos un dažādās māņticībās. Nav šai rakstā jēgas uzskaitīt grupas un apakšgrupas, kurās neviena nespiesti esam sadalījušies. To minu, lai būtu vieglāk saprast, cik labvēlīgs darbības lauks ir troļļošanai. No teiktā nav grūti secināt, kas veicina troļļošanu un kas nē. Kādiem mums būt ir izdevīgāk un kādiem ne. Jo vairāk dažādu nometņu un grupu jo vieglāk ar mums manipulēt. Jo vieglāk citu pret citu noskaņot. Vienmēr atradīsies kāds, kurš šo sašķeltību izmantos. Turpinās šķelt un naidot citu pret citu. Ja kāda cita valsts grib mūsu valsti pakļaut, tad viņi profesionāli izmanto šo instrumentu. Ja tiem izdodas (un patiesi izdodas) mūs šķelt, tad bieži pat militāra spēka izmantošana nav nepieciešama. Mēs paši cits citu apšausim, iedod tikai patronas… Ienaidnieka līķis Pavērojiet, kas jau paaudzēm notiek daudzās pasaules valstīs. Agresori piegādā patronas, un vietējie kaismīgi apšaudās. Tas ir tūkstošiem gadu pārbaudīts, pielietots un noslīpēts iznīcināšanas un pakļaušanas veids. Ķīnieši saka, ka esot jānosēžas upes krastā un jāgaida, kamēr pa to aizpeldēs tava ienaidnieka līķis. Viņi nesaka, kas ir jāizdara, pirms sēdies upes krastā. Vispirms ir jāsašķeļ ienaidnieka valsts iedzīvotāji dažādās grupās un jāpiegādā patronas. Tad var sēdēt un gaidīt. Arī makšķernieki, pirms zivi izvilkt, to iebaro. Man kāds var iebilst, ka es aicinu apvienot upurus ar iekarotājiem. Nē, bez speciālas dalīšanas mēs paši noslāņojamies dažādās grupās. Tas ir dabisks un vairumā gadījumu nekaitīgs process, bet, ja to pastiprina, ievirza un prasmīgi izmanto, tas var izrādīties kādai tautai vai valstij nāvējoši. Kur ir Krievijas spēks? Ekonomiski tai jau sen bija jāsabrūk,– ekonomiski lūkojoties, arī Padomju savienībai nebija iespējams tik ilgi pastāvēt. Izrādās, ka pamatotus ekonomiskus argumentus gāž tas, ka valstī visi ir vienā grupā. Patīk kādam vai ne, bet Padomju savienībā bijām vienādi, ar vienādu pasaules skatījumu un arī uztveri. Daži citādāki bija, bet tas kopumā nekādi neietekmēja valstī notiekošo. Troļļu uzdevums ir nemainīgs – skaldīt, lai var valdītu. Mainās temati, mainās datumi, bet būtība ir nemainīga. Troļļi pastāvēja jau tad, kad cilvēce vēl nepazina elektrību un datorus. Prasme Trollim nav viss darāmais vienam jādara. Šeit galvenais ir prasmīgi īstajā brīdī un veidā ierosināt un sākt. Tālāko jau cilvēku daba izdarīs pati. Tas ir līdzīgi kā pievienot raugu, bet rūgšanas process jau notiks bez speciālas rūgšanas ietekmēšanas. Runā, ka klavieres spēlēt ir viegli, vajagot tikai īstajā brīdī piespiest vajadzīgo taustiņu un, kas ir ļoti svarīgi, īstajā brīdī to atlaist. Daži piemēri, kā tas tiek darīts: .. es jūs klausos jau sen, kaut bieži jūs sakāt pareizi, bet šoreiz jūs kļūdaties, šoreiz tas, ko apgalvojat, nav taisnība un sen jau ir pierādīts… Netiek izskaidrots, kas tad bija pareizi, kas ir nepareizi, kas nav taisnība un, kas jau ir pierādīts. Kas pierādīja, kad un kā? Tam seko šī paša troļļa (ar citu segvārdu) rakstītais: ..protams, ka tās ir muļķības. Nezinu, ko viņš pirms tam spēja uzrakstīt pareizi, bet no šī redzams, ka viņš ir, vismaz šai jomā, nejēga… Tad (cits vai tas pats trollis ar citu segvārdu) – Tādu komentāru rakstītājiem jādod pa purnu, lai nejauc gaisu un aicinu autoru tos nobloķēt… Un tā tālāk, kā sniega bumba – jo vairāk ripini, jo lielāka paliek. Un lasītāji jau sen rakstu nelasa,– labi, ja izlasa virsrakstu, bet visa to uzmanība tiek piesaistīta šai «domapmaiņai». Un ja vēl tam pievienojas autors, tad, kas var būt labāks par šo… Piemērs: ..man ļoti patīk jūs klausīties (lasīt). Jūs tik interesanti un aizraujoši klāstāt slima suņa murgus un citādas blēņas. Nezinu, ko pīpējat, bet mani tas pamatīgi izklaidē un rada atslodzi pēc smaga darba. ..noskatoties esmu jūsos ļoti vīlies… Netiek paskaidrots kāpēc, par ko, kas ir vilšanās cēlonis. Vēl viens veids, kā samazināt skatītāju skaitu, ir ierakstīt: Sākumā viss bija labi, bet no ceturtās minūtes līdz pašām beigām ir ļoti slikta skaņa tā raustās un daudzus vārdus nevar saprast. Šim troļļa komentāram ir nolūks, samazināt klausītāju un skatītāju skaitu, jo kāda jēga slēgt to, kur slikta dzirdamība. Blakus (Youtūbē) ir cits logs, kur ar skaņu viss ir kārtībā… Hitlers Iedarbīga metode ir tādi komentāri, kurus ieraugot tie, kuri sevi uzskata par inteliģentiem, veikli aizver publikāciju vai video. Reiz man bija saruna ar kādu dakteri par viņa interviju, ko biju filmējis un ievietojis biedrības mājaslapā. Intervija bija par veselības jautājumiem, bet viņš mani lūdza to izņemt, jo kāds no kolēģiem ir secinājis, ka tai pašā mājaslapā biedrība pārdodamo grāmatu klāstā ir iekļāvusi arī Ā. Hitlera «Mana cīņa». Kolēģi esot pārmetuši, ka viņa intervija atrodas blakus Hitleram. Šai brīdī intervijā paustais zaudē jēgu, jo tai blakus ir Hitlers… Biedrības «Latvietis» tiešraižu komentāros arī uzrodas dīvaini komentāri, kuru rezultātā «inteliģents» klausītājs steigs atvienoties no tiešraides. Šī metode labi strādā pat Vācijā. Zinu labu «argumentu», kā ir iespējams pārliecināt praktiski jebkuru vācieti. Ja kādā jautājumā domas nesakrīt, atliek tikai pajautāt vai tu esi nacists vai nacionālists un viņš tūlīt no jums novērsīsies un aizbēgs. Viņš netaisnosies, viņš nestrīdēsies, viņš bēgs atpakaļ neatskatoties… Pie manām publikācijām bieži piestrādā troļļi: Tiek uzrakstīts, piemēram: mēs abi zinām, ka pie visa vainīgi cionisti, jo tie… Vai arī: kad, ko tādu lasu mana roka, stiepjas pie automāta… Kāpēc baidies atklāt patiesību, ka ļaunuma sakne ir Izraēlā… Vai, piemēram, parādās komentārs: man arī žīdi nepatīk (vai nēģeri). Kaut rakstā neko neesmu rakstījis par žīdiem un Izraēlu. Vai uzdod jautājumu, ko darīsim ar čigāniem… Inteliģentam lasītājam un skatītājam tas ir signāls – jābēg no šejienes. Bet ja es vēl iesaistīšos šādā diskusijā, tad būs sūdzība Youtūbei par to, ka tiek pārkāpti kopienas noteikumi, tiek sludināts rasu naids utt. Un video tiks dzēsts, tiešraide apturēta un tad pierādi, ka neesi kamielis… Nolūks .. tu ļoti gudri un sarežģīti runā (raksti). Es sapratu, bet neviens no maniem paziņām tā arī netika gudrs, par ko tu runā… Arī tas ir iedarbīgs veids, kā mazināt lasījumu un skatījumu skaitu, jo cilvēks bieži pirms klausīšanās ielūkojas komentāros, sak, ko ta citi par to saka un domā. Pie raksta mēdz parādīties komentārs, kurā ir rakstīts: tu taču zini tādu cilvēku (tiek minēts vārds vai uzvārds) un tad tiek uzsvērts, ka tu zini, ko esi ēdis, tas cilvēks par tevi zina arī to, kam kalpo. Variāciju un veidu, kā arī troļļošanas paveidu ir daudz un vairumā gadījumu tie ir tik kvalitatīvi, ka grūti atšķirt vai raksta muļķis vai tikai tēlo muļķi. Vai ir trollis, vai tikai nejēga. Troļļošanas nolūks ir diskreditēt un mazināt lasītāju un skatītāju skaitu. Apturēt kāda viedokļa izplatību un panākt, lai šādu publikāciju turpmāk nebūtu. Kā to panākt, nav tik svarīgi. To var panākt vai nu izraisot konfliktu, vai izprovocējot likuma pārkāpumu, vai ar sūdzībām, ne tikai interneta portāliem, bet arī varas iestādēm, panākot publikāciju dzēšanu un kanāla likvidāciju. Gribēju īsi par saprotamo, acīmredzamo un plaši zināmo, bet sanāca, kā vienmēr…
Leonards Inkins |
 |
Leonards Inkins: Maģija(0) Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens, un, lūk, debess atvērās un Viņš redzēja Dieva Garu baloža veidā nolaižamies uz sevi. Un, lūk, balss no debesīm sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk. Mt.3:13-15
Maz bija to, kuri šos vārdus dzirdēja. Tur nebija ne skaņu pārraidošu iekārtu, radio un TV tiešraižu, ne videoekrānu. Dzirdēja tikai tie, kuri tai brīdī atradās Jēzus Kristus un Jāņa Kristītāja tuvumā. Citi, kuri nebija klāt, par to uzzināja tikai no nostāstiem. Dzīvē nejaušību nav, ir tikai tas, ko nespējam izskaidrot un nezinām, kāpēc notiek tieši tā un ne citādi. Viss, kas ar mums un ap mums notiek, ir likumsakarīgs. To nosaka, stiprāks par fizikas, cēloņu un seku, likums. Tas, kurš tic nejaušībām, nav spējīgs ticēt Dievam. Mēs nedzīvojam neticības vai ateisma laikmetā. Mēs dzīvojam ticības visam laikā. Tas ir laikā, kad ticam maģijai un maģiskiem rituāliem, bet neticam Dievam. Vairums cilvēku tic horoskopiem, tos labprāt lasa, tic zvaigznājiem, tic kristību rituālam, tic labās un kreisās kājas principiem, tic budistu rituāliem, tic visam kam, tikai ne Dievam. Veic visus iespējamos rituālus un norobežojas no Dieva gribas. Esam aizmirsuši, ka rituāli ir tikai ceļš, bet nav mērķis. Vairums cilvēku darbību, domu, rīcību, izjūtu liecina nevis par to, ka esam Dieva bērni, bet gan sātana. Ir pareizi teikts, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Ja cilvēki būtu Dieva bērni, tad viņi darītu, kā Tēvs grib, bet, ja kāds dara velna darbus, tad kā bērns viņš ir? Kuras tad ir tās darbības, kuras var klasificēt, kā velnam tīkamas? Pilnīgi visas domas un visas darbības, ar kurām nodarām pāri sev un citiem. Kristietība to sauc par grēku. Jēzus Kristus farizejus nosauca par velna bērniem. Par farizejiem uzskatīja tos, kuri precīzi pildīja it kā Dieva gribu. Tie precīzi visu ievēroja un nekad nedomāja, ar kādu nolūku šāda tradīcija vai uzvedības norma ir iedibināta. Viņu perfektā rituāla pildīšana bez izpratnes, kāpēc un kam to vajag, noveda pie tā, ka savas apmātības rezultātā tie pamanījās rituālā slepkavībā nogalināt pat Dievu. Vai mazums esat satikuši šādus apmātos varas pārstāvjus? Viņi sludina: mēs dzīvojam tiesiskā valstī, likumā ir rakstīts tā, tātad tev jādara tas un tas, jāraksta tam un tam. Tie ir mūsdienu farizeji. Vai nemanāt, kā sadzīvē cilvēki savstarpējās attiecībās uzstāj, ka tas, kā viņš domā, ir pareizi un pārējie ir muļķi. Šo var attīstīt daudzu lapaspušu garumā, bet ceru, ka doma ir skaidra. Dievs nevēlas, lai mēs pildot Viņa likumus, izraisītu naidu un nesaskaņas. Dieva bērniem ir jāiemācās savaldīties un paklusēt. Klusējot, protams, nevar pierādīt, pārliecināt vai citādi aizstāvēt patiesību, bet neaizmirsīsim, ka patiesība pastāv arī bez mūsu kvēlām un skaļām runām, bez mūsu argumentiem, bet paklusējot, īpaši ģimenes konfliktos, iegūsim visi. Mūsu devīzei ir jābūt: Kad mani lamā – es pacietīgi klusēju, Kad man jautā – es labprāt atbildu, Kad man lūdz – es ar prieku palīdzu. Latvieši apgalvo, ka miers ir tas, kurš baro, bet nemiers postu nes. Nesīsim mieru, bet posta mums jau tā ir gana. Mūsdienu farizejiem pieklājīgi pajautājiet: kāda man un citiem jēga no tava «svētuma»? Tā vietā, lai dzīvotu atbilstoši Dieva gribai, vairums izvēlas liekulības ceļu, jo tā ir vieglāk, ar mazāku piepūli bieži izdodas sasniegt vēlamo. Liekuļi bēru mielastā runā kvēlas runas, piemin aizgājušo, bet vai tad, kad mirušais vēl bija dzīvs, viņi pret to tā attiecās? Daudzos gadījumos bija citādi. Vai viņa pēdējās un grūtākajās dienās kvēlie runātāji bija viņam līdzās? Parasti nē. Bet, kad viņa vairs nav, nes ziedus, klāj galdus un teic runas. Bieži ne jau tāpēc, ka žēl aizgājēja, bet ar liekulību cenšas izcelties, būt pamanītam un citiem likt saprast, ka es jau neesmu tāds kā jūs, es pārdzīvoju par jums vairāk, man sāp par jums vairāk. Kāda šādos gadījumos ir Dieva griba? Dievs vēlas glābt mūsu dvēseles un palīdzēt tām kļūt tādām, lai tās varētu nonākt Dieva valstībā. Vairumam no mums dvēseles šim Dieva nolūkam neatbilst. Kā palikušie var palīdzēt mirušiem? Pirmkārt lūgt un aizlūgt. Nevis skaļi, plaši un emocionāli pārdzīvot, ka nu man trūkst tā cilvēka, bet rūpēties par šī cilvēka dvēseli. Pirmajās dienās dvēsele ir vērtējumu, pārbaudījumu un turpmākā likteņa secināšanas posmā. Palicēju lūgšanas par aizgājušo viņam ir ļoti nepieciešamas un palīdz. Palīdzēt var ar lūgšanu, un uzņemoties kādas saistības, jo plika lūgšana bez izjustām pārdomām, bez patiesas grēku nožēlas ir tikai neauglīgs rituāls, kad pie lūgšanas vārdiem esam pieraduši kā citi pie lamuvārdu lietošanas, tā teikt, lai sakāmais iznāk raitāks. Ja patiesi vēlamies, lai aizgājējam būtu labāk, tad uzņemoties kādas saistības, ko kristieši dēvē par upuri, piemēram, smēķētājs apņemas, lai mirušā drauga dvēselei ir vairāk iespēju nokļūt Dieva valstībā, turpmāk vairs nesmēķēs. Nesmēķēšana būs pierādījums patiesam nolūkam, nevis liekulīgai un pat publiskai lūgšanai. Kristietība māca, ja vien ir iespējams, jālūdzas ir slepeni. Vārds «lūgšana» ir nepareizi tulkota. Oriģinālā ir «saruna». Lūgšana – tā ir mūsu saruna ar Dievu. Dievs neatsaucas uz tām lūgšanām, kurās lūdzam to, kas mums ir kaitīgs, vai tām, kurās liekulīgi lūdzam maģisku rituālu ietvarā, nevis patiesas nožēlas virzīti. Arī ziedu kalni, kuros aprok aizgājēju, ir jauna tradīcija, kura nav raksturīga kristietībai. Un nesaprātīga arī. Tas pārvēršas par sacensību, kurš atnesīs dārgākus ziedus, kuram lielāks vainags un aizgājēja izvadīšana iegūst citu jēgu. No kristietības viedokļa tas ir jocīgs un bezjēdzīgs izrādīšanās rituāls, jo bēres ir cilvēka dvēseles pāriešana no vienas pasaules citā. Kāds tam sakars ar ziediem un vainagiem? Latgalē joko, sakot, ka bēres esot – sievām saiešana un puišiem iedzeršana. Priekš kam aizgājējam ziedi, ko viņš ar tiem darīs? Priekš kam akmens vai metāla piemineklim ziedi? Ko tas ar tiem iesāks? Aizgājējiem un pieminekļiem ir vajadzīgs, lai mēs turpinām viņu darbu, īstenojam viņu paustās idejas, nevis neko šai ziņā nedarot, nestu piemineklim ziedus un tāpēc liekulīgi dēvētu sevi par ideju turpinātājiem. Vairums par to neaizdomājas, un ir spiesti ievērot tradīcijas, kuras konkrētā vietā un laikā pastāv. Arī es tā darīju un darīšu, kaut apzinos, ka īsti gudri tas nav. Ieejot ziedu veikalā, man ir sajūta, ka esmu iegājis kapličā, jo smarža ir viena un tā pati, tikai te vēl ir arī kases aparāts un kalpotāju vietā pārdevēja vai pārdevējs. Šie un citi it kā kristīgie rituāli ieviešas tad, kad cilvēki attālinās no kristietības. Kristietība tiek aizstāta ar maģiskiem rituāliem, un cilvēki sāk piekopt bezjēdzīgas darbības. Ieviešas tādi rituāli, kuriem nav nekā kopēja ar garīgu dzīvi. Vēlme ieviest un praktizēt dažādus rituālus noved pie tā, ka garīgā dzīve iegūst maģisku ievirzi un maģiskos rituālos iesaistītais attālinās no Dieva. Baznīcas rituāli, kas ir domāti kā ceļš, pa kuru iet, kļūst par ticības piepildījumu. Rituāli kļūst par pielūgsmes un ticības mērķi, nevis Dieva valstība. Par svarīgāko kļūs laicīgā dzīve un tikai. Ticība rituāla spēkam aizstāj ticību Dievam. Jēzum Kristum nebija nepieciešams kristību rituāls, to viņš darīja, lai mums parādītu piemēru un ceļu, pa kuru ejot var nokļūt Debesu valstībā. Rituāla izpildīšana vēl negarantē rezultātu, tā tikai paver iespēju. Marka Evaņģēlijā ir teikts: Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Uzsveru – kas tic! Kam un kā tic zīdainis, kuru kristī? Tātad arī kristības ir kļuvušas par maģisku rituālu, galvenais kristīt un darbiņš darīts, Dieva valstība kristītā priekšā atvērsies! Ir teikts, ka par koku spriež pēc tā augļiem, un tas koks, kurš nenes augļus, der tikai malkai un mēbelēm. Kam vajadzīga tāda kristīšana, ja kristītā domas, dzīve un attieksme pret Dievu neatbilst rituālā paustajam? Apustulis Pāvils saka, ka Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Vai attieksme pret kristīšanu kā pret maģisku rituālu to sasniedz un nodrošina? Kristīšanas rezultātā cilvēkam ir jāizaudzina savā dvēselē apustuļa Pāvila minētās dvēseles īpašības. |
 |
Leonards Inkins: kas ir valsts?(0) 18.11.2020. Pie Kārļa Ulmaņa. Foto: Marlēna Pirvica Bieži dzirdu, ka: valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārūpējas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šī valsts nav vajadzīga uc. Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstīts, daudz filmu uzņemts un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais, filmās rādītais un runās paustais nevis skaidro, bet pastiprina neizpratni, rada jucekli un veicina nepamatotas ilūzijas. Nevēlos pievienoties jau tā samudžinātajiem skaidrojumiem un apšaubāmām teorijām, bet vienkāršiem vārdiem, bez augsta un attālināta no realitātes domu lidojuma, paust savu skatījumu uz lietām, lietu kārtību, cēloņiem un to sekām. Minēšu, kas, manuprāt, ir valsts, kā tā veidojas, kā iekārtota. Šo nezinot, mēs vārdam «valsts» piešķiram katrs savu jēgu un izpratni, kas bieži ir tāla no patiesības. Tiek deklarēts, ka valsts ir organizācija, ar kuru tiek realizēta sabiedrības vadīšana un pastāvošās iekārtas saglabāšana. Valsts tā esot teritorija, zeme, kurā pastāv šāda politiska organizācija.
Pie tā arī šajā rakstā paliksim un neaplūkosim citas versijas un to locījumus.
Lai varētu rūpēties par sevi, cilvēki ikdienā, atbilstoši savām spējām, zināšanām, prasmēm, rakstura īpašībām un citiem faktoriem, dzīves laikā pieņem daudzus lēmumus. Sākot ar to, kurā rokā turēt mutautiņu, lai šņauktu degunu, līdz dzīvībai svarīgiem lēmumiem un rīcībām. Minētie lēmumi un darbības netiek saskaņotas, tās virzītas tikai tajā virzienā, kurp vēlas doties, ko vēlas darīt vai panākt konkrēts indivīds. Izšķirošais šajos lēmumos un rīcībās nav – tā jābūt, tas ir normāli, tā vajag, vai citas bieži piesauktas mantras. Cilvēks pieņem lēmumus un rīkojas nevis kādas mistiskas valsts, sabiedrības vai reliģijas interesēs, bet tikai īsteno savas egoistiskās vēlmes. Viņš rūpējas pirmkārt par sevi, nevis upurējas cilvēces labā.
Bija daudzi mēģinājumi sekot šim piemēram, bet divu tūkstošu gadu laikā sekotāju skaits ir apsīcis un vairs nemēģina. Minēto trūkums kompensējas ar tiem, kurus dēvējam par pasionāriem, tas ir, cilvēkiem, kuri sabiedrības un nākotnes labad gatavi upurēt personīgās intereses. Pasionāri zina, ka, lai vilkiem likteni uzlabotu, tie, jāsadzen barā, jākļūst par vadoni, un prasmīgas vadīšanas rezultātā baram klāsies labāk. Tas attiecas arī uz aitām un citām dzīvām radībām. Labklājībai kā katrai medaļai ir arī otra puse. Labklājība ne tikai rada iespēju, uzlabo un atvieglo, bet arī grauj to, kas nodrošina labu klājību. Tas ir, kad cilvēks, no vajātājiem bēgot, uztraušas, uz zara un tur dzīvojot aizmirst, kāpēc kokā kāpis, sāk zāģēt zaru, uz kura sēž. To vēl definē par degradāciju un sauc citiem vārdiem, bet būtība ir tāda, ka cilvēce nezina gadījumu, kad būtu izdevies izveidot un nodibināt tādu valsti, kur visiem klātos labi un labklājība turpinātos mūžīgi. Barveži mirst, un līdz ar viņiem zūd arī labklājība, līdz brīdim, kamēr dzimst jauns barvedis, sadzen visus barā un dod labu dzīvošanu. Dažādu notikumu rezultātā pasaulē ir izveidojušās triju tipu valstis: – valstis, kurās iedzīvotāji ir bruņoti; – valstis, kurās bruņota ir valsts vara, bet iedzīvotājiem šaujamieroču nēsāšana un glabāšana ir liegta; – un valstis, kuras ir bruņotas un, kurās dzīvo bruņoti iedzīvotāji. Tieši ar ieroču nēsāšanu, glabāšanu un pielietošanu valstis cita no citas atšķiras. No šīm tiesībām un iespējām veidojas atšķirīgas valstis, atšķirīgi pasaules skatījumi, atšķirīgi uzvedības modeļi un cits, no kā top tas, ko dēvējam par valsti. Arī valsts iedzīvotāju labklājība lielā mērā ir atkarīga no tā, kā un kam šajā valstī ir tiesības lietot šaujamieročus. Tas ir cēlonis, bet secinājums šāds – ja vēlies, lai tautai ir lielāka teikšana, apbruņo to, ja vēlies ierobežot tautas ietekmi uz valstī notiekošo – atbruņo.
Ja tautai nav tiesības glabāt un lietot šaujamieročus, tad šī tauta ir neaizsargāta pret varas patvaļu. Šādās valstīs varas rīcību neierobežo tautas griba. Vara, kas nāk no tautas un izpaužas katra varneša rīcībā, ir atkarīga tikai no šī ierēdņa vai amatpersonas vēlmēm un bailēm no augstākas amatpersonas. Šādās valstīs var rakstīt vienalga kādus likumus un konstitūcijas. Reāli tautas dzīvi tas maz ietekmē, bet toties dod iespēju nolaist neapmierinātības tvaiku. J. Staļinam netraucēja, viena no pasaulē labākajām konstitūcijām, iznīcināt miljonus, Ā. Hitleram arī un citiem līdzīgiem. Par to runājot, bieži atceros nodrāzto patiesību par malkas šķūnīti, uz kura sienas rakstīts viens, bet, kad ielūkojies iekšā, izrādās, ka tur ir malka, nevis tas, kas rakstīts. P. S. Mēs esam kā plaukstas izstiepti pirksti, kurus apasiņo ķermenis, bet katrs pirksts darbojas tikai savā labā. Bez vienotas un mērķtiecīgas kopdarbības neveidojas sauja un nav dūres. Bez saujas nevar smelt un maisīt, bez dūres nav iespējams panākt, aizstāvēt. Ar izstieptiem pirkstiem var tikai imitēt ķemmi. Un tā, nu mēs ķemmējam valsti, tautu, resursus un citu. Mēs esam kā savvaļā klīstoši zirgi. Visi, kas mūs noķer, apseglo un jāj. Kad kādam apnīk uz mums jāt, tas mūs pamet, bet atrodas nākamais. Leonards Inkins
|
 |
Leonards Inkins: Viltus ziņas(0) Sistemātisku viltus ziņu mērķis esot, manipulējot ar daļēji reāliem faktiem, mēģināt ietekmēt sabiedrības noskaņojumu, mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām, kā arī ietekmēt cilvēku prātus un sirdis. Mūsdienu informācijas karā svarīgākais esot nevis fakti, bet emocijas. Ja izdodas izraisīt sabiedrībā spēcīgas emocijas, bailes vai dusmas, pat tad ja publicētie fakti ir tikai daļēji patiesi, viltus ziņas savu uzdevumu ir sasniegušas. Kā lai cilvēks atšķir sistemātiskas viltus ziņas no vienkārši ziņām vai informācijas? Lasīt vairāk |
 |
Leonards Inkins: Liekuļi(0) Drīzumā nekustamo īpašumu tirgū parādīsies visnotaļ rets un ekstravagants objekts – Ilzu baznīca. (Foto: Viesite.lv) Ir gana vecs liekulības piemērs. Reiz Jēzus Kristus sestdienā sinagogā izārstēja kādu astoņpadsmit gadus vecu meiteni. Dievs ir noteicis, ka sešas dienas cilvēkam ir jānodarbojas ar laicīgām lietām, jāstrādā, jārūpējas par ģimeni, valsti un citādi, bet septītā diena jāveltī Viņam. Tāpēc visi dievticīgie žīdi arī pirms diviem tūkstošiem gadu sestdienās gāja uz dievnamu, kur lasīja un apguva Svētos rakstus. Uzklausīja skolotājus un sludinātājus. Pēc dievkalpojuma pārnākot mājās, centās turpmāk dzīvot atbilstoši tam, ko bija uzzinājuši un iemācījušies dievnamā. Meitene Reiz uz dievnamu, kurā Jēzus Kristus mācīja bija atnākusi kāda astoņpadsmit gadus veca meitene, kura nespēja iztaisnot augumu. Jēzus Kristus viņu pasauca klāt un tai teica: Tu tiec atbrīvota no slimības! Uzlika tai rokas un tā iztaisnojās, un sāka slavēt Dievu, jo viņa apzinājās, ka tika izārstēta ar Dieva klātbūtni. Lk. 13:10-17 Sinagogas priekšnieks sašutis aizrādīja: Ir citas sešas dienas, kurās ārstējiet un nāciet ārstēties, bet ne sestdienā. To, ka Jēzus Kristus izārstēja slimu meiteni, viņš definēja kā sabata pārkāpumu. Jūdu reliģija un dažas kristiešu sektas vēl šodien liek lielu uzsvaru uz to, ka sestdienās nedrīkst strādāt. Viņuprāt, Dievs nav augstākais saprāts un visa radītājs, bet debesīs mītoša un uz mākoņa sēdoša, cilvēku vērojoša būtne, kura pieprasa no tā bezjēdzīgas darbības. Patiesībā sestdienu Dievs neparedzēja, ka tajā cilvēks neko nedarīs, bet gan, lai cilvēks jau laicīgi atliktu savas laicīgās darīšanas un šo dienu veltītu savai dvēselei un sarunai ar Dievu. Tas nenozīmē, ka nepieciešamības gadījumā kādi darbi nav veicami. Tāda ir Dieva griba, bet jūdi to pārvērta par absurdu. Pat šodien ir tādi ticīgie, kuri sestdienā neizslēdz gaismu dzīvoklī, ja tā palikusi ieslēgta, tāpēc, ka viņuprāt nospiest gaismas slēdzi jau ir darbs, bet sestdienā strādāt nedrīkst. Viņi to uzskata par grēku. Aplamība Grūti iztēloties Dievu, kurš radījis visumu un cilvēku, uzmanīgi vēro vai sestdienā kāds nepieskaras gaismas slēdzim! Jautājums ir, kā varēja gadīties, ka cilvēki rīkojas tik aplami? Kas viņus tik aplami spēj iedvesmot? Protams, sātans, kurš novērš cilvēku no galvenā, no garīgā un pievērš gaismas slēdzim. Tāpēc Jēzus Kristus sinagogas priekšniekam teica: Tu esi liekulis. Vai tad tu neatsien savu mūli vai ēzeli sestdienā un neved to dzert? Lk. 13:10-17 Šie mājdzīvnieki katru dienu vēlas dzert, un tos nevar atstāt nedzirdītus arī sestdienā, jo nedabūjuši ūdeni tie, sacels, milzīgu troksni. Vai sestdienā nenākas atbrīvot šo meiteni, kas jau astoņpadsmit gadus ir sātana mocīta? Tieši sestdiena ir paredzēta tam, ka cilvēks pret citiem cilvēkiem izrāda mīlestību. Tas ir labākais un pareizākais veids, kā svinēt sestdienu, jo tā mēs izrādām mīlestību pret tuvāko. Dievs mīlestības darbus nekad nav aizliedzis. Noteikumi Bieži formālas lietas vai normas mūsu garīgajā un laicīgajā dzīvē, valda pār mums. Cilvēks ir ieviesis ļoti daudz formālu noteikumu. Bieži šie noteikumi cilvēkam ir patiesi nepieciešami, jo liels daudzums cilvēku nav spējīgi ar prātu aptvert, kā, kurā gadījumā rīkoties. Tas tāpēc, ka daudziem, pat pieaugušiem, prāts ir ļoti bērnišķīgs, un visu dzīvi paliek, neattīstīts. Tāpēc, lai cilvēki neizietu no sabiedrības uzvedības normu rāmjiem ir ieviestas dažādas instrukcijas. Tiek pieņemti likumi, pie sienām un stabiem tiek piestiprināti informējoši un brīdinoši uzraksti un dažādas informatīvas plāksnītes. Piemēram, muzejā pie eksponātiem ir rakstīts, ka tos nedrīkst aiztikt ar rokām. Tas tāpēc, ka cilvēks ar neattīstītu bērna prātu nespēj aizdomāties, ka, ja visi apmeklētāji aiztiks eksponātus, tad kādam tas no rokām izkritīs un saplīsīs. Gudrs cilvēks izlasot, ka eksponātus nedrīkst aiztikt, teiks: Nu, kas par blēņām, tas taču tāpat ir saprotams, bet diemžēl arī daudz nopietnākas lietas daudziem nav acīmredzamas un pašsaprotamas. Nākas brīdināt un piekodināt, pat draudēt. Cigaretes Nav iespējams izdomāt, uzrakstīt un izvietot instrukcijas kā cilvēkam dzīvot, kā elpot, uz kuru pusi šķaudīt, kā turēt kabatas lakatu, kā uzvesties tualetē un kā mazgāties. Kā rīkoties ar tualetes papīru un kā vīrietim, jāattiecas pret sievieti. Nav iespējams to visu reglamentēt. Bet tomēr likumu kopums visās valstīs aug un starp likumiem, noteikumiem un normām rodas pretrunas. Reiz ASV automašīnas īpašnieks iesūdzēja tiesā autoražotāju, jo automašīnas lietošanas instrukcijā nebija rakstīts, ka braucot ir visu laiku jāatrodas pie stūres un nedrīkst aiziet uz mikroautobusa aizmugurējo sēdekli pēc cigaretēm. Kamēr vadītājs gāja pēc cigaretēm automašīna radīja satiksmes negadījumu. Automašīnas īpašnieks tiesā pret ražotāju prāvu vinnēja. Ja labi pārzināt likumus, tos dažādi kombinējot un skaidrojot melnu var padarīt par baltu, bet baltu par melnu. Šai gadījumā sinagogā bija tieši tāds gadījums. Burta kalpi Sinagogas vadītājs noteikti nebija bērna prātā un diez vai bija muļķis, jo sinagogas vadītāju ievēlēja. Diez vai cilvēki vēlētu par vadītāju to, kas ir bērna prātā vai kuram ir grūtības izprast un domāt. Tas parasti bija kāds no gudrākajiem un godīgākajiem, bet arī viņš Dieva baušļus praktizēja formāli. Šodien mēs tādus saucam par burta kalpiem. Jēzus Kristus sinagogas vadītāju par formālu attieksmi publiski nosauca par liekuli. Liekulība nav tikai nedomājoša rakstītā pildīšana. Ir ganījumi, kad nākas braukt ar lielāku, kā atļauts, ātrumu. Formāli pārkāp satiksmes noteikumus, bet izglāb kādam dzīvību. Ir teikts: tev nebūs nokaut, bet jāsaprot, ka tas nav domāts – tev nebūs aizstāvēties, aizstāvēt un cīnīties. Tas ir domāts, tev nebūs nogalināt to, kas nespēj izrādīt pretestību, to, kas ir vājāks un neaizsargāts. Cilvēkam ir raksturīgi pašam atļauties to, par ko tas citus nosoda. Likumi, noteikumi un brīdinoši uzraksti, kad tika rakstīti, pieņemti un ieviesti, tad tam bija kāda vajadzība. Kad vajadzības vairs nav bieži likumu neatceļ, bet par to nepildīšanu nesoda. Kanoni Piemēram, baznīcā likumus sauc par kanoniem. Piektajā gadsimtā Makonā (Mâcon) ir pieņemts kanons, ka bīskapam mājās nedrīkst būt liels suns. Šodien šo kanonu bīskapi neievēro un par to viņus nesoda, jo likumā – kanonā ir ne tikai burts, bet arī gars. Minētais kanons bija nepieciešams, lai jebkurš varētu atnākt pie bīskapa. Lai viņu neapdraudētu suns. Šodien, kad var piezvanīt, pieklauvēt, uzrakstīt vēstuli, kad ir speciālas telpas, kur tikties šāda «drošības norma» vairs nav nepieciešama. Dievs vēlas, lai mēs nevis formāli cits pret citu attiektos, bet ar sirdi, mīlestību, iejūtību un labestību, un ja nepieciešams drīkstam neievērot formālus priekšrakstus. Nedrīkst aizmirst, ka rakstītais ir, lai cilvēkiem būtu labāk, nevis pretēji. Sinagogas vadītājs un dievlūdzēji savu dzīvi bija pakļāvuši formalitātēm un par būtību un to, kāpēc šādas normas tika ieviestas, nedomāja. Tie bija pieraduši, un daudzi vēl šodien, dzīvot, lūgt, mīlēt un kalpot formāli. Svarīgi ir – īstajā laikā, ar pareizajiem rituāliem un pareizajiem teikumiem. Jēgai maza nozīme, par mīlestību nerunājot. Sinagogas vadītājs formālismu piedēvēja Dievam, sak Dievs tā vēlas, ne jau es. Es jau varētu pievērt acis, bet tāda ir Dieva griba! Viņam nav iebildumu, ka citās dienās kādu sinagogā izārstē, viņš uzsver, ka Dievs ir pret to, ka ārstē sestdienā. Laikabiedri Sinagogas vadītājs pedantiski pildīja «Dieva instrukciju». Viņš bija pārliecināts, ka tas ir nepieciešams Dievam. Ja kādu ārstēs citās dienās, tas Dievam patiks, bet ja sestdienā, tad Dievs par to sadusmosies un sodīs sinagogā sanākušos. Viņš instrukcijai piešķir Dieva lomu un nozīmi. Tāpēc, pamatoti, Jēzus Kristus viņu nosauca par liekuli, jo viņš ar savām darbībām, domām un uzvedību no cilvēku mīloša Dieva veidoja Dievu, kuram ir sveša mīlestība, bet svarīga ir tikai instrukcijas ievērošana un precīza priekšrakstu pildīšana. Tā cilvēki darīja, domāja un rīkojās ne tikai pirms diviem tūkstošiem gadu. Šis netikums piemīt arī laikabiedriem. Ja lasītājam liekas, ka tas viņu nav skāris, tad esi godīgs pret sevi, ielūkojies savās darbībās un domās. Tu noteikti atradīsi daudz liekulības. Vai kādam sakot to, ko viņš vēlas dzirdēt, to, kas viņam ir patīkami, kaut tas neatbilst patiesība, tu neliekuļo? Ir gadījumi, kad tas ir nepieciešams, lai kādu stiprināt, bet bieži tā rīkojamies, lai izpatiktu, panāktu, ietekmētu, izmantotu un maldinātu. Kārtībai ir jābūt, instrukcijas un likumi ir vajadzīgi, bet tie jāpiemēro tā, lai tie atvieglo cilvēka dzīvi, lai sakārto dzīvi, nevis padara neciešamu un netaisnu. |
 |
Leonards Inkins: Svētā inkvizīcija(0) Inkvizicija. Māslinieks: Joseph Nicolas Robert-Fleury. Avots: Wikipedia Attieksmi pret Svēto inkvizīciju šis rakstiņš lasītāja uzskatos var mainīt tikai tad, ja godīgi atbildēsi uz manu jautājumu: vai tici maģijai? Vai tici, ka maģija reāli darbojas? Pat ja netici maģiskām, darbībām, ja netici, ka kāds ar maģijas palīdzību spēj ietekmēt tevi un citus, arī tad ir iemesls padomāt. Ja ir kāds, kurš ar maģiskām metodēm ietekmē citus, piemēram – lai es viņai iepatiktos, lai es viņam iepatiktos, lai viņš atdotu man savu īpašumu, lai viņš balso tā, kā vajag man, lai viņš iepērkas manā veikalā un citas, arī šodien, pat no laicīgās varas viedokļa, tas tiek uzskatīts par noziegumu. Iedomājies, ja ļaundaris citiem vai citam pie ēdiena pielej indi, kuru viņam paziņa par dārgu naudu sagādājis. Ja izmeklēšanas iestādes par to uzzinās, šo cilvēku sodīs. Sodīs pat tad, ja izrādīsies, ka draugs viņu piekrāpa un indes vietā pārdeva burkānu sulu. Sodu, iespējams, mīkstinās, jo nav cietušā, bet sodīs par nolūku. Vārds inkvizīcija mūsdienās ir ieguvusi negatīvu nokrāsu, kaut nedz nosaukumā, nedz inkvizīcijas būtībā negatīvā nav vairāk, kā mūsu pagātnei. Lasīt vairāk |
 |
Leonards Inkins: Runā, ka…(0)
Cilvēce vēl nav noskaidrojusi kas vai kurš bija pirmais. Kas bija pirmais, vista vai ola? Kā bija patiesībā, kurš to redzēja? Daudzi vēl šodien strīdas, kur un kā radās dzīvība un no kā ir cēlies cilvēks. Ir tādi, kuri uzskata, ka Radītājs radīja Visumu, Zemi, cilvēku un to, kas plaši aprakstīts un vēl neminēts Vikipēdijā. Ir arī tādi, kuri ir gatavi kauties par to, ka no nedzīvas matērijas, viņuprāt, kaut kā radās dzīvība. Lai nu kā tur būtu, šoreiz ne par to, bet par ko svarīgāku. Neatkarīgi no tā, pirmā bija vista vai ola – vēl šodien no olas izšķiļas cāļi. Lasīt vairāk |
 |
Leonards Inkins: Objektīvā realitāte(0) Leonards Inkins, biedrības “Latvietis” vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim” autors; Grāmatas “Neizmantoto iespēju laiks” 3 daļās autors. Ko nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam? Vai es, šobrīd, rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt šobrīd spējat būt objektīvi, pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt un kā par to pārliecināties? Lasīt vairāk |
 |
Leonards Inkins: „Tvaika nolaišana” nešķiro ne svešos, ne savējos(0)
Kad tvaiks, kuru savalda ar labi pieskrūvētu vāku, izkļūst no katla? Tad, kad katla vāka skrūves tiek palaistas vaļīgāk. Kamēr skrūves ir kārtīgi pievilktas, sakarsušajam gaisam nav cerību izkļūt, un tikai tad, kad palaiž skrūves vaļīgāk, spēkam, kas koncentrējies tvaikā un ieslodzīts katlā, rodas iespēja izlauzties brīvībā. Izlaužoties tas ārda visu, ko satop, un to nav iespējams koordinēt vai savaldīt. Tvaikam ir jāiztrakojas. Kad tas iztrakojies un redzamība atkal laba, izrādās, ka «izlaušanās» sekas ir citādas, nekā bija cerējis tas vai tie, kas skrūves palaida vaļīgāk. Lasīt vairāk |
 |
Leonards Inkins: Preventīvais uzbrukums(0)
Pēc tā, kā tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem Amerikas Savienotās valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras var izmantot ieroču izgatavošanai, un aizliedza konsultēt un jeb kā palīdzēt Krievijas uzņēmumiem, kuri darbojas bruņošanās nozarē. Lasīt vairāk |
